Garā mūža smalkie raksti

Šīs dzimtas stāsts ir līdzīgs tūkstošiem latviešu un igauņu bezzemnieku, kas cara laikos - 19. gadsimta beigās - pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma devās labākas dzīves meklējumos uz Krievzemi.

Šīs dzimtas stāsts ir līdzīgs tūkstošiem latviešu un igauņu bezzemnieku, kas cara laikos - 19. gadsimta beigās - pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma devās labākas dzīves meklējumos uz Krievzemi.
Apenietes Valērijas Amatnieces vecmāmiņas, zemgalietes Trīnas Kliģis ģimene ar trīs bērniem nokļuva Baškīrijā. Vienā no 370 latviešu kolonijām - Bakaldinā pie Urālu kalniem - 1914. gadā dzimusi Valērija, kura šoruden Apē nosvinēja 80.jubileju.
No bērnības viņa spilgti atceras, kā revolūcijas laikā, kad gāza caru, arī viņas tēvs Vilis Amatnieks gājis demonstrācijā, turēdams trīs gadus veco Valēriju uz pleciem. Tēvs Krievijā izmācījies par sviesta meistaru, pašmācības ceļā (krievu valodā) pabeidza grāmatvežu kursus. Reizē ar sviestu viņš uz 100 kilometrus attālo Ufas pilsētu veda pārdot arī no apkārtnes biteniekiem savākto medu. Pēc tam lielos sviesta kubulus un medus traukus vajadzēja tīrīt. "Bērns būdama, tā pārēdos medu un sviestu. Sviesta smaku kopš tiem laikiem nevaru ciest," stāsta Valērija.
"Latviešu skolā neesmu gājusi, jo tur tādas nebija. Mācījos divas ziemas kopā ar krievu un baškīru bērniem, vairāk mani skolot audžutēvs neturēja par vajadzīgu. Dauzījos kopā ar pusbrāļiem, mācēju puikas nolikt gar zemi. Es biju viens traks delveris!" viņa smejas. "Bet, kad iemācījos lasīt, daudz lasīju grāmatas, arī pie tauku sveces, slepus."
Rokdarbus mācīja vecmāmiņa
Rokdarbus - tamborēt, adīt un aust - viņa iemācījās no mātesmātes, ko visi sauca par memmi, un mammas Teklas. Smalkos darbus viņām, 12 meitenēm, Arhangeļskā iemācīja kāda baptistu draudzes māsa. Tā bija rišeljē izšūšana ar speciāli aprīkotu "Singer" šujmašīnu.
"Tolaik jaunām meitenēm goda lieta bija balti noklāta gulta ar sniegbaltām spilvendrānām, kam tamborēti gali, izšūtas monogrammas."
Valērijai no tiem tālajiem gadiem ir saglabāti balti, pašausti linu dvielīši ar tamborētiem galiem, vidū gan mazliet izdiluši. Tie lietoti fermā - slaucītas rokas pēc gotiņu slaukšanas. 1931.gadā Valērija sākusi strādāt par slaucēju kolhozā, kura nosaukums pēc vairākkārtējām izmaiņām bijis "Maksims Gorkijs". Jaunā meitene bijusi viena no 20 slaucējām 200 govju fermā.
"Slaucējas bijām latvietes un baškīrietes, krievu valodu dzirdējām tikai pilsētā. Kad slaucām, vilkām baltus halātus, bet melnos lietojām, dalot barību." Valērija bijusi fermas labākā slaucēja, tādēļ nācies braukt ar delegāciju uz Vissavienības sasniegumu izstādi. Apzinīgais darbs diemžēl radījis darbabiedru skaudību.
Staļina represiju laikā apcietinātā un nošautā Valērijas tēva vārds starp simtiem citu nogalēto lasāms A.Auna - Urālieša grāmatā "Latviešu saraksti". "Neilgi pirms apcietināšanas, 1936.gadā, tēvs veda atskaites uz Maskavu un mani paņēma līdzi. Bija ziema, mīnus 30 grādi, bet līdz stacijai kājām jāiet 30 kilometri. Tad pirmo reizi redzēju vilku, domāju, ka suns. Tēvs visu ceļu raudāja, laikam nojauta šķiršanos," stāsta sirmā kundze. 1949.gadā viņa kopā ar smagi slimo māti atbrauca pie brāļiem uz Latviju. Ceļā viņas pavadījušas divus mēnešus. Pēc tam Valērija 11 gadus kopusi paralizēto māti.
Lietas stāsta par cilvēku
Aplūkojot no tālienes uz Latviju atvestās saudzētās un glabātās lietas, var redzēt, ka tām bijusi rūpīga un precīza saimniece. No senu, gandrīz simtgadīgu žurnālu pielikumiem te savākti izšuvumu paraugi, arī pašu rokdarbnieču zīmēti. Te redzam arī toreiz tradicionālos monogrammu zīmējumus - tādi, krāsainiem diegiem izšūti, ir arī uz dvieļiem. Saglabājušās smalkas, bet asas un izturīgas šķērītes, ar kurām izgrieza caurumus batista audumā, veidojot rišeljē darbus. Baškīriju izceļojis smagais ogļu gludeklis, savulaik kalpojis vecmāmiņai Rīgā, gludinot kungiem veļu. "Tas nolūzušais gabals gludeklim tik pavirši piemetināts!" pārdzīvo Valērija.
Pēc atgriešanās Latvijā izturīgā un spītīgā sieviete strādāja Līzespasta ķieģeļu ceplī, pēc tam Apes rūpkombinātā "Abula" vīriešu brigādē krāva baļķus. Tā tika pelnīta nauda diegiem, dzijām, kas pārtapuši brīnišķīgos darbos un dāvināti cilvēkiem. Diemžēl redze palikusi gatavoto rokdarbu kalnos. Tie ir tīmekļa smalkuma darbi - galdauti, sedziņas, spilvenu un dvieļu gali. Viss paspēts pēc darba fermā, pēc smagiem vīriešu darbiem... "Neko es lāgā vairs nesaredzu, bet musturi redzu, savu darbu pazīstu!" saka Valērija. Savas domas, pārdzīvojumus, sāpes un prieku viņa iestrādājusi smalkajos, rūpīgi izstrādātajos darbos. "Rokdarbi vienmēr bijuši manas zāles un atpūta. Citam vajag šņabi, citam - ko citu. Mans miers un spēks ir tamboradata. Man garšo vienīgi šampanietis, šņabi tā arī neesmu pagaršojusi," jubilejas noskaņās saka Valērija.
"Kādam diegam, kādai adatai un kādam sieviešam tur ir jābūt, lai tādus darbus dabūtu gatavus!" apbrīnā saka apeniete Inta, pie kuras savu dzimšanas dienu sagaidīt bija vēlējusies V.Amatniece.
Dieviņš jau visu redz
Dzīve Valēriju nav saudzējusi. Bērnībā krītot gūtā kakla trauma tā arī nav ļāvusi pacelt galvu no pleca. Arī personiskajā dzīvē Laimes māte nav bagātas veltes atvēlējusi... Toties neaptverami plaša, bagāta un redzīga pārbaudījumos tapusi Valērijas tantes dvēsele.
"Divās ģimenēs bērnus esmu auklējusi. To kastanīti, kas aug pie mājas loga, pati zemē iebakstīju," par krietni izaugušo koku priecājas Valērija. Pašlaik viņa savas dienas vada pansionātā Apē, jo veselība vairs nav stipra. "Nu sākšu jaunu dzīvi," viņa optimistiski saka. "Te ir tik labi - tādas jaukas meitenes par visu rūpējas. Un tik garšīgs ēdiens, pat augļi, visādi salātiņi - laikam mūs grib nobarot!" Viņa brīnās par šolaiku tikumiem, necieš tukšu pļāpāšanu un laiskumu.
"Es mācēju ar cilvēkiem sadzīvot. Vairāk klusēju, ko tur plēsties, no tā neviens uzreiz gudrāks vai citādāks nepaliks. Tad jau labāk pasmieties! Dieviņš jau visu redz un katram iedos savu tiesu. Ilgi dzīvoju tāpēc, ka stipri starp simtiem citu nogalēto Dieviņu lūdzu. Pa savam," tā ir V.Amatnieces dzīves gudrība. "Jaunie domā, ka vecs cilvēks neko nesaprot, bet tā vis nav!"

Citu datumu laikraksti

  • Bērnības atmiņas

    “Putenis bija tik pamatīgs, ka ceļu uz skolu nevarēja redzēt, ar varenu spēku sniegs sitās acīs. Ar kājām sataustot iepriekš iemīto taciņu, kas veda...

  • Vecumdienas vēlas piepildīt ar mīlestību

    Trapeniete Mirdza Arkliņa nākamgad janvārī atzīmēs 78 gadu jubileju. Ilgajos mūža gados piedzīvots ne mazums skaistu un grūtu brīžu, iepazīti dažādi...

  • Eglīti var cirst bez speciālas atļaujas

    Ikviens var nocirst vienu eglīti valsts mežos, jo Ziemassvētki nav iedomājami bez zaļā un smaržīgā skuju koka.Ikviens var nocirst vienu eglīti valsts...