Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Es rajona 40 gados

Man vēl nav 40 gadi, bet iznāk, ka tos visus esmu nodzīvojusi Alūksnes rajonā - tādā, kā tas ir šobrīd.

Man vēl nav 40 gadi, bet iznāk, ka tos visus esmu nodzīvojusi Alūksnes rajonā - tādā, kā tas ir šobrīd. Bet visus apzinīgos savas dzīves gadus es saistu ar Api - mazo, rimto pilsētiņu pašā Latvijas malā, ar tās cilvēkiem - vienkāršajiem un lepnākajiem, ar ikdienas un svētku soli, ar ilgu gadu ritējumu. Arī manā dzīvē.
Jā, protams, bija izpildkomitejas, skolas un kolhozs. Tie jau ir redzamāki un vairāk dzirdami, bet pa šiem gadiem bija vēl tik daudz citu labu lietu, kuru diemžēl vairs nav. Laikarats mainījis daudz ko, bet toreiz dzīvojošo un strādājušo cilvēku devums ir palicis.
Es, protams, savos gados neatceros visu, kas ir bijis rajona 40 gados, bet mēģināšu atcerēties, ar ko tieši man saistās šis pagājušais bērnības un jaunības skaistais laiks. Un ziniet - ar to pašu vienkāršāko cilvēku, ar parasto ikdienu, ar strādnieka devumu.
Es atceros, kā, dusmojoties mammas darba priekšniekam, aiz gara laika saiņoju avīzēs naglas, aizgājusi mammai līdzi uz darbu "Silikātos". Tur bija smags darbs, bet man bija interesanti - dzelži, krāsu smarža, štances, elevatora kausi…
Es atceros arī to, kā pie draudzenes mammas krājkasē pie lielās letes saņēmu savu pirmo krājkases grāmatiņu.
Un vēl - no skolas nākot, mēs gājām ēst kartupeļus ar krējumu uz ēdnīcu, kurai uzraksts bija arī igauņu valodā, jo tā bija interesanti. Tur blakus bija bulciņu cehs, es arī tur biju paskatīties. Ak, cik gardas bija šīs smalkmaizītes!
Atcerieties - bija vesels sadzīves pakalpojumu kombināts! Tur smaržoja pēc stipras ilgviļņu smakas, tur klabēja adītāju mašīnas un šūties brauca no plašas apkārtnes. Un ziniet, es pat tur paspēju par šuvēju pastrādāt.
Mums bija liela slimnīca. Arī es tur pabiju. Feldšere man lika norīt "šļauku" analīzēm, bet es pusaudzes spītībā atteicu: "Ko, sakošļāt un rīt nost?" Mediķi tur mums palīdzēja arī ambulancē, un ātrā palīdzība brauca, manuprāt, ar tām pašām mašīnām, ar kurām arī vēl šobrīd. Un cik mums bija veikalu! Maizes, piena, dārzeņu, apģērbu, leļļu, kurpju, saimniecības preču, mēbeļu, pārtikas, gaļas un, galu galā, arī šņabja veikals. Varbūt vēl kāds. Tur bija pat savas apkopējas. Jā, un "blatus" tur vajadzēja…
Bija arī kioskiņš "Vaidaviņa", kur smalki atpūsties vasaras periodā. Pat tāda ekstra kā saldējuma kiosks priecēja apeniešus.
Komunālā nodaļa toreiz saucās citādi, liekas - DzER. Tā mazliet dīvaini, vai ne? Bet, nu, darbs tur ritēja. Ielas bija tīras, ceļi tika kopti.
Ak, jā, vēl taču bija tāda man sveša un nesaprotama lieta kā telefonisti - vadi, puļķīši, štekeri… Tur mēs no skolas gājām ekskursijā.
Ar darbaudzināšanu man saistās arī toreizējais lielais uzņēmums "Abula". Tur es vasarā strādāju par OTK - tādu kā kvalitātes kontrolieri. Tagad uz tā bāzes darbojas kokapstrādes privātuzņēmums.
Mums bija arī sava autoosta. Pat interesanti bija iet tur iekšā un pirkt biļeti braucienam.
Ar lauksaimnieciskajām lietām es pavisam maz esmu saskārusies. Slaucējas un lopkopējas esmu vienmēr apbrīnojusi, jo skolas brīvlaikā agros rītos tiku pat teliņus kopt - darbaudzināšana. Tikpat sveša man ir Ceļu daļas darbība, bet mašīnas tur bija varenas.
Vai, un ceptuve! Pašiem sava maizīte - garda, silta. Uz turieni ekskursijas no skolas bija ļoti gaidītas. Redzējām jau, ka karsts un darbs smags, bet tā gribējās svaigas baltmaizes garoziņu!
Pasts, cik jauki, pastāv vēl tagad! Nu, toreiz taču daudz smagākas pasta somas bija, jo vairāk pasūtīja avīzes, biežāk rakstīja vēstules. Arī man pastniecīte bija tik gaidīts cilvēks, kad puiši no armijas rakstīja.
Bija taču arī savs zobārsta kabinets. Vienmēr saņēmos lielu drosmi, lai pie tālaika tehnikas spētu nosēdēt rindā, kur tāpat jau šausmu stāsti par zobārstniecību virmoja.
Un vēl man spilgtā atmiņā palicis, kā mūs - pusaudžus - pēc atļautā laika diskotēkās dzenāja milicis. Nu, jā, Apē bija sava milicija. Pat blakus esošo ceļu sauca par Milicijas kalnu.
Vēl bija pirts, pienotava, autoveikali, vēl tagad pastāvošie ugunsdzēsēji, aptieka… droši vien, vēl kaut kas, ko neatceros, jo biju jau tikai skuķēns. Jūs visi - tālaika apenieši - manā un arī lielajā dzīves zobratā bijāt un esat svarīgi, jo kā tad tas rats kustēsies bez mazajiem zobratiņiem?
Tagad ir cits laiks. Citās kvalitātēs. Varbūt pat pārāk steidzīgs attieksmē citam pret citu, varbūt grūtāks un nežēlīgāks. Bet es ļoti ceru, ka viss ies uz augšu un nākamie 40 būs labi gadi. Mainīsies viss tā, kā bija iecerēts - uz labklājību, bet aizmirst bijušo nevajag. Tikai neieslīgsim pesimismā un nožēlā, bet novērtējot bijušo laiku un cilvēkus, mēģinot saprast jauno. Ticiet, jūsu devums šajā laikā nav bijis velts. To jūs paši zināt.
Savu vērtību vajag apzināties - bez rūgtuma, ar jauku atmiņu smaidu.

Citu datumu laikraksti

  • Sautētas sīkās zivis

    Kilograms sīku zivju, divi sīpoli, divas ķiploka daiviņas, pētersīļu zaļumi, divas lauru lapas, pieci melnie pipargraudi, glāze augu eļļas, piecas...

  • Copes kalendārs

    20.-21.novembris. Sliktas copes dienas.20.-21.novembris. Sliktas copes dienas. 22.-23.novembris. Teicamas copes dienas. 24.novembris. Nekādi dižie...

  • Drīz pirmais ledus

    Nepacietīgākajiem vispirms ledus jāmeklē mazajos seklajos ezeriņos, kuros ūdens ātrāk atdziest.Nepacietīgākajiem vispirms ledus jāmeklē mazajos...