Es zīmēju mīlestību

Šorīt es pamodos un sapratu, ka vismaz vienu dienu vēlos būt māksliniece. Nolēmu, ka nemeklēšu krāsas, bet otu mērkšu domu krāsainajā paletē.

Šorīt es pamodos un sapratu, ka vismaz vienu dienu vēlos būt māksliniece. Nolēmu, ka nemeklēšu krāsas, bet otu mērkšu domu krāsainajā paletē. Brīdi lūkojos laukā pa logu, vērodama, kā brūngani pelēkais meža strazds brokastīs tiesā pērnā rudens ābolu, un nospriedu, ka zīmēšu ilgi gaidīto pavasari.
Vienu pēc otras uz debesu audekla velku dzeltenas, sarkanas, zaļas un oranžas krāsu švīkas, bet zīmējums neveidojas. Vai pavasari vispār iespējams uzzīmēt? Baidos, ka paletē nebūs tik daudz krāsu, un nodarīšu pāri gadalaikam. Lai pavasaris sevi zīmē pats - ar pirmajiem ziediem un lapām, ar cilvēku apņēmību, vēlēšanos mainīties un mīlestību.
"Lūdzu, uzzīmē mīlestību!" neredzama balss man saka. Es paklausu un zīmēju.
Tik baltu kā pirmā sniegpārsla, tik vieglu kā pieneņpūka, tik trauslu kā kamenes spārns. Neņemu melno un pelēko krāsu. Izvēlos košās, jo vēlos, lai cilvēki ieskatās, lai pamana.
Es mērcu otu koši sarkanajā krāsā. Tā ir uzvarētāju krāsa. Katra mīlestība sākas ar uzvaru pār otra cilvēka jūtām. Jūtu spēlē vienmēr viens ir uzvarētājs.
Purpura jūrā metu pa zilam akcentam. Lai pierimst sarkanā jūtu vētra, lai nenoskalo kāpas, kur eju meklēt aizvēju. Man nevajag sildīties, man vajadzīgs aizvējš, jo tas ir rimts un mūžīgs kā zaļā dzīvības krāsa. Cenšos neaizmirst par zaļo toni. Kas būs mūsu mīlestība, ja to nerakstīsim ar mūžības burtiem?
Notriepju rokas ar balto krāsu. Tā es gleznoju vieglas dienas, pilnas ar plašumu un brīvības gaisu, jo mīlestība ir jūtu brīvība. Tā ir kā kaija, kas lido tikai pār vienu jūru, uz vienu sauli. Tā līdzinās krastā izskalotam dzintara graudam, kas atmirdz visā krāsu daudzveidībā.
"Lūdzu, uzzīmē man mīlestību!" Neredzama balss lūdzas un lūdzas, bet es nebeidzu zīmēt.
Apjūku pavasara un mīlestības krāsu daudzveidībā. Vairs nespēju izvēlēties krāsas. Paņemu paleti un pametu augstu gaisā. Ar augšup vērstu skatienu ļauju krāsu lietum nolīt pār sevi. Saprotu, ka esmu māksliniece.
"Vai tu domā, ka māksla ir mūžīga?"
Spītīgi klusēju un neatbildu. Dzīvoju savas pārliecības pasaulē, ticot, ka vienam pavasarim seko cits, bet mīlestība paliek. Tā ir kā krāsu palete ar trauksmi un ilgošanos, ar mieru un klusumu, ar skumjām un piedošanu, ar sapratni un piekāpšanos, ar atļaušanos un nosodījumu, ar visu, kas mājo cilvēkā.
Mēs ātri spējam atvadīties, bet ilgi nespējam aizmirst. Mēs spējam piedot, bet nespējam atkal satikties. Mēs dāvinām vārdu ziedus un nepamanām, ka pēc brīža tie novīst. Mēs izšķiramies un no jauna alkstam satikšanās prieka. Mēs dzīvojam.
"Vai pamanīji, ka tev izdevās uzzīmēt mīlestību?" "Varbūt," es saku, atveru durvis un eju pretim pavasarim, krāsu paleti un otu atstājot mājās. Mīlestību zīmē katra cilvēka sirds.

Citu datumu laikraksti

  • Nenožēlo nevienu dzīves mirkli

    Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav...

  • Vai Einars Repše beidzis savu misiju Latvijā?

    Neviltotu prieku daudzos politiķos izraisīja Einara Repšes paziņojums, ka viņš atsakās no savas kandidatūras premjera amatam par labu Krišjānim...

  • Apbalvo čaklākos izplatītājus

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas skolēnus svētdien Rīgā apbalvoja kā vienus no čaklākajiem UNICEF atklātņu izplatītājiem.Ojāra Vācieša Gaujienas...