Gan kungs, gan kalps saviem dziedātājiem

Lai gan katrā sētā un mājā Līgosvētku svinēšanas tradīcijas ir nedaudz atšķirīgas, šķiet, tie tomēr nav iedomājami bez siera, augsta ugunskura un meiju smaržas. Senajiem latviešiem neatņemama tradīcija svētkos bija dziedāšana, taču vai mūsdienu svētkos dziesma nav zaudējusi savu nozīmi un latvieši prot dziedāt? To jautājām tautā mīlētajam diriģentam Intam Teterovskim, kurš ir iemīlējis tēva dzimto pusi Alūksni un pēdējos divus gadus šeit ir biežs viesis.
Inta tētis Atis dzimis un audzis Alūksnes novada Annas pagastā, taču studiju gados pārcēlies uz dzīvi Rīgā un tur arī palicis. Tagad, kad sasniegts cienījamais pensijas vecums, Inta tētis atgriezies dzimtajā pusē un dzīvo Alūksnē. Satikšanās Alūksnē tēvam un dēlam ir īsti svētki – tad var kāpt laivā un doties makšķerēt skaistajā un bagātīgajā Alūksnes ezerā. Lai gan Ints bērnību lielākoties pavadīja Rīgā, piedaloties dažādās zēnu koru nometnēs, viņam spilgtā atmiņā saglabājušās saulainās vasaras dienas Mārkalnē un cope gleznainajos novada ezeru ūdeņos.
- Bērnības atmiņu par vasarām Alūksnes pusē ir maz. Taču tieši te iemācījos spēlēt zolīti, ēdām riekstus tieši no lazdām. Atmiņā palikušas ērkšķogu plantācijas, lai gan tagad, skatoties uz tiem pašiem krūmiem, neliekas vairs to tik daudz un tik milzīgi. Kopā ar tēti braucām makšķerēt uz Lūkumieti un Vārnas ezeru. Bija zuši un līdakas. Nezinu, vai var stāstīt, jo ūdas ir aizliegtas, bet vienreiz ūdā bija ļoti liela līdaka. Man kā bērnam likās, ka līdaka lielāka par laivu! Tēvam likās, ka jau ielikta laivā zivs ir padevusies, bet līdaka uzdeva ar asti un prom bija. Reiz, makšķerējot Vārnas ezerā, sastapāmies ar milzīgu alni. Man kā bērnam tas bija liels piedzīvojums. Ar riteņiem esam braukuši uz Igauniju, darījām dažādus lauku darbus.
- Vai esat pētījis senču saknes un apzinājis savus radus Alūksnes pusē?
- Neesmu pētījis, bet ļoti gribētos to izdarīt. Pirms kāda laika man zvanīja kāds kungs, kurš piedāvāja man izveidot dzimtas koku. Viņš esot to veidojis kādam citam, un tajā parādījusies saistība ar maniem tuviniekiem. Diemžēl esmu pazaudējis viņa kontaktus, nezinu ne vārdu, ne telefona numuru. Ja gadījumā viņš lasa šo interviju, lai piezvana man vēlreiz! Zinu vien to, ka Alūksnes pusē Teterovsku ir daudz. Šķiet, šī ir vienīgā vieta, no kurienes cēlušies Teterovski. Mamma Olga dzimusi Sibīrijā, taču viņas dzimtā puse ir Madona. Pirms diviem gadiem man bija iespēja uzšūdināt pašam savu tautas tērpu. Tā nu man ir gari, balti Alūksnes pusei raksturīgie svārki ar Madonas puses atlokiem. Kāpēc gan es nevarētu veidot tautas tērpu gan Madonai, gan Alūksnei raksturīgu, ja manas saknes ir abās šajās vietās?
- Kā jums patīk Alūksnē, kā šeit jūtaties?
- Būšu godīgs - nav tā, ka braucu šeit pilsētas dēļ. Taču esmu novērojis, ka tā mainās un uzlabojas, un par to varu teikt vienīgi atzinīgus vārdus. Pilsēta ir ļoti sakopta un skaista! Patīk skats, kas paveras no jaunā skatu torņa, parks, unikālās laivu būdas, kādu nekur citur Latvijā nav. Alūksne ir ārkārtīgi skaista vieta! Esam krustu šķērsu ar laivu izbraukājuši ezeru, sauļojušies Cepurītē, pēc leģendām meklējuši pazemes ejas.
- Kādi ir Alūksnes cilvēki un vai arī pašam piemīt kaut kas no malēniešiem?
- Man nav konkrēta viedokļa par Alūksnes cilvēkiem, tāpēc nezinu teikt, vai man piemīt alūksniešu raksturs. Man arī  nav definīcijas, kāds ir alūksnietis vai malēnietis. Pagājušajā gadā Malēniešu svētkos sevi pierakstīju kā pusmalēnieti. Nejūtos kā pilnīgs Alūksnes puses cilvēks, jo tomēr esmu dzimis, audzis un dzīvoju Rīgā.
- Vai Alūksnē jūs atpazīst - popularitāte netraucē?
- “Zilās kastes” dēļ nav nevienas vietas, kur mani nepazītu. Mana profesija ir publiska, un tā ir kaut kādā mērā mana paša izvēle. Ja tagad mēģinātu izvairīties vai slēpt savu atpazīstamību, būtu muļķīgi. Es to pieņemu. Tā ir mana profesija – radīt, spēt iedvesmot un pēc tam stāvēt pret publiku ar muguru. Lai gan bijuši daži koncerti, kuros esmu devis iespēju skatītājiem sevi redzēt. Protams, ir tā, ka cilvēki paiet garām un saka: “Eu, tas bija Ints!” Diezgan bieži mani sajauc ar “Ugunsgrēka” aktieri Egīlu Melbārdi. Es šad tad pat neatklāju, ka neesmu Gunārs, pietēloju un atbildu uz visiem jautājumiem, savukārt Egīls stāsta par diriģēšanu. Cilvēks ir tik priecīgs, satiekot slavenību, ka negribas bojāt viņa prieku.
- Pēc diviem gadiem notiks Dziesmu un Deju svētki, kas būs veltīti Latvijas simtgadei. Kā jums šķiet, kādi būs šie svētki?
- Galvenais ir izpildīt kodu, kas ietverts nosaukumā “Dziesmu svētki”. Ir jābūt dziesmai, kurai cilvēki grib svinēt svētkus, un otrādi – jābūt dziesmai, kas rada cilvēkos svētku sajūtu. Pasaulē ir ļoti daudz dziesmu. Ir dziesmas, kas skan vai neskan kopkorim, bet ir dziesmas, kad dod spēku un gandarījumu. Mūsu spēks ir dziesmā un valodā, un tieši caur mūziku mēs varam izteikties. Tomēr pats svarīgākais šajos svētkos ir dziedātājas. Ja būs priecīgi dziedātāji, tad svētki būs izdevušies! Manā svētku hierarhijā tieši dalībniekiem ir pirmā un pati nozīmīgākā vieta. Pēc tam seko kolektīvu vadītāji, kuri veido kopējo atmosfēru, tam seko vietējā pašvaldība, kas palīdz kolektīviem. Tikai tad seko virsdiriģenti un svētku organizatori, kuriem jāizdara viss, lai dalībnieki justos fantastiski. Ja dalībnieki jutīsies fantastiski un svētki būs veidoti, par to domājot, pārējais ir sīkums. Diriģenti ir profesionāļi un var pielāgoties dažādām situācijām, bet dziedātājiem tas ir vaļasprieks, ko viņi dara no sirds. Es nevaru aiziet uz ielas stūra un padiriģēt ar cepuri. Dziedātājs var aiziet ar cepuri un padziedāt. Es esmu atkarīgs no dziedātājiem, bet tanī pašā laikā esmu viņu vadonis. Tā ir grūta pozīcija. Bet tas ir tas, ko parasti saka – letiņiem jābūt gan kungiem, gan kalpiem savā zemē. Ja tā to ņem, tad man ir mana īstā profesija – esmu gan kalps, gan kungs. Man jābūt priekšā un jāuzņemas atbildība.
- Vai latvieši dziedāšanas un dziesmu vērtību nodod jaunajai paaudzei?
- Ir lietas, kas nepazudīs, bet tendence ir negatīva. Arī pēc 50 gadiem kori dziedās, jautājums vienīgi - ko, kādā līmenī un cik balsīgi. Kungi un kundzes cienījamos gados dzied fantastiski, jo ir ielikts spēcīgs pamats. Arī vidējā paaudze zina dziesmas un dzied, bet jaunajai paaudzei ar to ir grūtāk. Diemžēl jaunie dzied arvien mazāk. Jāsāk jau ar to, ka skolās nedzied. Nav obligāts skolas koru apmeklējums un arī stundās dzied maz. Mūzikas stunda ir tikai reizi nedēļā, turklāt ne katrā stundā dzied, jo ir jāmāca arī teorija, jāapgūst mūzikas instrumentu spēlēšana. Pie tam ir tāda interesanta situācija, ka mūzikas stundas tā līdz galam netiek novērtētas. Nez kāpēc konsultācija matemātikā ir svarīgāka par koru skates mēģinājumu? Tas ir absolūti nepareizi! Mūzikas skolotājiem būtu jājūtas līdzvērtīgiem. Viņi nav ārpusklases darba organizatori, bet tikpat svarīgi skolotāji! Esmu jau diskutējis Izglītības ministrijā par to, ka sākumskolas vecumā kora apmeklējumam būtu jābūt obligātam. Ir jādod iespēja bērnam dziedāt, un nevajadzētu kādam citam viņa vietā izlemt, vai viņš dziedās vai ne.  Jā, vidusskolā tā var būt izvēle. Visi grib mūziku, bet ieguldīt, lai viņa rodas – ne. Es daudz labprātāk radio klausītos latviešu radītu mūziku, nevis nopirktu ārzemju. Ir jau sen pierādījies, ka arī popmūzikā sasniedz vairāk tie, kuri mūziku ir mācījušies. Bez mēslojuma neviena roze neizaugs, un, lai mums būtu mūsu talanti, vajadzīga augsne. Diemžēl, komplektējot sava jauniešu kora dziedātājus, pēdējā laikā saskaros ar to, ka nav no kā izvēlēties. Ja kādreiz bija ļoti daudz labu dziedātāju un nespējām izvēlēties, kurus ņemt korī, jo visi bija labi, tad tagad ir pretēji.  Ķīnieši ir teikuši, ka mūzika ir visaugstākā no zinātnēm, tieši tā – zinātnēm.
- Bet kā ir ar latviskumu?
- Mēs esam maza tauta, un, ja tā padomā -  mēs nekad neesam neko spējuši nevienos laikos sasniegt, esot tikai latviešiem. Bija vācu baronu laiki – iemācījāmies viņu valodu, izgriezt pogas un kļuvām par labākiem saimniekiem. Krievu laikos iemācījāmies krievu valodu un pierādījām, ka varam visu. Vienmēr esam bijuši kāda ietekmēti. Mēs esam tik maza tauta, ka nevaram uzmest lūpu  vai uzgriezt muguru visai pasaulei. Mums jāmāk komunicēt ar citiem. Taču nedomāju, ka mēs zaudētu latviskumu. Dzīvojam informācijas pārbagātības laikā, iespēju ir daudz, un var teikt, ka esam pašķīduši gan ģeogrāfiski, gan vērtību ziņā. Tomēr no otras puses – arvien vairāk jauni cilvēki pievēršas latviskajam, jo saknes ir svarīgas.
- Vai Līgosvētkus svinam
latviskā garā?
- Arvien vairāk latviešu atgriežas pie senču tradīcijām. Ļoti daudzi svin vasaras saulgriežus, nevis Līgosvētkus. Līdz ar to ir sākusies cilvēku dalīšanās divās daļās: vieni svin Līgosvētkus 23.jūnijā, citi saulgriežus 21.jūnijā. Lai gan tas nav nekas jauns un latviešiem vienmēr bijis raksturīgi, ka ir divi latvieši un trīs baznīcas. Esam nedaudz tendēti uz kašķi. Tā tas ir. Taču cilvēki var izvēlēties, kad, ko un kā svinēt. Attiecībā uz Līgosvētkiem ir radušās dažādas jocīgas svētku svinēšanas tradīcijas. Man labāk patīk ideja par saulgriežiem, kas tiek svinēti latviskā garā. Jāteic, ka arvien vairāk cilvēki izvēlas šos svētkus, tostarp jauni cilvēki. Es ceru, ka beidzot jaunieši un bērni sapratīs to milzīgo vērtību, kas ir mūsu valoda un kultūra. Jo cik gan mūsu ir? Esam pusotrs miljons pasaulē. Nav nemaz tik daudz, bet cik gadu tūkstošus esam spējuši izdzīvot. Mums ir dota pareizā enerģija, un valoda ir mūsu lielākā vērtība. Robeža var būt šeit vai tur, bet valoda ir tas, pie kā jāturas. Un mums ir jāzina pēc iespējas vairāk citu valodu, lai nepazaudētu savējo. Tas ir ļoti svarīgi. Mums ir jāmāk runāt ar citiem un jāmāk paņemt no viņiem visu labāko un paturēt pie sevis. Valodu zināšanas ir bagātība. Lai mūsu bērni būtu konkurētspējīgi, jāprot valodas. Skolās būtu jāmāca kā angļu, tā krievu un vācu valoda. Angļu valodu bērni prot jau tāpat, bet jāmāca krievu un vācu.
- Kādi jums būs šogad
Līgosvētki?
- Neesmu vēl izlēmis, kā tos svinēšu. To parasti izdomāju no paša rīta. Ar kori kopā nesvinēsim, jo katram ir savas ģimenes tradīcijas un nav jēgas tās lauzt. Lielie publiskie pasākumi mani nesaista. Man parasti ir garlaicīgi, jo alkoholu nelietoju, bet daudziem tieši tā ir svētku galvenā sastāvdaļa. Es nesaku, ka tas ir labi vai slikti – katrs pats izvēlas. Man labāk patīk intīmāka gaisotne. Visticamāk, došos pie kāda ciemos un svinēšu ģimenes vai draugu lokā. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Ko tie jaunie zina!  Ko tie vecie jēdz!

    Ko tie jaunie zina! Ko tie vecie jēdz!

    Man ar tevi ir problēmas, saīgusi pieaugusī meita, kad viņas mamma, labu vien gribēdama, aizrāda. Šoreiz – lai mazie neskraida pa istabu bez čībām:...

  • Horoskopi

    17. – 23. jūnijsAuns ◆ Zīmīga tikšanās veicinās svarīga lēmuma pieņemšanu. Tiks apsvērta doma par došanos tālākā braucienā. Partnerattiecībās...

  • Afiša

    17.jūnijā ◆ 22.30 Alūksnes Pilssalas estrādē - izklaides pasākums kopā ar DJ MIKE KELLY.18.jūnijā ◆ no 10.00 Alūksnes Pilssalas un citos novada...

  • Horoskopi

    Horoskopi 10. – 16.jūnijsAuns ◆ Patīkamus pārsteigumus sagādās kāds tuvs draugs. Darbavietā saņemtās ziņas un zīmīgs pavērsiens mudinās pieņemt...

  • Skaistām kājām pa dzīvi 4

    Skaistām kājām pa dzīvi

    Nogurušas un sāpošas kājas dienas beigās var būt pirmais apliecinājums sliktai venozajai asinsritei.  Nereti nogurušas kājas cilvēki neuzskata par...

  • Afiša

    10.jūnijā ◆ 12.00 Alūksnes muzejā - piemiņas pasākums politiski represētajiem Alūksnes novada iedzīvotājiem “75 gadi pēc represijām”. 10.jūnijā ◆ no...

  • Sadzirdēt  sirdsbalss teikto

    Sadzirdēt sirdsbalss teikto

    Pagājušajā nedēļā Alūksnes pilsētas skolu jauniešiem pirmajiem Latvijā bija iespēja dzirdēt iedvesmojošu un slavenu cilvēku stāstus Iedvesmas stundā....

  • Varēs mainīt tautības ierakstu

    Saeimā atbalstīts priekšlikums, ka Latvijas pilsoņi bez latviskas izcelsmes, kuri vismaz 15 gadus dzīvo Latvijā, prot valsts valodu un ir piederīgi...

  • Kāda pavasara stāsts

    Pavasaris noskūpstīja zemi, atslēgdams vārtus ilgām. Kaut kas no šī skūpsta tika arī Fanijai, jo zaļā gaisma acīs iemirdzējās no jauna, pakrūtē...