Gredzena ceļš

Izmazgājusi Visvalža kreklus, vēl palagus, Mairita tos rūpīgi izskaloja un izžāva dārzā uz šņores. Vīrs bija aizbraucis pie drauga, un Mairita nolēma beidzot ieskatīties vecajā pūra lādē. Uzkāpusi augšā pa čīkstošajām kāpnēm, Mairita uz mirkli apstājās, kamēr acis aprada ar krēslu. Gaiss bija sasilis, un viņa piegāja pie lūkas, lai ielaistu vēsumu. Tik sen viņa te nebija bijusi!
Bēniņi šķita noslēpumaini, jo māte, vēl dzīva būdama, stāstīja, ka māja glabājot senu dzimtas gredzenu. Gāja gadi, bet dzimtas noslēpums tā arī nedevās rokās. Māte atgūlās kapu kalniņā - nu jau gadi divdesmit, kamēr viņa nemin «Rītu» takas. Mairita no pilsētas atgriezās bērnības mājās nu jau kā mantiniece un precēta sieva. Bet māja aizvien vēl glabāja senās dzimtas noslēpumu.
Taču Mairita, jau atverot vecās, zirnekļu tīkliem apvilktās bēniņu durvis, juta, ka tieši šodien viņa būs tā, kura atvērs noslēpumu uz pagātni. Kaktā pa kreisi gulēja vecā pūra lāde. Jau gadu desmitiem tā bija aizmirsta no pasaules, pārdzīvojusi vairākas paaudzes. Pat māte teica, ka nezinot, no kurienes tā atvesta, tomēr piekodināja Mairitai ar draudzenēm tai netuvoties. Labāk lai netraucējot senu lietu dvēseli - tā māte bija teikusi. Un arī pati nekad nepārkāpa šo robežu. Vai viņa ko nojauta, to Mairita nezināja. Tikai vienmēr juta tādas kā trīsas pārskrienam no paskatīšanās vien uz veco, apkalto lādi. Bet tagad Mairita, elpu aizturējusi, lēnam tuvojās aizliegtajai lietai. Viņa bija nolēmusi ieskatīties lādē un izdibināt tās saturu. Viņa nojauta, ka tieši šeit atradīs tik ilgi glabāto noslēpumu, ka viņa, «Rītu» mantiniece, to atklās un neviens cits.
Brīdi pastāvējusi, Mairita pieliecās un pacēla vāku. Viņa cerēja ieraudzīt kaut ko sevišķu, bet virsū bija tikai vecas, nodzeltējušas avīzes, taču viņa bija nolēmusi līdz galam izpētīt lādes saturu. Lēnām lāde tukšojās. Te bija nenosakāma vecuma kāzu kleita, kurpes, plīvurs ar visām mirtēm, vāze. Jo tuvāk nāca lādes dibens, jo lēnākas kļuva Mairitas kustības, viņa pat sajuta zināmu vilšanos. Tomēr pašā apakšā viņa atrada prāvu sainīti ar aprakstītām lapām. Vairāk arī nekā nebija. Sapratusi, ka noslēpuma atslēga meklējama aprakstītajās lapās, Mairita akurāti salika visu mantību atpakaļ. Bija jau pēcpusdiena, kad viņa nokāpa no pēdējā pakāpiena. Nolikusi sainīti, Mairita izgāja pagalmā. Valdīja klusums. Veļa bija izžuvusi, atlika tikai sanest istabā. Pabarojusi trušus, Mairita no jauna pievērsās lakatā ietītajam sainītim. Vīrs solījās būt mājās tikai pēc dienām divām, viņa nolēma abas dienas veltīt atrastā sainīša izlasīšanai.
Uz atsevišķām dažāda lieluma lapām bija rakstīts glītā, gandrīz vai kaligrāfiskā rokrakstā. Viņa uzmanīgi ieskatījās pirmajā lapā, uz kuras bija uzzīmēts senais dzimtas koks - līdz mātes piedzimšanai, nē, māte vēl bija ierakstīta. Tālāk sekoja īsa piezīme: «Lūgums izlasīt visu ar sapratni un cieņu pret seno dzimtu, dzimtas mantojumu.» Mairita nekā nesaprata.
Iedevusi vēl trušiem zāli un pieteikusi Duksim lieki netrokšņot, Mairita iegāja istabā un sāka lasīt. Spriežot pēc dzimtas koka, tie bija radi no mammas puses, precīzāk, vecās mātes. Daumants - arī par viņu bija dzirdēts, ka Pirmā pasaules kara laikā pazudis, vēlāk atradies, bet tā arī palicis ārzemēs. Iepazinusies ar radurakstiem, Mairita paņēma nākamo lappusi un jau ar pirmajiem teikumiem saprata, ka tā gandrīz vai ir dienasgrāmata, grēksūdze un vēstījums vienlaikus. Atsēdusies atpūtas krēslā un pievilkusi to tuvāk logam, sieviete sāka lasīt, apspiezdama ziņkārību ieskatīties pēdējā lapā. Bet tas arī nebija vajadzīgs, jo acis pašas kā pielipušas kāri tvēra katru burtu. Lūk, ko slēpa senie raksti!

* * *
Visu laiku lija. Kristīne grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet aizmigt nevarēja. Blakus istabā viņa dzirdēja Jēkaba smago elpošanu. Drīz tam vajadzēja notikt. Kristīne paņēma sveci un klusi izslīdēja priekšnamā. Nolikusi gaismekli uz sola, viņa žigli saģērbās. Līdz rītausmai bija palikušas kādas sešas stundas. Līdz tai Kristīne cerēja tikt atpakaļ. Vai tur nesauca Jēkabs? Nē, vīrs laikam bija iemidzis. Paķērusi no naglas brezenta mēteli, uzvilkusi kapuci, viņa ar savu jau pilnīgo augumu pazuda tumsā.
Kilometrus piecus tālāk, pašā vientulīgākajā vietā, kurai godīgi cilvēki gāja ar līkumu, jo vakaros te bija redzēti balti rēgi un dzirdama tāda kā bērna raudāšana, stāvēja pa pusei zemē iegrimusi māja. Šo vietu ļaudis kopš seniem laikiem bija iesaukuši par Raganu kalnu. No kalna gan tur nebija ne miņas. Tik vien kā šī māja, kurā jau ilgus gadus dzīvoja Melnā Kate. Gluži svešiniece viņa visiem nebija, tā pati Kristīne bija nelaimē iepazīta, bet to neviens tuvākajā apkārtnē nezināja. Tāpat kā nenojauta, no kurienes sieva šeit uzradusies. Kate dzīvoja vientuļi, tikai reizumis te iemaldījās kāda nelaimīga mīlētāja vai ar sieviešu kaiti sasirgusī. Tikai sievas un jaunās meitenes, kurām bija paslīdējusi kāja, zināja, ko darīja Kate. Pie viņas steidzās arī Kristīne, kurai mīlestība pret vīru sen bija izplēnējusi. Tikai vienā naktī viņa bija iedegusies kaislē un izpildījusi sievas pienākumus. Tagad šis neprāta auglis lauzās uz āru. Nē, tas nenotiks! Vai nu draudzene nepalīdzēs? Ko lai viņa iesāktu ar bērnu? Pašai darba nav. Sākumā vēl cerēja, ka dabūs vietu miestā Sika bodē par apkopēju. Taču veikalnieks pieņēma citu, neprecētu... Parādi tādi, ka viņu pie labas gribas varēja iesūdzēt tiesā. Jēkabs slimo ar kādu krūšu kaiti, tāpēc nevienā darbā nepieņem. Kristīne notrauca sviedrus. Vairs nebija tālu. Vēl tikai jāpaiet pa taciņu gar aizaugušu purva malu.
Kate sēdēja pie pavarda un piemeta vēl dažas pagales. Drīz vajadzēja ierasties Kristīnei. Tā vismaz viņa bija solījusies. Katei patika jaunā sieviete ar mīļu smaidu uz lūpām. Sevišķi Kate viņai bija pieķērusies pēc tam, kad Kristīne tai bija uzdāvinājusi segu, iedevusi kartupeļus. Vislielāko uzmanību viņa bija pierādījusi, kad Kate iegūla slimības gultā. Toreiz viņa izjuta Kristīnes lielo sirsnību un nodomāja, ka pašas meita to nebūtu paveikusi labāk. Pašas meita? Kate nodrebinājās. Tieši šī nedzīvā ķermenīša dēļ viņa ir te. Bēgšus atbēga, kur viņu neviens nepazina. Neko neredzošām acīm viņa pavērās pavardā, automātiski sabikstīja pagales un iegrima atmiņās.
Viņa atkal bija jauna. Slaida kā ciprese, melniem matiem, tumšām acīm - viņa prata savaldzināt pat visvēsāko vīrieti. Tolaik viņu sauca par Saldo Katrīnu. Taču no sirds viņa mīlēja tikai vienu - muzikantu Daumantu. Viņš bija bārenis. Puiku aizbildniecībā bija paņēmis tēva brālis, tālbraucējs uz kuģa, un zēns mēnešiem auga viens. Vienīgi Daumants prata iekvēlināt Katrīnas sirdi. Agri viņi iekodās grēka auglī. Katrīna atcerējās tos ugunīgos mirkļus, kad viņi viens otrā grima kā airi upē. Daumants solījās viņu precēt. Kairajos nakts sapņos viņa redzēja sevi un Daumantu lielā dārzā, ap viņiem pulcējās liels bars bērnu. Pagaidām tas bija tikai sapnis. Katrīna vēlējās vismaz piecus mazuļus. Jaunieši satikās upmalā, kur no krūmiem bija izveidojusies dabas celta telts. Daumants tajā bija sanesis sūnas, Katrīna tām pāri pārklāja piparmētras. Tā līdz pirmajiem saules stariem viņi piederēja viens otram. Tad pienāca kāds neaizmirstams vakars. Rokās sadevušies, viņi gāja pie mācītāja. Katrīna jau tolaik gaidīja bērnu. Ar asarām acīs viņa nokrita altāra priekšā un nožēloja grēkus. Saņēmuši no draudzes gana svētību, abi jaunieši solījās viens otram palikt uzticīgi visu mūžu. Baznīcas dārzā Katrīna un Daumants iznāca jau kā vīrs un sieva. Pirkstā Katrīnai bija Daumanta dāvātais gredzens. Tikai lietpratēja acs to augsti novērtētu un pateiktu, ka par to var nopirkt daudzstāvu namu, - tik dārgs tas bija. Vēlāk to Katrīna paslēpa sev zināmā vietā un glabāja nebaltai dienai.
Otrā dienā abi gāja pie Katrīnas vecākiem, bet iekšā viņus neviens nelaida. Toties nobira akmeņu krusa, jo Katrīna pretēji vecāku gribai bija izvēlējusies par vīru nabadzīgo Daumantu - to muzikantu, puskoka lēcēju, nevis bagāto Robertu, kuram bija mājas, iekopti tīrumi, pilna kūts ar lopiem. Ja viņa būtu pildījusi mātes gribu un saistītu savu dzīvi ar saimniekdēlu, tad pūrā nāktu līdzi šķirnes ērzelis un labākās govis. Tagad viņa dāvanā saņēma akmeņu krusu. Līdz viņiem atskanēja mātes naida pilnie vārdi:
- Padauza tāda! Projām no manām acīm!
Sargādami viens otru no akmeņiem, abi atstāja bīstamo vietu un aizgāja pie Daumanta, kur viņam bija atsevišķa istaba un neliela virtuvīte.
Uz mirkli Katrīna atgriezās tagadnē. Nemierīgi saausījās: vai tur kāds nenāca? Nē, tikai vējš pieņēmās spēkā. Viņa domāja, ka vajadzētu paieties pretī, tomēr nolēma vēl pagaidīt. Kristīnes bērnam jādzīvo! Katrīnas acīs pavīdēja kaut kas no senā maiguma. Katrīna bija izlēmusi, ko darīs, lai jaunajā ģimenē atkal valdītu saticība. Viņa piecēlās, saklāja vājiniecei gultu un sakārtoja visu bērna saņemšanai. Apsēdusies Katrīna no jauna iegrima pagātnē.
(Turpmāk vēl!)

Citu datumu laikraksti

  • Ugunsnelaime atņem mājas 2

    Ugunsnelaime atņem mājas

    Otrajos Ziemassvētkos īsi pēc pusnakts Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests steidzās uz  Jāņkalna ielu 8, Alūksnē, kur divstāvu dzīvojamajai...

  • Alūksnē koncertēs Igaunijas  Filharmonijas kamerkoris

    Alūksnē koncertēs Igaunijas Filharmonijas kamerkoris

    Alūksnes Kultūras centrs arī nākamgad turpinās šogad iesākto sadarbību ar Igaunijas lielāko koncertu un festivālu organizatori aģentūru “Eesti...

  • Salūts – pie Kultūras centra

    Alūksnē sagaidīt Jauno gadu iedzīvotāji šoreiz tiek aicināti pie Kultūras centra, kur arī varēs vērot svētku salūtu.Jau pirms gadumijas pļaviņā...

  • Aicina izjust  Ziemassvētkus

    Aicina izjust Ziemassvētkus

    Alūksnes Kultūras centrs Ziemassvētkos aicina uz brīnišķīgu koncertu “Kā man tevi sasildīt”, kas notiks 25.decembrī pulksten 17.00. Kopā ar...

  • Piparkūkas  ar latviešu  cimdu rakstiem 2

    Piparkūkas ar latviešu cimdu rakstiem

    (Turpinās no 1.lappuses)SIA “Valrito” pārstāve Baiba Gusta stāsta, ka piparkūku mīklas ir dažādas un galvenokārt atšķiras ar to, no kā veidojas...

  • Piparkūku receptes - dažādas, bet ne sarežģītas

    Piparkūku cepšana ne vienās vien mājās kļuvusi par veidu, kā pasteidzināt Ziemassvētku tuvošanos un radīt svētku noskaņu, tāpēc laiks atsvaidzināt...