Gredzena mīlestības ceļš

Visu laiku lija. Kristīne grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet aizmigt nevarēja. Blakus istabā viņa dzirdēja Jēkaba smago elpošanu.

Visu laiku lija. Kristīne grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet aizmigt nevarēja. Blakus istabā viņa dzirdēja Jēkaba smago elpošanu. Drīz tam vajadzēja notikt. Kristīne paņēma sveci un klusi izslīdēja priekšnamā.
Tur, nolikusi gaismekli uz sola, žigli saģērbās. Līdz rītausmai bija palikušas kādas sešas stundas, līdz tai Kristīne cerēja tikt atpakaļ. Vai tur nesauca Jēkabs? Nē, vīrs laikam bija iemidzis. Paķērusi no naglas pakārto brezenta mēteli, uzlikusi kapuci ar savu pilnīgo augumu viņa pazuda tumsā.
* * *
Kilometrus piecus tālāk, pašā pagasta vientulīgākajā vietā, kurai godīgi cilvēki gāja ar līkumu, jo vakaros te bija redzēti balti rēgi un dzirdama tāda kā bērnu raudāšana, stāvēja pussagruvusi māja. Šo vietu ļaudis jau no seniem laikiem bija iesaukuši par Bendes kalnu. No kalna gan tur nebija ne miņas. Tikai šī māja, kurā jau ilgus gadus dzīvoja Melnā Kate. Neviens nezināja, no kurienes šī dīvainā sieva ieradusies. Ļaudis runāja visādi, bet atklāti neviens savas domas tā arī neizpauda. Kate dzīvoja vientuļi, tikai reizumis te iemaldījās kāda nelaimīga mīlētāja vai kāda ar sieviešu kaiti sasirgusi sieviete. Tikai sievas un jaunās meitenes, kurām bija paslīdējusi kāja, zināja, ko darīja drūmā sieva.
Pie viņas steidzās arī Kristīne, kurai mīlestība pret vīru sen bija izplēnējusi. Tikai vienā naktī viņa bija iedegusies kaislē un izpildījusi sievas pienākumus. Tagad šis neprāta auglis lauzās uz āru. Nē, tas nenotiks! Gan Kate zinās, kā rīkoties. Kur lai Kristīne liktu bērnu? Pašai darba nav. Sākumā vēl cerēja, ka dabūs vietējā veikalā apkopējas vietu, taču tur pieņēma citu. Parādi tādi, ka pie labas gribas viņu varētu pat iesūdzēt tiesā. Jēkabs slimo ar kādu ielaistu krūšu kaiti, arī viņa darbavieta bankrotēja. Kristīne notrauca no pieres sviedrus. Vairs nebija tālu. Vēl tikai jāpaiet pa taciņu gar aizaugušā purva malu.
* * *
Kate sēdēja pie pavarda un piemeta vēl dažas pagales. Drīz vajadzēja ierasties Kristīnei. Tā vismaz viņa bija solījusies. Katei patika gados jaunā sieviete ar mīļo smaidu lūpās. Sevišķi Kate tai pieķērās pēc tam, kad Kristīne bija uzdāvinājusi cimdus, iedevusi kartupeļus. Vislielāko uzmanību bija parādījusi, kad Kate iegūla slimības gultā. Toreiz viņa izjuta Kristīnes lielo sirsnību un nodomāja, ka pašas meita to nebūtu paveikusi ātrāk.
Pašas meita? Kate nodrebinājās. Tieši šī nedzīvā ķermenīša dēļ viņa ir te. Atbēga bēgšus, kur viņu neviens nepazina. Neko neredzošām acīm viņa pavērās pavardā. Automātiski sabikstīja pagales un iegrima atmiņās.
Viņa atkal bija jauna. Slaida kā ciprese, melniem matiem, tumšām acīm - viņa prata savaldzināt pat visvēsāko vīrieti. Tolaik viņu sauca par Saldo Katrīnu. Taču no sirds viņa mīlēja tikai vienu - muzikantu Daumantu. Viņš bija bārenis. Puiku aizbildniecībā bija ņēmis tēva brālis, taču viņš bija jūrnieks uz tālbraucēja kuģa, tāpēc zēns mēnešiem palika viens. Vienīgi Daumants prata iekvēlināt Katrīnas sirdi. Viņi agri iekoda "grēka auglī"". Katrīna atcerējās tos ugunīgos mirkļus, kad viņi viens otrā grima kā airi upes dzelmē. Daumants solījās viņu precēt. Kairajos nakts sapņos viņa redzēja sevi un Daumantu lielā dārzā, bet ap viņiem pulcējās liels bars bērnu. Pagaidām tas bija tikai sapnis. Katrīna gribēja piecus bērnus. Viņi satikās upes malā, kur no krūmiem bija dabīgi izveidojusies telts. Daumants tur bija sanesis sūnas. Katrīna tām pāri pārklāja piparmētras. Tā līdz pirmajiem saules stariem viņi piederēja viens otram.
Tad pienāca kāds neaizmirstams vakars. Rokās sadevušies, viņi devās pie mācītāja. Katrīna tolaik jau gaidīja bērnu. Ar asarām acīs viņi nokrita altāra priekšā un nožēloja grēkus. Saņēmuši no mācītāja svētību, viņi solījās viens otram palikt uzticīgi visu mūžu. Baznīcas dārzā Katrīna un Daumants iznāca jau kā vīrs un sieva. Pirkstā Katrīnai bija Daumanta dāvātais gredzens. Tikai lietpratējs mācētu pateikt, ka par šo gredzenu varētu nopirkt daudzstāvu namu. Vēlāk Katrīna to noņēma un paslēpa sev vien zināmā vietā. Otrā dienā abi gāja pie Katrīnas vecākiem, bet iekšā netika. Toties pār viņiem nobira akmeņu krusa. Nedzīvoja jau abi uz vientuļas salas, ļaudis zināja katru kaimiņu soli. Arī šoreiz kāds bija pasteidzies ar ziņu vecākiem, ka siržu lauzēja Katrīna par vīru izvēlējusies nabadzīgo Daumantu, to muzikantu, puskoka lēcēju, nevis mātes izvēlēto bagāto Robertu. Tam, lūk, ir mājas, iekopti tīrumi, pilna kūts lopu. Ja viņa būtu ar mieru savu dzīvi saistīt ar šo saimniekdēlu, tad tēvs būtu pūrā devis ērzelēnu, bet māte - pāris govis. Tagad par savu izvēli Kristīne un viņas izredzētais dabūja pūrā" akmeņu krusu. Līdz viņiem atskanēja mātes teiktie vārdi: "Padauza tāda! Projām no manām acīm!"" Sargādami viens otru no akmeņiem, abi atstāja bīstamo vietu un aizgāja pie Daumanta, kur viņam bija atsevišķa istaba un neliela virtuvīte.
Uz mirkli Katrīna atgriežas tagadnē. Nemierīgi saausās. Vai tur kāds nenāca? Nē, tikai vējš pieņēmies spēkā. Viņa domā, ka vajadzētu paieties pretī, taču nolemj vēl pagaidīt. "Kristīnes bērnam jādzīvo!"" Katrīnas acīs iegulst kaut kas no senā maiguma. Katrīna ir izlēmusi, ko darīs, lai jaunajā ģimenē atkal valdītu saticība. Viņa pieceļas, saklāj vājiniecei gultu un sakārto visu bērna saņemšanai.
Apsēdusies viņa no jauna iegrimst pagātnē. Viņa pati gaida bērnu. Daumants aizbraucis uz pārnovadu uz kāda drauga kāzām. Solījās būt nestundā klāt. Aiz sāpēm Katrīna ir nometusies rāpus un jūt, ka bērns jau laužas uz āru. Katrīnu ir pārņēmušas neizsakāmas bailes. Bailes no tā, ka tas varbūt nemaz nav Daumanta bērns. Bija viņa sagrēkojusies! Sirds dziļumos viņa ticēja, ka mazais ir no Daumanta. Ja nu tomēr nav? Šaubu plosīta viņa bezspēkā saļima. Nē, Daumant, tas nav tavs bērns! Nē...! tālāk ir kā sapnī. Viss iegrimst tumsā.
Kad viņa atvēra acis, viss bija galā. Viņa gulēja gultā un blakus sēdēja kāda jauna, nepazīstama sieviete. Ieraudzījusi, ka Katrīna pamodusies, svešiniece gādīgi iedeva padzerties. Par bojā gājušo bērnu tā baidījās runāt. Kad viņa padzirdējusi vaidus, bija te ienākusi, tomēr nekā līdzēt vairs nevarēja. Lūkodamās izmocītajā, bet citādi mierīgajā sejā, nolēma pateikt taisnību. Šo ziņu Katrīna uzņēma ar divējādām jūtām. No vienas puses māca žēlums, tomēr sirds dziļumos viņa juta lielu atvieglojumu. Palikt te gan viņa vairs nevēlējās. Kaut kas Katrīnā bija salūzis.
Vilmas jaunkundze, tā sauca svešinieci, kaut ko sevī pārlikdama un gādīgi apčubinājusi vājinieci, aizsteidzās pie māsīcas, pie kuras bija atbraukusi ciemos. Valija draudzējās ar jauno aptiekāru. No viņa Vilma cerēja dabūt kādu padomu attiecībā uz bērnu un tā māti. Pagaidījusi, kamēr svešiniece aiziet, Katrīna, saņēmusi visus spēkus, piecēlās, paspēra pāris soļus, nedaudz sagrīļojās un apsēdās uz krēsla. Brīdi pasēdējusi, mēģināja vēlreiz. Nu jau gāja labāk. Beidzot Katrīna varēja sakārtoties ceļam. Viņa cerēja aizkļūt līdz Vidzemes vidienei. Tajā pusē dzīvoja viņas bērnu dienu draudzene. Uzrakstījusi zīmīti, lai viņu nemeklē, ar nelielu sainīti pie rokas Katrīna izgāja uz ceļa.
Tikai vēlā rudenī tā bija šeit ienākusi. Draudzeni tā arī nebija izdevies atrast. Katrīna citu vietu vairs nebija meklējusi un pamazām iedzīvojās tepat. Neviens nebrīnījās par svešo, pāragri sirmot sākušo sievieti. Vai mazums ļaudis pa pasauli staigāja? Turklāt Katrīna nevienu neapgrūtināja. Labprāt palīdzēja lauku darbos, tikai no maziem bērniem izvairījās. Tā viņa te dzīvoja pašā nomalē, prom no citu acīm. Reiz pie viņas bija iegriezusies kāda ogotāja. Vārds pa vārdam un drīz Katrīna no viņas uzzināja, ka tā gaidot bērnu, bet mīļotais vīrietis - pazudis. Izraudājusi bēdu, meiča gluži negaidot bija teikusi, ka Katrīna izskatoties pēc tādas, kura varot palīdzēt. Kad Katrīna atteicās, sieviete bija sākusi izmisīgi lūgties. Beidzot viņa piekāpās un darīja visu, ko bija dzirdējusi no citām sievām līdzīgos gadījumos. Pamazām pie viņas sāka nākt bēdu salauztas sievietes. Taču katra jaunā, pasaulē nenākusī dzīvība Katrīnai darīja sāpes. Viņa klusībā lūdzās, lai taču beidzot kāds viņu no melnā darba atbrīvotu. Tad Katrīna satika Kristīni, kurai bija mīlīga balss un silta sirds. Pirmo reizi Katrīna iedomājās, ka tāda tagad varētu būt viņas meitiņa. Viņa uzzināja, ka Kristīne gaida bērnu no sava nemīlamā vīra, ka viņi ir ļoti trūcīgi, ka Kristīne, lai izdzīvotu, bija nemitīgi aizņēmusies naudu. Katrīna to ļoti pārdzīvoja un nolēma, ka pie pirmās izdevības palīdzēs Kristīnei. Nu tāda izdevība radās. Pirmais, ko Katrīna apņēmās, bija saglabāt bērnu, pēc tam nomaksāt parādus.
Atvairījusi no sevis dažādas uzmācīgas domas, Katrīna izgāja pagalmā. No tumsas atdalījās kāds stāvs. "Nāc vien, Kristiņ, iekšā,"" viņa laipni aicināja atnācēju. Istabā viņa palīdzēja tai atģērbties, iedeva karstu tēju un vedināja rūpīgi saklātajā gultā. Saņēmusi Kristīnes šauro delnu savējā, sāka gaidīt. Gaismai austot, klusi piedzima veselīga meitenīte. Viņas nemanīja, ka istabā ienāca Jēkabs. Noguris no ceļa un savas slimības, tas saviļņots stāvēja istabas vidū. Tur, gultā, līdzās mīļotajai sievai gulēja arī kauls no viņa kaula. Ap viņām rosījās Katrīna. Viņas sejā atspoguļojās svētsvinīgs miers. Kristīne, atvērusi acis un ieraudzījusi vīru, sarāvās. Katrīna pielika pie lūpām pirkstu un ieveda Jēkabu aiz aizkara nodalītajā virtuvītē. Ilgi viņi tur runājās. Kad abi atkal ienāca atpakaļ, Jēkaba vaigs bija kļuvis gaišāks. Arī Katrīnas saraudātās acis mirdzēja. Beidzot viņa bija varējusi izraudāt asaras, savu lielo bēdu, kas kā smags kalns gūlās uz viņas sirds. Jēkabs bija klusējis un ļāvis smagumam nākt ārā. Pēc tam, saņēmis Katrīnas abas rokas, bija teicis: "Paldies, ka dāvājāt manam bērnam dzīvību, ka gribat palīdzēt arī turpmāk. Es mīlu Kristīni, viņa mīlēja arī mani. Tikai mūsu nabadzība un mana slimība viņu uz šādu soli mudināja."
Jēkabs samulsis piegāja pie gultas. Brīdi viņi raudzījās viens otrā, tad Jēkabs strauji pieliecās un noskūpstīja sievu. Viegli pieskārās meitiņai. "Jēkab," aizžņaugtā balsī ierunājās Kristīne. Vairāk viņa nespēja parunāt. Ar visu sirdi un dvēseli tā juta, ka ļoti mīl savu vīru un bērnu. Labā Katrīna!
Saule jau iespīdēja pa nelielo lodziņu, kad beidzot kājās cēlās Jēkabs. Viss bija nolemts. Tagad tikai bija jāpagaida, kamēr atspirgs Kristīne un nedaudz apvelsies mazā Katrīne, tad varēs sākt jaunu dzīvi. Uz galda gulēja no lādītes izņemtais mīlestībā dotais Daumanta gredzens. Tagad tas uzsāka jaunu mīlestības apli, šoreiz no Katrīnas rokām.

Citu datumu laikraksti

  • Sapņu ķērāja noslēpums

    Esmu dzirdējusi par sapņu ķērāju. Arī sarunās paziņas stāsta, ka viņiem esot sapņu ķērājs. Gribētu uzzināt par to kaut ko vairāk."Esmu dzirdējusi par...

  • Godinās labākos tirgotājus

    4.februārī notiks konkursa “Latvijas labākais tirgotājs 2004” noslēguma pasākums, kura finālā piedalās 110 dalībnieki - 39 uzņēmumi no Rīgas un 71 -...

  • Vētra radījusi 120 000 latu zaudējumus

    Alūksnes rajonā zaudējumi rēķināmi vismaz 120 000 latu apmērā. Tāda informācija nosūtīta Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.Alūksne...