Ģimenei ir vēl lielāks pārbaudījums nekā pašai

“Ziemassvētku zvaigžņu koris”, kurā apvienojušies Latvijā pazīstami mūziķi, aicina palīdzēt radošiem cilvēkiem, kas slimo ar multiplo sklerozi.

"Ziemassvētku zvaigžņu koris", kurā apvienojušies Latvijā pazīstami mūziķi, aicina palīdzēt radošiem cilvēkiem, kas slimo ar multiplo sklerozi.
Ziemassvētku gaidīšanas laikā viņi ierakstījuši kopīgi dziedātu dziesmu "Ziemassvētki", kas mudina sabiedrību pievērsties ar šo slimību saistītajām problēmām. Dziesma ne tikai aicina ziedot, tā ir dāvana ikvienam, kas sirgst ar šo smago slimību un savā sirdī vēlas aizdegt ticības un cerības uguntiņu ne tikai šajā mīlestības pilnajā laikā. Arī ikdienā, kad ir daudz grūtāk, nekā tad, kad pie durvīm klauvē svētku prieks. To ik mīļu brīdi vēlas sajust arī Latvijas Multiplās sklerozes asociācijas Alūksnes nodaļas vadītāja Ināra Priede.
Ināra ir gaiša un smaidīga. Mūsu tikšanās reizē viņa burtiski staro. Ināras sirsnība neliecina par to, ka viņu nomāc slimība un ka viņa jūtas it kā vainīga tuvinieku priekšā, kuriem ikdiena patiesībā ir vēl lielāks pārbaudījums nekā viņai pašai. "No tā nekas nemainīsies, ja vēlēšos tikai gausties, cik man ir slikti. Tad pati palikšu flegmatiska. Jāsadzīvo ar slimību, un laiks to ir iemācījis," apstiprina Ināra.
Citiem ir jārēķinās
Viņa uzreiz sāk stāstīt par to, ka optimismu rada ģimene - vīrs Gunārs, jaunākais dēls Toms un meitas Baiba un Zane, kurai pašai jau ir sava ģimene. "Citi saka, ka man ir grūti. Nē, man nav grūti. Drīzāk teiktu, ka ģimenei ir grūtāk nekā man. Visas rūpes pieder ģimenei. Liels paldies viņiem par sapratni un atbalstu! Ģimene nevar justies tā, kā veseliem cilvēkiem tas pienākas, jo viņiem vienmēr ir jārēķinās ar mani. Nezinu, kā klātos tad, ja man nebūtu tuvo cilvēku," apgalvo Ināra.
Cer kļūt patstāvīga
Viņa atceras, ka uz vecāku sanāksmi skolā gājusi, vispirms pajautājot dēlam, vai nebūs neērti, ja mamma uz skolu atnāks ar spieķi. "Dēls to uztvēra veselīgi un piekrita. Diemžēl jaunatne tam šodien nav gatava," secina Ināra. Viņa vairāk dzīvo šodienai un domām par to, kā būs rītdien, kā viņas vadītā nodaļa darbosies turpmāk. Viņa necenšas bieži kavēties atmiņās, lai sevi nesāpinātu un nesāktu žēlot. Viņa tāpat kā citi realitāti pieņem tādu, kāda tā ir.
"Šāgada laikā jau vairāk izmantoju ratus, bet labi jūtos ar diviem spieķiem," atklāj Ināra un izstāsta, ka nākamvasar varēs lietot Vācijas Multiplās sklerozes biedrības Saksijas nodaļas dāvinātos elektriskos ratus.
"Tad man vienmēr nevajadzēs zvanīt uz Sociālās palīdzības centru, lai es varētu kaut kur nokļūt," smaida Ināra. Viņa domā, ka dzīvē nekad nevajag iet pret savu gribu, vajag ļauties tam, ka viss nokārtosies, un meklēt harmoniju. "Paļaujos uz Dieva gribu. Zinu, ka ir augstāki spēki pār mums, kas visu noliek savā vietā. Nedomāju, ka cilvēki, kas paļaujas, ir vāja rakstura. Vajag ticēt saviem spēkiem, ka to var izdarīt, un nekrist izmisumā," secina Ināra.
Nolaidās rokas
Ināras ikdiena vairāk ar māju saistīta gandrīz trīspadsmit gadus. " Šoks man bija tad, kad deviņdesmito gadu sākumā Rīgā pateica, ka vairs nevarēšu strādāt. Kad man jautāja, cik bieži pirms tam esmu apmeklējusi ārstu, atbildēju, ka tad, kad bērni dzima, jo nebija vajadzības. Kāpēc veselam cilvēkam jāiet pie ārsta, ja jutos labi, taču tas bija tikai sākums," atceras Ināra. Nav bijis viegli mammai un ģimenei pateikt, ka Ināra vairs nevarēs strādāt un ka sievietei piešķirta invaliditātes grupa. Ināru aizvainojusi arī kāda ārsta attieksme, pēc tā pavisam nolaidušās rokas.
"Vajadzēja iet un darīt tālāk. Varbūt tagad būtu citādāk, taču es nevienu nevainoju. Varbūt tam tā bija jānotiek," prāto Ināra.
Acis pilnas asaru
No sākuma grūti bijis iziet uz ielas. Sarunā ar paziņām nereti acis bijušas pilnas asaru. "Tagad, ja man kāds žēlīgi ko saka, atbildu: "Kāda vaina vīra maizē dzīvot, man klājas vēl labāk kā tev - daru, ko gribu," atklāj sieviete. Ik rītu Ināra cenšas sevi uzmundrināt, lai pašai būtu prieks uz sevi skatīties. Sieviete neslēpj, ka pērnruden jutusies slikti, mākusi depresija. Tagad viņa izbauda neaprakstāmas sajūtas.
"Šoruden turējos. Laikam mani stiprina mazdēliņš Ralfs, kuram šomēnes paliek četri mēneši. Viņš man dod stimulu, ka vecmamma nedrīkst tūļāties. Sagaidot viņu ciemos, man gribējās sapost māju, lai visiem būtu labi," uzsver Ināra.
Kurzemnieki atbaidīja
Ināras dzimtā puse ir Preiļu rajons. Ināra brauc ciemos, jo tur dzīvo viņas mamma. Alūksnē esot ieprecējusies. To viņa uzskata par likteni. "Alūksnē bija mana pirmā un vienīgā darbavieta - SCO, kur strādāju par mākslinieci - noformētāju. Vēlāk izmēģināju citus darbus - biju dispečere un krāsotāja," apstiprina Ināra. Pēc Rēzeknes lietišķās mākslas skolas absolvēšanas 1977.gadā Inārai bijusi izvēle - braukt uz Talsiem vai Alūksni. "Doties uz Kurzemi es neriskēju, jo zināju, ka kurzemnieki pret latgaliešiem izturas tā, it kā būtu galvas tiesu pārāki," apgalvo Ināra. Klusībā viņa lolo sapni, ka kādreiz tomēr ņems rokās otu un sāks gleznot.
Viņa priecājas, ka no studiju laikiem saglabājušās sirsnīgas attiecības ar trijām kursabiedrēm, ar kurām joprojām satiekas. Solveiga ir no Gulbenes rajona, bet Sandra un Sveta - no Madonas rajona. "Iestājeksāmenos satikāmies un līdz šodienai visas četras esam palikušas uzticamas draudzenes. Reti, kaut vai pēc diviem vai trijiem gadiem, bet satiekamies un esam kopā," apgalvo Ināra.
Kopēja bēda ir pusbēda
Ināra uzskata, ka no Alūksnes vairs projām nevarētu aizbraukt, tik ļoti te pierasts. "Tad, kad atnācu uz šejieni, man Alūksne patika. Tagad tā kļuvusi vēl skaistāka un sakoptāka," spriež Ināra. Viņa rāda albumus, kuros ir daudz fotogrāfiju no dažādiem sarīkojumiem, un stāsta par cilvēkiem, ko satuvinājusi slimība.
"Ja mūsu asociācijā kādam ir bēdas, tad cenšamies turēties kopā. Kopēja bēda ir pusbēda. Lai cik skumji nebūtu, četru gadu laikā mūsu nodaļā jau ir par četriem biedriem mazāk. Tagad esam četrpadsmit," saka Ināra. Viņa saka mīļu paldies visiem sponsoriem un atbalstītājiem par iejūtību un sapratni. Ināra vēl citiem nezaudēt mūžīgās vērtības - ticību, cerību un mīlestību, kas ikvienu spēj kaut uz mirkli darīt patiesi laimīgu, bet sev - lai blakus būtu saprotoši cilvēki.
***
Multiplā skleroze skar vairākas (multiplas) centrālās nervu sistēmas (CNS) daļas, radot bojājuma perēkļus un rētas (skleroze) galvas un (vai) muguras smadzenēs.
Multiplai sklerozei raksturīgie simptomi:
- jušanas traucējumi - savdabīgas izjūtas - durstīšana, tirpoņa, salšanas vai karsēšanas izjūta, nieze, spiedoša žņauga sajūta, elektriskās strāvas sitiena sajūta;
- redzes traucējumi - miglošanās, krāsu redzes izmaiņas, redzes asuma pazemināšanās līdz pat aklumam;
- izteikts nogurums - tas ir biežs simptoms un parasti neatbilst neiroloģisko funkciju traucējumu pakāpei;
- kustību traucējumi - stīvums, vājums, muskuļu spēka zudums, krampji locekļos, visbiežāk kājās;
- zarnu un urīnpūšļa funkcijas traucējumi - aizcietējumi, urīna saturēšanas grūtības vai aizture;
- sāpes - akūtas sāpes vai hroniskas sāpes.

Citu datumu laikraksti

  • Nāks Ziemassvētki, kad viņi atkal būs kopā...

    Alūksnes rajonā šogad Ziemassvētkus daudzas ģimenes nesvinēs kopā, jo kāds no vecākiem, brāļi vai māsas ir devušies peļņā uz ārzemēm. Viņi ar...

  • Apdullinošā naftas smarža brīnumu laikā

    Ziemassvētku gaidīšanas laikā ikviens vēlas sagaidīt lielāku vai mazāku brīnumu, kura pietrūka visu gadu.Ziemassvētku gaidīšanas laikā ikviens vēlas...

  • Palielina pusdienu apmēru

    Alūksnē ir palielināts sociālās palīdzības pabalsts trūcīgai ģimenei - brīvpusdienas skolās un pirmsskolas audzināšanas iestādēs. Turpmāk to apmērs...

  • Norvēģu jaunieši atved dāvanas

    Norvēģu un igauņu jauniešu grupa četras dienas - no 11. līdz 16.decembrim - iesaistījās kopējā projekta pasākumos Alūksnē.Norvēģu un igauņu jauniešu...

  • Palīdz viens otram

    Pededzes pagastā ceturto gadu rīko labdarības akciju “Palīdzēsim viens otram!”. Tās laikā pagasta iedzīvotāji ir aicināti ziedot mantas, apģērbus, ko...

  • Aicina uz tikšanos

    Katru gadu īsi pirms Ziemassvētkiem kādā rajona pirmsskolas izglītības iestādē tiekas pensionētie pirmsskolas iestāžu darbinieki.Katru gadu īsi pirms...