Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Glabā pulka medaljonu un tēva piemiņu

Alūksnē, Siguldas ielā 7, dzīvo Ilga Dobelniece. Viņa kā lielāko dārgumu glabā 7.Siguldas kājnieku pulka medaljonu.

Alūksnē, Siguldas ielā 7, dzīvo Ilga Dobelniece. Viņa kā lielāko dārgumu glabā 7.Siguldas kājnieku pulka medaljonu.
Tas dāvināts viņas mātei - pulka virsseržanta Jūlija Živa sievai, bet tagad medaljons līdz ar neskaitāmām ģimenes fotogrāfijām ir meitas relikvija. Viņas tēvs bija viens no apmēram 80 pulka cīnītājiem, kas apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
"Pirmās brīvvalsts gados biju tikai skuķis, tāpēc daudz kas palika nesaprasts. Tomēr mēs ar brāli nevarējām nemīlēt to, kas bija tuvs vecākiem. Lai gan Lāčplēša diena bija armijas svētki, tās cieņas pilno noskaņu izjuta visi. Jaunās pils priekšā notika pulka parāde, tēvs bija karognesējs. Vakarā karavīri devās lāpu gājienā uz pieminekļa kalnu. Svinīgs akts bija arī skolā, tomēr man šī diena vairāk saistās ar pulka karavīru pasākumiem," stāsta I.Dobelniece.
Viņa bija neizsakāmi lepna, kad pirmssvētku dienās ar tēvu gāja pa pilsētas ielām, ieķērusies tā elkonī.
Māte šuva jaunu kleitu un posās tēvam līdzi uz vakara sarīkojumu, bet bērni palika mājās. Toties svētku pusdienās uz instruktoru klubu devās visa ģimene.
Saldajā ēdienā neiztrūkstoši bija rīsu sacepums ar citronu mērci, kas Ilgai ļoti garšoja. "Valsts svētki 18.novembrī bija krāšņāki. Tad visa pilsēta bija izgaismota. Katra dzīvokļa logā dega sveces. Tās varēja redzēt arī pirmajos atmodas gados, bet tagad cilvēki ir sevī ierāvušies," saka Ilga Dobelniece. Viņa ir sarūgtināta, ka jauno paaudzi maz interesē Lāčplēšu brīvības cīņas. Ilgai Dzimtenes mīlestība vienmēr bijusi pati par sevi saprotama un svēta.
Atgriežas tikai meita
No 7. Siguldas kājnieku pulka dibināšanas dienas J.Živa bija karavīru instruktors, tāpēc Ilgas pirmie dzīves gadi ir pagājuši kazarmās. Kad vecāku nebija mājās, "aukles" pienākumus uzņēmās karavīrs Paijo. Vecāki tikko bija izveidojuši ģimeni, dzīvokļa Alūksnē viņiem nebija. Tikai pēc diviem gadiem Živi pārcēlās uz pilsētu. Tēvam bija piešķirta jaunsaimniecība Mārkalnes pagastā. Viņš to pārdeva un 1932.gadā sāka celt māju pilsētā. To pašu, kur tagad dzīvo Ilga.
"Divstāvu ēkas vienā pusē ir izdarītas izmaiņas plānojumā, bet šis dzīvoklis ar tēva mūrēto krāsni ir vēl arvien tāds pats. Te dzīvojuši galvenokārt armijas cilvēki. Pēc 1945.gada krievu armijas ģenerālis Belousovs ar savu lielo ģimeni aizņēmis visas telpas," atklāj Ilga. Vecāki atgriešanos pašu celtajā divstāvu mājā vairs nepieredzēja. "Tēvs domāja, ka, aizgājis pensijā, gūs ienākumus no izīrētajiem dzīvokļiem, bet viss notika citādi - 1940.gadā ēku nacionalizēja. Tēvu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju, bet mēs ar māti un brāli kara beigās aizklīdām bēgļu gaitās uz Vāciju," pauž I.Dobeniece.
J.Živu Krasnojarskas novada Taimiras apgabala tiesas izbraukuma sesija notiesāja uz desmit gadiem. Latvijā atgriezties viņš varēja tikai 1956.gadā. Un arī tad ne Alūksnē, bet Cēsīs, kur vēlāk ir apglabāts. Neko daudz par viņa dzīvi izsūtījumā Ilga nezina. Tēvs varēja rakstīt uz mājām vienu vēstuli gadā, turklāt tās kontrolēja. Arī pēc atgriešanās vajadzēja klusēt. Turklāt vecāki dzīvoja Cēsīs, bet Ilga ar savu ģimeni - Alūksnē. "Ko nenošāva Litenē, kas nenomira ceļā vai Gulaga nometnēs, tie atgriezās. Tētim laimējās. Varbūt viņam palīdzēja tas, ka 17 gadu vecumā bija iesaukts krievu armijā un labi prata krievu valodu," spriež Ilga. Kādu nakti Sibīrijā J.Živa bija palicis vienīgais no Latvijas armijas instruktoriem, ar kuriem 1941.gada vasarā atradās nometnē Litenē. Laikam tā bija lēmis liktenis. Viņš bija jau nodienējis 25 gadus, tāpēc varēja demobilizēties. 1941.gada 14.jūnijā J. Živa bija nosūtīts uz ārstu komisiju kara slimnīcā Rīgā, kur viņu arestēja. No vilciena tēvs bija izmetis zīmīti, lai paziņo tuviniekiem par aizvešanu uz austrumiem.
Svešatnē pārcieš badu
Zinot, ka tēvs ir Sibīrijā, māte ar Ilgu un brāli devās līdzi bēgļu straumei. Vācijā viņus kopā ar citiem bēgļiem gribēja izvietot krievu karagūstekņu nometnē, bet izdevās aizbēgt. Jau iepriekš Latvijā kāds vācu virsnieks bija iedevis adresi, kur varētu apesties. Deviņus mēnešus Ilga strādāja alumīnija trauku rūpnīca. Pirms Vācijas kapitulācijas produktus varēja iegādāties tikai pret kartītēm. Tad runāja vienīgi par ēšanu. Ilga atceras maiznīcu, kur bija apaļi kukulīši. Viņai ar brāli tie likās ļoti gardi, bet patiesībā miltiem bija piejauktas zāģskaidas. Reizēm rūpnīcas strādniekiem deva kakao krāsas tabletes, lai negribētos ēst.
"Kad beidzās karš, mamma cerēja atkal tikties ar tēvu, tāpēc nolēma atgriezties mājās. Daugavpilī mūs gribēja uzreiz sūtīt tālāk uz Krieviju. Piekukuļojām dzelzceļa stacijas priekšnieku, kas atļāva vagonu atkabināt. Nedēļu dzīvojām Stropu ezera krastā, līdz tikām tālāk uz Pļaviņām un Madonu, tad - Gulbeni. Tur stacija bija sabombardēta, tāpēc domājām uz Alūksni iet kājām. Bet gadījās pazīstami graudu vedēji, kas ar smago mašīnu mūs atveda," klāsta I.Dobelniece.
Jāatjauno piemineklis
Mājā Siguldas ielā dzīvoja citi, nācās mitināties pie radiem laukos. Ilga vidusskolu bija beigusi vācu laikā, tāpēc viņas atestātu neatzina. Labi, ka varēja strādāt bērnudārzā un mācīties mūzikas skolā. Tur sastapa nākamo dzīvesdraugu Georgu, ar ko bija pazīstama jau no pamatskolas. Ilga dziedāja, viņš spēlēja trompeti. Abiem labi saskanēja. "Kad Alūksnē dibināja karaskolu, vīrs aizgāja armijā virsdienestā un spēlēja orķestrī, jo tur varēja vairāk nopelnīt ģimenei. Strādāju dažādus darbus, bet alga visur bija maza. Orķestris spēlēja parādēs un koncertos, bet citādi ar armijas dzīvi bija maz saistības," atzīst I.Dobelniece. Viņai bijusi izdevība ar kori un sieviešu kvartetu ceļot pa Krievzemi. Lielākā laime bija pēc nedēļas atgriezties mājās. Pārbraucot robežu, gribējās raudāt no aizkustinājuma.
I.Dobelniecei ir skumji, ka Alūksnē joprojām nav atjaunots 7.Siguldas kājnieku pulka piemineklis. Viņa uzskata, ka pašvaldības atbalsts ir nepietiekams. Ar iedzīvotāju ziedojumiem vien tas ir grūti izdarāms. Cik gadu vēl būs jāvāc nauda, ja no 1999.gada ziedoti tikai vairāk nekā 100 lati? Viņai liekas dīvaini, ka asfaltēta tikai puse no Siguldas ielas - līdz autoveikalam. Vasarā gandrīz ik dienu pa to brauc ekskursanti, lai dotos uz parku. Diemžēl iela aiz krustojuma ir bedraina, ārzemnieki jūtas pārsteigti.
"Senāk netālu bija pulkam piederošs āboliņa lauks, tur ganījās zirgi. Apkārt bija egļu dzīvžogs, bet nebija baraku un sētas apkārt bataljona teritorijai. Daudziem patika staigāt pa tiltiņiem pāri grāvjiem un taciņām, kas veda uz saliņām. Tur bija soliņi, kur karavīri sēdēja ar savām meitenēm. Pulka teritorijai sētas apkārt nebija, tāpēc to šķērsot varēja jebkurš, kas devās uz ezermalu," atceras sieviete. Tagad viņa bieži ir redzējusi, kā sētai pāri kāpj vai caur to izlien karavīri, lai dotos brīvsolī. Drīz Ilgas mazdēlu Viestartu iesauks dienestā, tad viņa pēc vairākiem gadiem atkal vēros, kā jaunie karavīri nodod zvērestu.
Fakts
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jūlijs Živa, būdams vada komandieris, 1919.gada 20.novembrī Kurzemē, Stendes stacijas rajonā, atsita un padzina ienaidnieka papildspēkus, kas nāca no Sabiles. Tā viņš deva Latvijas armijai iespēju izvest no stacijas preču vagonus. Par to J.Živa saņēma Lāčplēša Kara trešās pakāpes ordeni nr. 222.

Citu datumu laikraksti

  • Viņš izvēlējās jaunu kombainu, nevis mīļoto sievieti

    Divi mēneši pagājuši, kopš Ludmila zaudēja darbu un viņai izjuka attiecības ar mīļoto cilvēku, taču joprojām viņa par to domā katru dienu.Divi mēneši...

  • Dosies uz sacensībām

    Pieci Alūksnes kinologi rīt, 9.novembrī, dosies uz Smilteni, lai piedalītos Latvijas čempionātā suņu nacionālajā daudzcīņā un vienlaikus arī...

  • Cepts sams ar citronu un medu

    Ikdienā ēdienkartes dažādošanai gaļu var aizstāt ar zivīm, kas ir bagātas ar olbaltumvielām un fosforu. Zivis var gatavot daudzveidīgi.Ikdienā...