Esmu sauszemes jūrnieks

Zeltinietes Birutas Upānes dzīve šobrīd ir sadalīta it kā divās daļās - starp Rīgu un Zeltiņiem. Viņa joko, ka jūtas kā sauszemes jūrnieks, kas ceļo no vienas vietas uz otru.

Zeltinietes Birutas Upānes dzīve šobrīd ir sadalīta it kā divās daļās - starp Rīgu un Zeltiņiem. Viņa joko, ka jūtas kā sauszemes jūrnieks, kas ceļo no vienas vietas uz otru.
No agra pavasara līdz vēlam rudenim viņa sevi sauc par zeltinieti, bet ziemā viņai jau daudzus gadus ir ierastais ikdienas ritms galvaspilsētā. Dzimtajā pusē, kur Biruta pavadījusi bērnības un skolas laiku, tā pa īstam atgriezās 1994.gadā, kad bija devusies pelnītā atpūtā.
"Kad vecāku vairs nebija, kuri dzīvoja dzimtajās mājās "Dzintari", šķita, ka lauki ir lieki un tālu no Rīgas. Tāpēc vecāku mājas pārdevām," stāsta B.Upāne. Vēlāk, Latvijas atmodas laikā, kad tuvojās pensijas gadi, likās, ka dzīve Rīgā pilnībā nedos gandarījumu un tur nebūs, ko darīt. Ar ciemošanos pie radiem laukos būtu par maz.
Mājai nes svētību
Viņa domāja, ka ilgosies pēc lauku plašuma un klusuma, tāpēc 1990.gadā Biruta iegādājās māju netālu no "Dzintariem"- "Skolaskalni". Tā bijusi nolaista, zāle saaugusi līdz ceļgaliem. No diviem pīlādžiem, kas tur kādreiz auguši un mājai nesa svētību, palicis tikai viens. Māja un tās apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai, sakopta un priecē arī apkārtējos, braucot tai garām. To Biruta paveikusi kopā ar meitas Anitas ģimeni, kas bieži mēro ceļu no Rīgas uz laukiem.
Četrpadsmit vasaras laukos
"Tad bija cerība, ka pasaulē nāks mazmeita vai mazdēls. 1991.gadā piedzima mazdēls Rūdolfs. Tā sauca arī manu tēti. Tagad mazdēlam ir četrpadsmit gadu, un visas četrpadsmit vasaras viņš ir pavadījis šeit, laukos. Zāles pļaušana ir viņa pārziņā, un to viņš lieliski prot," saka B.Upāne. Viņa esot lauku bērns, tāpēc prot zemes darbus. Kad bija pusaudzes gados, tehnikas nebija, tāpēc nācās palīdzēt vecākiem darbos.
"Priecājos, ka mazdēls tos prot. Daudziem pilsētas bērniem nav šādu iespēju, arī baudīt lauku burvību," vērtē B.Upāne.
Maijā bērni viņu kā baronesi ar visiem tomātu stādiem, ko izaudzē Rīgā, atved uz laukiem. "Tad es sāku rušināties pa zemi un brīvdienās gaidu palīgus no Rīgas. Izaudzēju visu, kas nepieciešams," saka Biruta. Viņa apstiprina, ka laukos darba vienmēr pietiek.
"Pavasarī daudz laika jāveltī sēšanai, bet rudenī gandrīz mēnesis paiet, kamēr visu novācu," saka B.Upāne.
Nepārdzīvo, ka mitinās citur
Sieviete daudz domājusi par to, kā būtu bijis tad, ja tagad būtu iespēja dzīvot vecāku mājās.
"Te blakus dzīvo mana māsīca Ārija. Ar viņu satieku kā cimds ar roku. Man nav žēl, ka nedzīvoju "Dzintaros", kas atrodas tālāk. Tur būtu drūmi, man nepatiktu. Tur dzīvo jauki cilvēki, ar viņiem ir labas attiecības. Ja tur viss būtu sagrauts, tad man sāpētu sirds," secina B.Upāne.
Viņa spriež, ka dzīvē tagad ir divi sērīgi notikumi - kad jādodas projām no Zeltiņiem un kad no Rīgas jābrauc uz laukiem. "Esmu emocionāla. Ātri pierodu un pieķeros. Kad pēc vasaras aizbraucu uz Rīgu, saprotu, ka tur ir burzma, troksnis, bet laukos - sava pasaule," secina viņa.
Biskvītu cep bundžiņās
Pēc pamatskolas absolvēšanas Birutu krustmāte aizvilinājusi uz Rīgu. "Viņa man teica: "Birutiņ, gādāšu par tevi kā par savu bērnu." Un tā arī notika," stāsta zeltiniete. Pēc mācībām Rīgas 5.vidusskolā Biruta tirdzniecības un kulinārijas skolā apguva konditores profesiju. Visus 35 darba gadus to nenomainīja ne pret kādu citu un arī darbavieta bija vienīgā - slavenajā kafejnīcā "Astorija", kas atradās centrālajā universālveikalā.
"Kad vēl biju jauns skuķis un dzīvoju pie vecākiem, rocības nebija. Es mazās bundžiņās cepu biskvītu. Tad likās, ka mans aicinājums ir būt konditorei. Darbs man patika un neapnika, lai gan viegls nebija, strādāju maiņās," apgalvo viņa. Kādreiz Birutai mājās patika gatavot dažādus konditorejas izstrādājumus, bet tagad no tā ir atteikusies.
Laikam ir vientuļniece
B.Upāne neuzskata, ka dzīve būtu viņu apbižojusi. "Tā mani iemeta Rīgā. Kad pabeidzu skolu, vairs negribējās nākt atpakaļ uz laukiem, jo tad varēja strādāt tikai kolhoza fermā. Bija grūtības tikt pie dzīvokļa, taču to dabūju. Tad sākās citas problēmas," saka viņa.
Biruta pēc horoskopa ir Skorpions, pati saka, ka tieša un nedaudz skarba, taču labestīga. Ļaunu prātu neprot turēt tāpat kā lišķēt. "Daļēji laikam esmu vientuļniece. Patīk būt vienai un čubināties pa māju. Reizēm meita aizved uz teātri vai kādu citu kultūras pasākumu, taču neesmu visur aktīva gājēja," saka viņa.
Agrāk daudz ceļojusi, tagad garajos ziemas vakaros Rīgā lasa. Par dzīvi Biruta it nemaz negaužas, vēlas, lai tikai būtu laba veselība, kas ļautu darbotos. "Skolaskalnos" tumšajos rudens vakaros viņa griež un žāvē ābolus. Tie ļoti garšojot mazdēlam Rūdolfam. Oktobra nogalē viņa atkal dosies uz savām otrām mājām Rīgā. Paies laiks, kamēr Biruta iejutīsies, un gaidīs pavasari, kas liks vēl vairāk ilgoties pēc dzimtās puses un zemes smaržas.

Citu datumu laikraksti