Glabā jaukas atmiņas no ceļojumiem

Alsviķiete Rūtiņa Birziņa ir dzimusi rīdziniece, bet visu mūžu nostrādājusi Alūksnes rajonā par zootehniķi.

Alsviķiete Rūtiņa Birziņa ir dzimusi rīdziniece, bet visu mūžu nostrādājusi Alūksnes rajonā par zootehniķi.
Absolvējot vidusskolu, Rūtiņa vēlējusies studēt medicīnu. "Augstskolās bija liels konkurss. Nezinu, kas man nāca par apskaidrību - laikam jau tāpēc, ka man patika lopiņi, es nolēmu Lauksaimniecības akadēmijā apgūt zootehniķes profesiju," par profesijas izvēli stāsta sieviete.
Lauksaimniecības akadēmija tolaik neesot bijusi Jelgavā, bet gan Rīgā. "Mācības man patika. Līdz pat šodienai atceros arī interesantākos pasniedzējus," stāsta Rūtiņa. Tomēr visvairāk viņai patikušas mācību prakses. Visi studenti braukuši uz Vecauci. "Visiem kopā bija tik jautri. Vēlāk 5.kursā braucām katrs individuāli. Es strādāju Codē, kas atrodas netālu no Bauskas. Interesanti bija dzīvot visu vasaru citā pusē, kur apkārt viss ir svešs," saka R.Birziņa.
Ar vīru mācās vienā kursā
Studējot Rūtiņa iepazinās ar savu nākamo vīru Tālivaldi. "Mācījāmies vienā kursā un ieskatījāmies viens otrā. Pēdējā kursā arī apprecējāmies. Mūsu kursā bija izveidojušies vairāki zootehniķu pāri," stāsta sieviete. Tālivaldis par Rūtiņu bija piecus gadus vecāks. Viņš bija dienējis armijā, beidzis Saulaines tehnikumu, mācījies arī Mālpilī, kur kādreiz bija lauksaimniecības skola.
"Viņam jau tajā laikā bija dziļāka lauksaimnieciskā izglītība," smej Rūtiņa. Pēc akadēmijas absolvēšanas jaunā zootehniķe gribējusi iet strādāt uz Saulaines tehnikumu, bet viņus ar vīru nosūtīja uz Alūksnes rajonu. "Kā atnācām uz šo pusi, tā arī palikām. Sākumā dzīvojām Alūksnē, pēc tam Alsviķos, tad atkal desmit gadus nodzīvojām Alūksnē, bet vecumdienās atkal pārnācu uz Alsviķiem," stāsta R.Birziņa.
Bija pieredze lauku darbos
Rūtiņai Alūksnes puse ir pavisam mīļa. Zemgale, kur Rūtiņa bijusi mācību praksē, viņu nesaistījusi. Tas tādēļ, ka tur ir tikai plaši lauki un viss šķiet vienmuļš, bet šeit, Alūksnes pusē, ir skaista daba. "Lauki man patīk arī tāpēc, ka bērnībā mamma vienmēr pa vasaru mani centās aizsūtīt uz laukiem. Tad arī iemācījos darīt visus lauku darbus. Man jau bija zināma pieredze - zināju, kā laukos dzīvo, ko dara, kā kopj lopus, ko viņiem dod ēst. Man tā lieta patika," atceras R.Birziņa.
Atpakaļ uz lielpilsētu viņai nekad nav gribējies iet. Šobrīd viņa uz Rīgu aizbrauc tikai paciemoties pie meitas vai radiem un izbaudīt kultūras labumus. "Ilgākais Rīgā varu nodzīvot pusotru nedēļu. Man ātri apnīk burzma, cilvēki. Rīgā jūtos daudz vientuļāka nekā šeit. Man nepatīk dzīvot četrās sienās. Rīgā viss ir vienmuļš, pelēks, nav svaiguma, bet man patīk daba un tās skaistums," saka Rūtiņa un piebilst, ka viņai patīk staigāt pa mežu, viņa labprāt sēņo, ogo vai arī vienkārši tāpat izstaigā meža takas.
Tas bija tikai sapnis
R.Birziņa uzskata, ka ar lauksaimniecību saistītās profesijas nav vienmuļas. Rūtiņai bija daudz darba. Katru dienu viņa izbrauca uz rajona saimniecībām un fermām, skatījās, vai lopiņus pareizi baro un audzē, kā arī organizēja lopkopēju mācības. "Manā pārziņā bija arī ciltsdarbi. Tajā laikā mēs daudz strādājām ar Latvijas brūnajām govīm. Nespēju pārdzīvot, ka tagad šī šķirne ir atstāta novārtā, bet daudz vairāk uzmanības pievērš svešām šķirnēm," stāsta pensionētā zootehniķe.
Šobrīd R.Birziņa nespēj iedomāties, ko citu viņa būtu varējusi strādāt, jo viņai patika šis darbs. Viņai patika braukāt pa saimniecībām un iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, lai gan sākumā gājis grūti, jo pēc dabas Rūtiņa neesot komunikabla, viņai vairāk patīkot būt vienai. Vērojot, ko šobrīd dara viņas specialitātes pārstāvji, pensionāre secina, ka daudz kas ir mainījies.
"Ir gadījies naktī sapņot, ka jāceļas un jāiet uz darbu, bet saprotu, ka vairs neko nezinu. Priecājos, ka tas ir bijis tikai sapnis," stāsta sieviete.
Mopēdam beidzas benzīns
Runājot par darba gadiem, R.Birziņa atceras arī kuriozus. "Tajā laikā, kad sāku šeit strādāt, autobusi negāja, bet kaut kā taču vajadzēja tikt uz fermām un saimniecībām. Man iedeva velosipēdu, diemžēl es nepratu ar to braukt. Visu mūžu atcerēšos savu pirmo braucienu uz kolhozu "Umara". Tās dienas vakarā nevarēju pakustēt," atceras sieviete. Tomēr ar laiku viņa apguvusi šo braucamrīku. Vēlāk viņai piešķirts arī mopēds.
"Man tehnika diez cik labi nepatīk, tādēļ gāja visādi," saka R.Birziņa. Reizēm Rūtiņa palika pusceļā, jo mopēdam beidzās benzīns, citreiz pārtrūka ķēde, gadījās pat iebraukt smiltīs un mest kūleņus. Rūtiņa priecājas, ka garāmbraucēji bija tik laipni un palīdzēja sievietei ar visu mopēdu nokļūt atpakaļ Alūksnē. Turpmākajos gados zootehniķei bija pašai savs šoferītis, kurš bija strādājis ilgus gadus un zināja, kur kas atrodas un kā tur ātrāk nokļūt.
Visspilgtāk atmiņā palikusi Indija
Rūtiņa atklāj, ka viņa kādreiz ir arī daudz ceļojusi. "Lauksaimniecības arodbiedrība darbiniekiem nodrošināja ceļazīmes. Pirmais mans brauciens bija uz Vācijas Demokrātisko Republiku," stāsta sieviete. Vēlāk apciemotas arī daudzas citas zemes - Indija, Kuba, Šrilanka, Ēģipte, Sīrija, Jordānija, Maroka, Francija. "Lai arī ceļojumi nebija pārāk ilgi, no tiem ir saglabājušās labas atmiņas un daudz, daudz fotogrāfiju," stāsta Rūtiņa, rādot albumus.
Ar mākslinieka dotumiem apveltītais Rūtiņas vīrs izveidoja katrai apceļotajai valstij savu albumu. Viņš piemeklēja klāt ziņas par konkrēto valsti un mākslinieciski noformēja katru albumu. Rūtiņu aicināja uz lopkopēju sapulcēm un dažādiem pasākumiem rādīt diapozitīvus un dalīties savos iespaidos par apceļotajām zemēm. Visvairāk viņai atmiņā palikusi Indija. Ar savu eksotiku, atšķirīgo klimatu, dabu un cilvēkiem tā likusies citādāka nekā citas zemes.
"Savdabīgas šķita arī Austrumu zemes, sevišķi tās, kas saistās ar Bībeli," spriež ceļotāja. Vēlākos gados Rūtiņa daudz ceļojusi arī kopā ar vīru.
"Izbraucām visu Padomju Savienību. Braucām ar vilcieniem vai autobusiem, reizēm vakaros nezinājām, kur apmesties, bet tas ir tā vērts. Tagad ir tik daudz ko atcerēties," saka R.Birziņa, piebilstot, ka viņa arī tagad labprāt paceļotu kaut vai tepat pa Latviju. Viņa apbrīno tos, kuriem ir uzņēmība ceļot ar nelieliem līdzekļiem, ar stopiem.
Pensionāre nejūtas vientuļa
Pēc aiziešanas pensijā Rūtiņai šķitis nedaudz dīvaini, ka nekur vairs nav jāsteidzas, tomēr viņa ātri pieradusi. R.Birziņa nu jau daudzus gadus dzīvo viena pati, bet viņa nejūtas vientuļa. "Ja man gribas sabiedrību, es apciemoju dēla ģimeni, kas dzīvo turpat līdzās. Vasarā es rušinos pa dārziņu, bet ziemā adu, klausos radio, palasu kādu grāmatu vai žurnālu. Tā tas laiks arī paiet," saka Rūtiņa. Televizoru dienā viņa neskatoties, jo negribot tērēt savu laiku.
"Kad pienāk vakars, tad gan paskatos. Man patīk vides filmas, programmas par dzīvniekiem," stāsta pensionāre, smejot, ka viņa vēl joprojām interesējoties par dabu un dzīvniekiem, bet neaizmirstot jaunākos notikumus pasaulē.

Citu datumu laikraksti

  • Runās par veselību

    Alūksnes pilsētas pensionāru padomes sēde notiks 2.martā pulksten 11.00 Alūksnes Sociālās palīdzības centrā.Alūksnes pilsētas pensionāru padomes sēde...

  • Vieglatlēti kopvērtējumā izcīna 3.vietu

    Latvijas jaunieši, starp kuriem bija arī Alūksnes vieglatlēti, Baltijas valstu komandu sacensībās vieglatlētikā jauniešiem un pieaugušajiem...

  • Interese par Eiropas Savienību palielinās

    Eiropas Savienības informācijas centra darbinieks Rinalds Konovaļenko otrdien apmeklēja Alūksnes pilsētas bibliotēku, kur atrodas ES informācijas...

  • Premjera kandidāts ir, bet kārtības nav

    Pateicoties mūsu prezidentei Vairai Vīķei - Freibergai, šobrīd ir zināms potenciālā premjera Induļa Emša vārds. Jāpateicas Satversmei, kas prezidenta...

  • Iepazīsti Alūksnes rajonu!

    Šodien publicējam konkursa “Iepazīsti Alūksnes rajonu!” 6.kārtas jautājumus, ko sagatavojis Jaunannas pagasta tūrisma informācijas punkts. “Konkursa...

  • Biatlona distancē uzvar alūksnietis

    Divas dienas Alūksnē “Mežinieku” sporta bāzē meža darbinieki sacentās meža biatlonā. No 86 dalībniekiem distanci pabeidza 81.Divas dienas Alūksnē...