Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Es esmu latviete

Zīmīgi, ka alūksniete Inguna Kurcens Latvijā atgriezās pirms trim gadiem 14. jūnijā - dienā, kad pirms daudziem gadiem uz Sibīriju izsūtīja viņas ģimeni.

Zīmīgi, ka alūksniete Inguna Kurcens Latvijā atgriezās pirms trim gadiem 14. jūnijā - dienā, kad pirms daudziem gadiem uz Sibīriju izsūtīja viņas ģimeni. 20 dzīves gadus Inguna pavadījusi Armēnijā, joprojām viņa ir šīs valsts pilsone, taču cer iegūt Latvijas pilsonību.
Viņa uz Latviju atbraukusi ne tikai mammas dēļ, Inguna jūtas piederīga valstij, kurā rodamas viņas dzimtas saknes. Armēnijā palicis Ingunas dzīvesbiedrs Aleksans un meita Asthika, ar kuriem sazināšanās notiek ar vēstulēm, bet reizi gadā viņi satiekas.
Tagad viņa dzīvo ceļa jūtīs, jo tikšanās būs oktobrī. Šajos satikšanās mirkļos viņa ir neizsakāmi laimīga un bagātinās ar emocijām, kas dod spēku gaidīt jaunas tikšanās.
Inguna nezina, kā nākotnē veidosies dzīve, taču apzinās, ka šobrīd viņas vieta ir būt blakus mammai, kura septiņdesmit divu gadu garajā mūžā tik daudz pārcietusi. Inguna ir gaišs, dzīvesgudrs un inteliģents cilvēks. Ieguvusi labu izglītību - ir mākslas zinātniece, pēc atgriešanās Latvijā strādā Alūksnes mūzikas skolas Apes filiālē par mūzikas skolotāju. Ingunas dzīvesstāsts iesācies līdzīgi kā daudzām latviešu ģimenēm, kuru likteņgaitas aizveda uz tālo Sibīriju. Patiesībā traģisma pilnas bijušas jau pirmās dzīves dienas - Inguna nākusi pasaulē Rīgas Centrālcietumā, jo mamma atradusies apcietinājumā.
"Līdz viena gada vecumam pavadīju cietumā, bet pēc tam mūs izsūtīja. Mans vectēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, viņu nošāva Sverdlovskā 1942. gada 4. augustā," laikrakstam stāsta Inguna Kurcens.
Ir Sibīrijas čempione
Ingunu dzīves gaitas atvedušas atpakaļ uz Latviju, kur viņa 1968.gadā absolvējusi Alūksnes mūzikas skolu, bet tad nolēmusi atgriezties Sibīrijā, Černogorskā, pie vecmammas, kas vienīgā no tuviniekiem palikusi tur dzīvot.
"Vecmamma Anna bija muzikāla, atklāja man mūzikas pasauli, iemācīja spēlēt arī šahu. Es 1969. gadā pat kļuvu par Sibīrijas čempioni šahā," atmiņās kavējas Inguna. Patiesi aizrāvusies ar mākslu, 1975. gadā Inguna iestājusies Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Pēc četriem gadiem pazaudējusi mīļo vecmāmiņu.
"Paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, jo šī smagā zaudējuma dēļ gadu nespēju neko darīt. Vecmāmiņa tagad atdusas Druvienas kapos," stāsta sieviete.
Mīlestība ir vissvarīgākā
Pēc akadēmijas Ingunai bijuši labvēlīgi apstākļi, lai apvienotu personiskās un profesionālās intereses. Augstskolas laikā iepazinusies ar liktenīgo vīrieti Aleksanu, zinātnieku, un devusies līdzi uz viņa dzimteni Armēniju, Erevānu. "Man pirmajā vietā vienmēr ir mīlestība. Man tas ir svarīgi, lai gan no citu viedokļa droši vien tas ir nepareizi," atzīst viņa.
Inguna pieder pie cilvēkiem, kas augstāk par materiālajām vērtībām vērtē garīgās. "Vērtību sistēmu cilvēks veido visu mūžu. Es zinu, kas ir mīlestība, un esmu mīlēta. Man ir citādāki uzskati par laulību, tāpēc arī kopdzīve ar Aleksanu nav oficiāli reģistrēta, pēc tā nekad neesmu kārojusi un to neesmu nožēlojusi," atklāj viņa. Tagad dzīvojot simtiem kilometru attālumā vienam no otra un galvenokārt sazinoties elektroniski, Inguna apjautusi, ka viņas civillaulība līdzinās tādai, kas noslēgta debesīs. Ingunas divdesmit trīs gadus vecā meita itin visā līdzinoties tēvam, esot maiga būtne. Izvēlējusies studēt matemātiku. Arī viņa respektējusi mātes izvēli doties uz Latviju.
Vīrieši var atļauties visu
Inguna atzīst, ka Armēnijā iedzīvojusies viegli. Iespējams, daļēji arī tāpēc, ka viņā rit citas tautības asinis. Viņa pārpārēm izjutusi vietējo vīriešu uzmanības apliecinājumus, kas esot stipri kaitinājis. "Tur ģimenē toni nosaka vīrs, viņš var atļauties visu. Sievas pienākums ir viņam klausīt," skaidro Inguna. Viņai joprojām neesot pieņemama armēņu uzvedība, piemēram, tirdzniecības vietās. Ja veikalā nav rindas, tad vienalga būs kāds, kas pēkšņi pieies un nostāsies priekšā. Arī neizdota sīknauda pircējam ir ierasta lieta. Inguna uzskata, ka armēņi esot talantīga, strādīga tauta, ar zelta rokām, ar interesantām tradīcijām. Savstarpēji neesot draudzīgi, bet, ja tautieši nejauši satiekas citā valstī, tad izrāda neviltotu sajūsmu.
Ar Armēnijā pavadīto laiku Ingunai saistās arī smagi pārdzīvojumi, par to viņa runā nelabprāt. 1988. gadā Armēniju piemeklēja spēcīga zemestrīce, kas izdzēsa tūkstošiem dzīvību, atstāja sagrautas ēkas un neremdināmas sāpes cilvēku sirdīs.
"Kad par to sāk runāt, es klusēju. Mani kaitina, ka cilvēki gaužas par dažādām dzīves problēmām un sīkumiem. Viņi nespēj novērtēt to, kas viņiem dzīvē dots, ka jāprot priecāties par katru dienu, par sauli, kas spīd pie debesīm," saka Inguna.
Agrāk uztvertu slimīgāk
Inguna atklāj, ka viņai vieglāk bijis atbraukt uz šejieni vienai, nevis kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, kam būtu bijis grūti pierast pie jaunas dzīves svešā zemē.
"Ja man tagad būtu trīsdesmit gadu, tad es droši vien šķiršanos uztvertu daudz slimīgāk. Vīrs cienīja manu izvēli. Es uzskatu, ka viņš ir daudz labāks par mani. Es viņu dievinu, un viņš dievina mani," ir pārliecināta Inguna. Viņai neesot bijis grūti adaptēties Latvijā pēc ilgajiem prombūtnes gadiem.
"Sirdī es esmu latviete. Šeit es jūtos kā paradīzē, te ir skaisti. Es nejūtos šeit vientuļa, jo apzinos, ka tas atkarīgs tikai no manis. Šeit man ir mīļš darbs, kas ir vairākkārt labāk atalgots nekā Armēnijā. Kad es salīdzinu, kā cilvēki dzīvo Armēnijā un Krievijā, tad saprotu, ka šeit ir labi, lai arī cilvēkiem ir problēmas. Mīlu mūsu zemniekus, kuru darbs nav pienācīgi novērtēts," apgalvo sieviete. Inguna sevi neuzskata par stipru sievieti, tā viņai sakot citi. Taču viņa pazīst skaudru dzīves patiesību - dvēseles skumjas un ilgošanos pēc mīļajiem cilvēkiem. Tikšanās kaut vai neilgi, bet kļūst par svētlaimes pilnu realitāti.

Citu datumu laikraksti

  • Glezna

    Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu?3. Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu? * * * Terēzei...

  • Konferencē runā par situāciju invaliditātes profilaksē

    Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" notika konference "Ģimenes ārstu un pašvaldību sadarbība invaliditātes profilaksē".Nacionālajā...

  • Nevis sapnis, bet nepieciešamība

    Gan plašā sabiedrībā, gan finansistu un uzņēmēju vidū pēdējā laikā risinās kaislīgas diskusijas un cīņas par jautājumu - vai Latvijai jābūt vienotā...

  • Glezna

    2. Varbūt tieši šis vakars beidzot dos iespēju pacelties kādu pakāpienu uz augšu pa uzņēmuma ieņemamo amatu "trepītēm"?2. Varbūt tieši šis vakars...

  • Nākotni saskata Eiropas Savienībā

    Ārlietu ministrija aicināja reģionālo avīžu žurnālistus uz informatīvu semināru par Eiropas Savienību.Ārlietu ministrija aicināja reģionālo avīžu...

  • Vista apelsīnu - vīnogu mērcē

    Iesakām kārumniekiem pagatavot kaut ko neparastāku un krāsaināku - veselīgu un gardu, vieglu vistas gaļas maltīti.Iesakām kārumniekiem pagatavot kaut...