Galvenais ieguvums 18 gados - brīva apziņa

Andris Apinītis: “Viens otrs gaidīja, ka uz paplātes pasniegs visu.

Andris Apinītis: "Viens otrs gaidīja, ka uz paplātes pasniegs visu.
Dzimis Alūksnes pusē, strādā par baņķieri Gulbenē – tie ir fakti no Andra Apinīša biogrāfijas. Vēl būtisks viņa dzīvē ir 1990.gada 4.maijs. Kopš tā brīža sākusies jauna laika skaitīšana viņam un visai Latvijas tautai. Par to arī saruna ar A.Apinīti Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 18.gadadienas reizē.
Pastāstiet par to laiku pirms 18 gadiem!
Tas bija vēss pavasaris. No Alūksnes rajona Latvijas Republikas Augstākajā Padomē bijām ievēlēti trīs deputāti – es no 105. Apes vēlēšanu apgabala, slavenais ķirurgs Viktors Kalnbērzs no 104. Alūksnes vēlēšanu apgabala un kolhoza "Igrīve" priekšsēdētājs Ivars Caune no 106. Malienas vēlēšanu apgabala. Mēs bijām kopā, visi arī reizē nobalsojām par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Atceroties tos laikus, ir dīvaina sajūta. Ar Latvijas neatkarības atjaunošanas nopelniem dižoties grib daudzi. Tas laikam ir cilvēka dabā... Tāpat kā pie baļķa nešanas sestdienas talkā Ļeņinam pēc tam bija radušies neskaitāmi palīgi, kas it kā arī piedalījušies leģendārā baļķa nešanā kopā ar vadoni. Kad ir iespēja ar laika distanci palūkoties uz bijušo, viss izliekas mazliet citādi, nekā bija toreiz.
Kad jūs ievēlēja par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu?
Laikā, kad biju kolhoza "Ilzene" priekšsēdētājs. Jeb, kā reiz vienā intervijā par mani rakstīja tā: "kolhozā "Sarkanais barons" (priekšsēdētājs)". Ļoti interesanti. Es neatceros, kurš žurnālists tas bija... Tas notika, kad sāku strādāt Gulbenē 1994.gadā.
Vai tiešām bija tāds kolhoza nosaukums - "Sarkanais barons"?
Protams, nebija tāda nosaukuma. Kolhoza nosaukums bija "Ilzene". Toreiz lasīju avīzē rakstu par sevi, par "Sarkano baronu" un pie sevis domāju. Redz, cik ātri cilvēkiem mainās uztvere par dzīvi kā tādu. Ir pagājuši četri gadi, un žurnālists ieraksta – "kolhozā "Sarkanais barons"". Tas nav iespējams! Un tad es domāju: tas ir labi vai slikti? Sapratu: ir labi! Cilvēki brīvi uztver informāciju, notic, ka tā varētu būt, jo ideoloģiskie žņaugi vairs neietekmē domāšanu. Četros gados aizmirst pagātni? Nu... Tik brīvi uzrakstīt. Vispirms es to uztvēru ar humoru, tad nedaudz bija dusmas: nu kā tā var rakstīt?! Un visbeidzot bija prieks par to, ka ir izmainījusies cilvēku domāšana.
Šis ir tas piemērs, kas ilustrē ieguvumus pēc 1990.gada 4.maija. Kad man jautā, ko cilvēki ir guvuši? Es saku – tā ir brīva domāšana.
Vairs baiļu nav.
Tas man šķiet pats būtiskākais. Apziņas brīvība. Pārējais nu... kā kuram. Katrā gadījumā 1990.gada maijā un 1991.gadā man bija tāda pārliecība, ka vienos 10 gados mēs dzīves līmenī būsim krietni augstāk nekā šobrīd. Realitāte izrādījās skarbāka. Toreiz, pirms 18 gadiem, likās, ka visi strādās, ekonomika ies uz augšu, bet dzīves realitāte izrādījās citāda.
Vieniem brīvība deva lidojuma sajūtu, bet citi izlaidās.
Tas jau līdzinās bezatbildības sajūtai. Sak, nekas ļauns nevar notikt. Mēs varam, zinām, esam gudri, visu izdarīsim! Tikai ar to darīšanu... Viens otrs gaidīja, ka uz paplātes pasniegs visu. Galu galā liela daļa no mums tā īsti neapzinājās, ko nozīmē kapitālisms. Bez saulainās puses ir vēl cita. Man nebija ilūziju, ka būs vienkārši. 1988.gadā es vienu mēnesi pavadīju Austrālijā. Padzīvoju pie sava tēvabrāļa. Man bija iespēja mēnesi vērot, kā cilvēki tur dzīvo. Tēvabrālis teica: "Man liekas, ka jūs tur, Latvijā, esat iedomājušies, ka mums nauda glabājas lādē." Bet cik tas prasa pūļu un darba? Tas man šķiet ir tas sāpīgākais, ko mēs neesam visi kopumā līdz galam apzinājušies.
Laiks pēc neatkarības atjaunošanas izmainīja dzīvi?
Sākumā trīs gadus nostrādāju Augstākajā Padomē. Biju aizgājis projām no kolhoza, jo es sapratu, ka divās vietās nevar vienlaikus strādāt. Kolhozā biju nostrādājis gandrīz desmit gadus. Saimniecība bija laba, bet tomēr bija jāizšķiras. Uzskatīju, ka divos krēslos sēdēt nevaru. Trīs gadus cītīgi nostrādāju Augstākās Padomes lauksaimniecības komisijā līdz nākamajām vēlēšanām. Pēc tam situācija bija interesanta. Likums nodrošināja man tādu pašu amatu, kādu biju ieņēmis, pirms kļuvu deputāts Augstākajā Padomē. Taču interesanti bija tas, ka kolhoza vairs nebija. Faktiski es pusgadu biju bezdarbnieks. Mums bija maza zemnieku saimniecība mājās. Tas bija brīdis, kad biju brīvs kā putns debesīs. Tad nāca darba piedāvājums strādāt Gulbenē. Un es to pieņēmu. Varēju sākt bankā strādāt kopš 1994.gada janvāra. Ar Gulbeni mani saista vecāku biogrāfija, māte man ir no Litenes un tēvs - no Lizuma, Velēnas. Tēvs atguva mantojuma zemi, sāku arī tajā darboties.
Banka – tā ir nauda. Nauda dod neatkarību, bet neatkarība arī ir atkarīga. Kādi ir jūsu vērojumi?
Nauda cilvēku sasaista, virza. Visprātīgāk ar naudu rīkojas vecā gadagājuma cilvēki. Ir paradokss. Pensionāri dzīvo trūcīgi, pieticīgi, bet krāj naudu. Tas ir gan labi, gan slikti. Krāšana liecina, ka cilvēks domā uz priekšu. Slikti, ka cilvēks neapzinās, ka bezgalīgi krāt kaut kam nezināmam un dzīvot trūkumā tas nav tas saprātīgākais variants. Tā naudas masa, kas šobrīd ir Gulbenē, - tie tomēr ir diezgan ievērojami cipari. Droši vien vecākā gadagājuma cilvēki varēja mazliet tērēt naudu sev. Stereotips, ka vajag rūpēties par bērniem un mazbērniem, ir labs. Taču man šķiet, ka līdz noteiktam brīdim tas ir pareizi. Vēlāk ir jāļauj, lai paši dzīvē cīnās.
Kas cilvēkus savā ziņā sabojāja, tas ir īpašums. Kad sākās bijušo īpašumu atgūšana, tas neprasīja nekādus lielus izdevumus. Īpašums dod zināmas priekšrocības, bet tā nav nauda rokā. Sertifikāti, zeme, mežs, kolhozu pajas – cilvēkiem it kā nokrita no zila gaisa. No pašiem atkarīgs, cik saprātīgi katrs ar to rīkojās. Dažs savu mežu izcirta jau pirmajā gadā. Tagad ir pliks un nabags. Mežu neatjaunoja, neiestādīja jaunus kociņus. Cilvēkam ir jāapzinās, ka īpašums uzliek arī zināmums pienākumus. Tam cilvēki nebija īsti gatavi, jo sociālismā īpašuma cilvēkiem nevarēja būt. Varēja būt tikai personiskā manta.
Vienmēr būs cilvēki bez tiekšanās izglītoties, bet ar vēlmi strādāt roku darbu, kur viss noorganizēts un ir garantēta alga.
Noteikti. Arī šobrīd tas tā ir. Taču ilgu brīdi dominēja tāds uzskats: es taču neiešu pie kaimiņa par kalpu! Kaut sliktāk dzīvošu, bet pie kaimiņa par kalpu neiešu! It kā tas būtu kas slikts.
Jūs, turot roku uz Gulbenes finansēm, varat sacīt, ka dzīvojam labi?
To var redzēt ikdienā. Visas ielas malas ir pilnas ar automašīnām. Novietot autiņu centrā ir grūti. Pirms pieciem gadiem tā bija tikai sestdienās, kad laucinieki sabrauca Gulbenē. Tagad tā ir katru dienu. Nu, jā, es atvainojos, tauta grimst nabadzībā...
Atceroties deviņdesmitos gadus, mums tam laikam ir tāds plīvurs priekšā. Jā, tur bija savs skaistums, bet kāda bija mūsu sadzīve toreiz un kāda ir tagad?
Ir arī tāds fenomens. Daži, kas bija aktīvi tautfrontieši, tagad saka, ka vēlētos atpakaļ padomju laikus. Kā to izskaidrot?
Droši vien, ka katram ir savi iemesli. Bet zināmā mērā tā ir nostalģija. Galu galā pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas tie ir 18 gadi, kas katra dzīvē ir nākuši klāt. Cilvēks apzinās, ka pirms tam bija jaunība un labi klājās. Ir ko atcerēties. Bet tagad prātā nāk domas, cik vēl atlicis dzīvot.
Laikabiedri aiziet...
Un redzot, kāds ir piedāvājums - šodien, saproti, ka jaunie cilvēki var izdarīt vairāk. Es tā to skaidroju. Var jau būt, ka cilvēks ir vīlies ideālos.
Kāda ir nākotnes vīzija Latvijā, ko redzat acupriekšā?
Manas prognozes ir optimistiskas. Viens no maniem teicieniem ir, ka dzīve ir skarba. Ar to ir jārēķinās. Neviens mums neko nedāvinās. Ir pašiem jāstrādā. Taču kopējās prognozes ir optimistiskas. Esmu pārliecināts, ka dzīves līmenis Latvijā ar katru gadu paaugstināsies. Varbūt tas nenotiks tik straujos tempos kā iepriekšējos gados, visi domāja, ka drīz jau paradīze būs. Tā nenotiek. Tomēr katram ir jāatrod dzīvē sava vieta, kur cilvēks jūtas vislabāk, kur sevi var vislabāk izteikt un sevi pārdot. Nekautrējos no šiem vārdiem. Es pārdodu savu darbu. Katram ir jāpārdod par visaugstāko cenu. Un tad viss būs kārtībā. Spirāle vedīs augšup.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds: Andris Apinītis.
Dzimšanas vieta, laiks: Ape, 1957.gada 24.augusts.
Skolojies: Trapenes astoņgadīgajā skolā, Gaujienas vidusskolā, Lauksaimniecības universitātē, pēc izglītības - ekonomists.
Profesionālā darbība: gadu kolhoza "Trapene" ekonomists, no 1981.gada februāra līdz 1990.gada augustam – kolhoza "Ilzene" priekšsēdētājs, trīs gadus Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, kopš 1994.gada janvāra Unibankas filiāles pārvaldnieks Gulbenē.
Būtisks fakts: 1990.gada 4.maijā, būdams Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir dzīvesbiedre Velga, trīs pieaugušas meitas – Ilze, Anita, Liene – un mazdēls Edgars.
Hobijs: zāles pļaušana, pļavu golfs.

Citu datumu laikraksti

  • Pensijas diviem gadiem?

    Šobrīd norit parakstu vākšana par grozījumiem valsts pensiju likumā, kas sola pensionāriem gandrīz trīskāršot minimālās pensijas.Šobrīd norit...

  • Sporto dabā ar velosipēdu!

    Līdz 6.maijam aicinām 1. līdz 12.klases skolēnus sagatavot pašu izveidota tuvējās apkārtnes velomaršruta aprakstu, ietverot tajā informāciju un...

  • Maksāsim par gāzes vadu

    Daudzdzīvokļu namu apsaimniekotājs SIA „Alūksnes nami” informē, ka ar maiju to daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, kurās ir sašķidrinātās gāzes apgādes...

  • Ar smaidu

    Avārija ar lidojošu zupas katlu Minsterē kāds 33 gadus vecs velobraucējs iekļuvis negadījumā – viņu ar vieglo automašīnu notriecis 79 gadus vecs...

  • Pirms sacensībām pēc miljarda

    Pagājušajā nedēļā vieglu humora dzirksti pasaulē šķīlis Krievijas laikraksts “Moskovskij korespondent”, publiskajā telpā palaižot pīli par Vladimira...

  • Trinot piena karotes

    Nedēļā, kad daļa sabiedrības atzīmēja pagājušā gadsimta lielkomunista Ļeņina dzimšanas dienu, bet vēl daļa turpināja gaidīt vienu no lielākajiem gada...

  • Kokles skan – neaprakstāmi

    Koklētāju ansambļa „Saulīte” dalībniecēm svētki saistās ar īpašām sajūtām.Koklētāju ansambļa "Saulīte" dalībniecēm svētki saistās ar īpašām...

  • Lūdzu, apskauj mani!

    Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz privilēģiju.Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz...

  • Kļūdu labojums

    23.aprīļa laikrakstā 5.lappusē publicētajā rakstā “Projekts beidzas Vidzemes sētā” ir kļūda. Mirdza Korne ir Pededzes  pagasta padomes...