Esmu laimīga un bagāta

Pie bijušās slaucējas Lūcijas Paegles Ilzenē ierodos dažas dienas pēc viņas 72.dzimšanas dienas. L.Paegle ir ilzeniete. Dzimusi daudzbērnu ģimenē, vecāki bijuši kalpi un dienišķo maizi pelnījuši pie saimniekiem.

Pie bijušās slaucējas Lūcijas Paegles Ilzenē ierodos dažas dienas pēc viņas 72.dzimšanas dienas.
L.Paegle ir ilzeniete. Dzimusi daudzbērnu ģimenē, vecāki bijuši kalpi un dienišķo maizi pelnījuši pie saimniekiem. Tās mājas, kur Lūcija dzimusi, vairs nav. Tāpat nav mājas, kur meitene sešu gadu vecumā govis ganījusi. Taču atmiņas kā dzīpars tinas pa bērnības takām. Te viņa uzziedēja, no bērna līdz agrīnai jaunībai mina dzimtās puses takas un taciņas. Jau 17.vasara pienāca, kad sākās kolhozu laiks. Pirmajā kolektivizācijas gadā vēl govis ganījusi, tad, kādas bijušās saimnieces mudināta, devusies uz Rīgu.
Iekaro pilsētu
Lūcija atceras, ka dūšas neesot trūcis. Viņa, lauku meitene, uz pilsētu devusies ar mērķi. Ne jau dīkdienībā dzīvot, bet mācīties profesiju.
Viņa iestājusies "FEZU" (tā sauca arodskolu, kurā Lūcija sāka mācīties par vērpēju). "Toreiz Zasulaukā, kādreizējā linu fabrikā, atvēra tekstilmanufaktūru strādniecēm. Tur bija austuve un vērptuve. Strādāja apmēram 6000 strādnieki. Tur pavadīju 18 gadus," atceras L.Paegle.
Viņa aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, dziedāja korī un ansamblī. Te Lūcija satika pirmo mīlestību. Nelaimējās. Iekurtais pavards lēnām dzisa, taču palika dēls Vilnis, kurš jau divu gadu vecumā, pašam neapzinoties, noteica mātes tālāko likteni.
Par Ilzeni nedomāja
Strādāt kļuva arvien grūtāk. Daudzas meitenes dibināja ģimenes, dzima bērni. Pietrūka darbaspēka. Negribēja dot atvaļinājumus. Jaunā sieviete pagura. Taču punktu pilsētas dzīvei pielicis Vilnis. "Fabrika atradās netālu no bērnudārza. Puika zināja, kur es strādāju, un labi iegaumēja ceļu. Viņš no bērnudārza bēga projām. Es nāku no darba, bet viņš drebinās caurlaidē. Stāv un gaida mani. Bet tur garām iet vilcieni, brauc mašīnas. Negribēju nelaimi, atvedu bērnu uz Ilzeni pie mātes un māsas. Zēns auga, pienāca skolas laiks. Domāju, atbraukšu, ievadīšu dēlu 1.klasē, atpūtīšos un braukšu atpakaļ. Taču viss notika citādi. Te bija neliela 12 govju ferma. Viena lopkopēja - Marta Vīgante - pierunāja paslaukt govis," otrreizējo atnākšanu uz laukiem atceras bijusī lopkopēja.
Protams, ka Lūcija spurojās pretī. Taču Marta kā muša dīkusi apkārt. "Cits nekas neatlika - paliku strādāt fermā." Slaukšanas prasme nebija sveša no bērnības. Tā Lūcija pamazām ienākusi atpakaļ lauku dzīvē. Darbu Rīgā apliecināja goda raksti un pateicības.
Skatos kādā tā laika laikrakstā, kad viņa vēl strādāja par vērpēju. Lasu: "Darbs šķiras Lūcijas Paegles veiklajās rokās. Viņa ir viena no labākajām tekstilmanufaktūras strādniecēm. Šī sieviete aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, rāda priekšzīmi darbā, pārsniedz maiņas normas, dod labas un teicamas kvalitātes diedziņus." Šis apzinīgums vijas cauri visam mūžam.
Lūcija šķirsta albumus. Kopīgi apskatāmies goda rakstus, pateicības par nostrādātajiem gadiem kolhozā "Ilzene". Ar tiem varētu notapsēt istabu, vēl prāva kaudzīte paliktu. Viņa ir darba veterāne. Nopelniem bagātā kolhozniece. Lūcija saka, ka kādreiz gribējusi šo "mantību" mest projām. Taču apdomājusies, ka kolhozu vairs nebūs. Ne vairs tās iestādes, ne to cilvēku, kas deva. Vismaz bērnu bērniem vēstures liecība par tiem laikiem paliks. Vērtīgākās medaļas un ordeņus gan esot pārdevusi un lieku latu pie niecīgās pensijas saņēmusi.
Aicina uz kompleksu
Kad Lūcija bija kādu laiku strādājusi, govīm uzcēla lielo kompleksu. Viņu uzaicināja tur strādāt. Izrādījās, ka tie tik labi nemaz nav. Govju grupas - lielas, mehānismi plīsa. Reizēm roku darba bija vēl vairāk nekā mazajā novietnē.
Kad vīri ieskatījās grādīgajā pudelē, tad aizmirsa par govju barošanu. Sievas parasti nesēdēja, rokas klēpī salikušas. Lūcijai nepatika komplekss, taču izturēja un darbus veica godam. Tad Lūcijai bija jau divi bērni - 11 gadus pēc Viļņa piedzima meita Ilva. Toreiz abi ar vīru Vili strādāja, bezdarba problēma vēl laukus neskāra.
Lūcija lopkopībai bija uzticīga līdz 1987.gadam, tad aizgāja pensijā. Par visiem darbā pavadītajiem gadiem - pirmā nauda 58 lati. Nu jau esot vairāk - sanākot 61 lats. Lūcija nopūšas, bet negaužas. Citiem esot vēl grūtāk.
Likvidē bez apdoma
Kad Lūcija beidza aktīvās darba gaitas, šķita, ka nu būs vieglāk. Dēls jau mācījies tālāk. Meita pēdējo gadu pamatskolā. "Domāju rušināsimies abi ar Vili pa māju, bet - kas to deva! Es martā aizgāju pensijā, vīrs pēc mēneša nomira. Ilvai maijā - 9.klases izlaidums," stāsta Lūcija.
Dzīvesprieks un enerģija Lūciju nepameta. Vilnis mācēja taupīgi dzīvot. Ilva arī rēķinājās ar mātes iespējām. Lūcija gan par sargu strādāja, gan citus strādniekus darbos aizvietoja. Kompleksā atmosfēra vairs nepatika, viss šķita tik svešs un nedraudzīgs.
"Kolhozus pārsteidzīgi likvidēja, bez prāta un apdoma. Tagad komplekss ir tukšs. Citām fermām pat jumta nav. Tā ir visur, ne jau pie mums vien. Toreiz tūkstošus izlika! Par to gan es bieži domāju. Cilvēkiem trūkst darba. Nekā cita vietā jau nav. Kas var, tas iet mežā, kamēr ir ko zāģēt un cirst. Pie mums zemniekus uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Cilvēki labi strādā, pūlas. Taču svešu no malas pieņemt nevar. Labi, ja pašu ģimene var iztikt. Tā katrs to mūžu velk, kā mācēdams," nopūšas Lūcija.
Iepazīstas caur avīzi
Sarunu turpinām pie tējas. Smaržīgais liepziedu aromāts mājīgajā, siltajā virtuvē vedina uz ģimeniskām sarunām. Lūcija tagad dzīvo "Zviedrukalnos". Viņa spriež, ka mājas nosaukums radies no zviedru kapiem, kas esot bijuši turpat netālu. Bet par māju priecājoties. Trīs istabas, plaša virtuve. Galvenais - atsevišķi. Vilnis apprecējies, viņam ir divi dēli, Ilvai - divas meitas.
"Man ir laimējies. Bērni lieli. Abi precējušies. Vilnis kādreiz strādāja par mežsargu, tad samazināja štatus. Tagad strādā mežā. Sieva Antra ir angļu valodas skolotāja Lejasciemā. Ir laba vedekla, znots strādā Zeltiņos. Meita dzīvo mājās, jo nav darba. Bija veikalniece Zeltiņos, taču tur nekā nenopelnīja. Par benzīnu iznāca maksāt vairāk. Kamēr bērniem vēl nebija kur dzīvot, apmetās pie manis. Auklēju mazbērnus.
Esmu bagāta - man ir četri mazbērni: Kristaps mācās 8.klasē, Melita - 2.klasē, bet Iveta un Kaspars mācās 5.klasē. Tagad visi iegriežas kā ciemiņi. Mazmeitiņas gan ienāk katru dienu," skaidro Lūcija.
Viņa priecājas, ka vēl var adīt, lasīt avīzes, sekot līdzi dzīvei. Vasarā rušināties pa dārzu, bez kartupeļiem, burkāniem un citām saknēm, arī puķēm vietu atstāj. Es lūkojos uz netālo ābelē piekarināto, glīti izgatavoto zīlīšu barotavu un domāju, vai tikai tas nav tā paša sirmā kunga roku darbs, kurš mani tik laipni ielaida pa vārtiņiem, kuram Lūcija tā vēlīgi smaidīja un sauca par Antonu.
Saprotu, ka šīs darbīgās sievietes dzīvē notikušas pozitīvas pārmaiņas. Nebiju kļūdījusies. Lūcija neslēpj, ka Antons Strods no zilo ezeru zemes ir kļuvis par sirdij tuvu cilvēku. Oktobrī paliekot trīs gadi, kopš viņi dzīvojot kopā.
Lūcija stāsta, ka vienatnē palikuši gari vakari. Gribējies līdzās cilvēku, ar kuru parunāties. Apkārt neviens nav gadījies, daudzi jau kapsētā. Pie kaimiņiem mūžīgi staigāt, kaut arī labiem un sirsnīgiem, nav gribējies, jo katram - savas rūpes.
Tad iedomājusies, ka mūža novakarē vēl varētu atrast saprotošu dvēseli. Uzrakstīja vienkāršu sludinājumu ar piebildi, ka grādīgā tīkotājus savās mājās nevēlas. Zvanīja daudzi, bet Lūcijai neviens nepatika. Viņa saprata, ka neko īpašu gaidīt nevar, tomēr cerība bija.
Savukārt Antonam sludinājumu atsūtīja draugs. Palicis atraitņa kārtā, arī klusībā domāja par mīļu sirdi vecumdienās. Izlasījis Lūcijas sludinājumu un sapratis, ka izvilcis pilnu lozi. Sazvanījušies. Lūcijai vīrietis jau pēc balss paticis. Izrunājušies un jutuši, ka runas sapas. Ko tad vairāk! Daudzi uzteikuši Lūcijas drosmi.
"Savu izvēli nenožēloju. Esmu laimīga ar viņu. Bērni arī viņu pieņēma. Antonam arī ir bērni un mazbērni. Viņš daudz strādājis. Bijis kalējs. Mēs saprotamies labi. Liktenim labpatika savest mūs kopā. Jau pirmajā tikšanās reizē abi sapratām, ka šķirties nedrīkst," ir gandarīta Lūcija.
Tā viņi tagad dzīvo, atbalstīdami viens otru, un kopā gaida kuplo mazbērnu pulciņu. Pārrunā pavasara darbus, kas gaida.
Man Lūcijas Paegles dzīvi gribas salīdzināt ar darba biti un teikt: "Tu esi kā saule uz spārnota sapņa un saknēs sev dzīvības sulu vēl sūc un sirdij vēl liepziedu medu lūdz."
Tā dzīvo Lūcija Paegle un Antons Strods Ilzenē. Savstarpējā cieņā, mīlestībā un patiesā priekā darīt otram labu, arī ikdienā.

Citu datumu laikraksti

  • Pagasta tautas namam ir jauna vadītāja

    No aprīļa Ilzenes tautas namam ir jauna vadītāja - ilzeniete Linda Vērse. Viņa ir arī līnijdeju pasniedzēja.No aprīļa Ilzenes tautas namam ir jauna...

  • Apzinās piesārņotas vietas mežos

    Tradicionālajās Meža dienās šogad īpaša uzmanība veltīta mežu atjaunošanai un jaunaudžu kopšanai.Tradicionālajās Meža dienās šogad īpaša uzmanība...

  • Organizē profilaktisko reidu

    Alūksnes policija 7.aprīlī profilaktiskajā reidā pārbaudīja 30 automašīnas, informē Alūksnes kārtības policijas priekšnieks Zigurds...

  • Būs vieglāk pārvietoties

    Arodapmācības un rehabilitācijas centrā “Alsviķi” ir ierīkots pacēlājs. Tas dod iespēju pieciem skolas audzēkņiem patstāvīgi bez citu palīdzības...

  • Izvirza kandidātus

    Alūksnes rajona pašvaldībām līdz 8.aprīlim bija jāvienojas, kuras no tām izvirzīs īpaši atbalstāma reģiona statusa piešķiršanai. Vidzemes attīstības...

  • Bērnudārzam cels jaunu malkas šķūni

    Malienas pagasta padome pašvaldības speciālajai pirmsskolas izglītības iestādei “Mazputniņš” šogad ir iecerējusi uzcelt jaunu malkas šķūni.Malienas...