Iedzīvotāju kļūst mazāk un pamestu māju - aizvien vairāk

Sajūta, ka lauki izmirst, aizvien biežāk pārņem, izbraucot uz attālākām vietām no pagastu centriem.

Sajūta, ka lauki izmirst, aizvien biežāk pārņem, izbraucot uz attālākām vietām no pagastu centriem.
Pussagruvušas kādreizējās fermas, pamestas dzīvojamās mājas un neparasts klusums. Pa ceļam reti var sastapt kādu dzīvu dvēseli. Iebraucot Mārkalnes pagasta Volkovā, uzzinām, ka tajā iedzīvotāju palicis pavisam maz. Pārsvarā tie ir vecāka gadagājuma ļaudis, jaunie darba un labākas dzīves meklējumos pārcēlušies uz pilsētu.
Astoņdesmit četrus gadus vecā Marija Žvīgure stāsta, ka Volkovā, "Avotos", dzīvo kopā ar dēlu. "Esmu ienācēja. Uz Volkovu pārcēlos dzīvot 1973.gadā tāpēc, ka šeit atnācu strādāt uz krejotavu," stāsta M.Žvīgure.
Kad vēlāk krejotavas sāka likvidēt, M.Žvīgure palikusi bez darba. 11 gadus veikusi pastnieces pienākumus. Pirms tam strādājusi Mālupes pienotavā, bet viņas dzimtā puse ir Gulbenes rajona Galgauskas pagasts. "Kad sāku strādāt pienotavā, tad no dzimtās puses devos projām. Kur tad nu vairs lai klejoju apkārt, kaut kur ir jādzīvo," stāsta sieviete.
Autoveikals atved visu
M.Žvīgure apgalvo, ka tagad kaimiņos no trijām mājām katrā dzīvojot gados vecas sievietes. Satiekot labi. Cita citu apciemo, neatsaka palīdzību, kad kāda saslimst.
"Jauna ģimene arī šeit dzīvo. Pastāvīgu darbu te nevar atrast, tikai gadījuma. Transporta cilvēkiem nav, lai brauktu strādāt uz pilsētu," atzīst viņa.
Kādreiz blakus "Avotiem" atradies veikals, taču tagad tas ir slēgts. "Mums ir trīs autoveikali. Ja tikai nauda ir, tad problēmu iepirkties nav, tirgotāji iebrauc pagalmā. Ko paprasīsi, to nākamajā reizē atvedīs," atzīst M.Žvīgure.
Viņa atklāj, ka arī dēls piepelnoties tikai ar gadījuma darbiem. Pašiem esot tikai gotiņa. "Dēls varētu atrast darbu citur, taču viena nevaru dzīvot. Meita ar tuviniekiem dzīvo Alūksnē, atbrauc mani aprūpēt," spriež ilggadējā volkoviete.
Malkai vajag daudz līdzekļu
Viņas kaimiņiene Dzidra Rozenberga, kurai ir 76 gadi, Volkovā dzīvo jau sen. Pati nemaz neatminas precīzu gadskaitli.
"Esmu viena pati. Pensionāriem ir vieglāk nekā tiem, kam nav darba. Zeme nepieder. Nav, kas to apstrādā, ir tikai vistas. Pašai veselība ir slikta. Agrāk slimnīcā varēju ārstēties, tagad to finansiāli nevaru atļauties," spriež viņa. Malka ir dārga, tai nākas atvēlēt lielāko daļu no vairāk nekā 50 latu pensijas.
Atpakaļ vairs nevarēs nākt
"Ziemā labprāt dzīvotu citur, jo māja ir auksta. Nav naudas, par ko nopirkt dzīvokli. Ja ietu dzīvot uz pansionātu ziemā, tad atpakaļceļa vairs nebūs - viss būs izlauzts un izlaupīts," secina viņa. Darba gados smagi strādājusi kolhoza lauku brigādē un fermā.
"Meitai ir septiņi bērni, viņiem arī ir grūti," skumji stāsta Dz.Rozenberga. Agrāk Volkovā bijusi cūku un govju ferma, tad arī apkaimes mājās iemītnieku nav trūcis.
"Govis taču vajadzēja slaukt, ganos vest. Daļa nomirusi, bet jaunie aizgājuši," bilst Dz.Rozenberga.
No Rīgas atgriezās laukos
Mārkalnietis Andris Siliravs dzīvo netālu no Volkovas. Viņš stāsta, ka šoziem sakarā ar mežu postījumiem "haltūru" neesot trūcis, visu pat grūti bijis paveikt.
"Apmēram desmit gadus strādāju Rīgā, biju šoferis. Deviņdesmitajos gados atgriezos dzimtajā pusē, jo mamma lauku mājās palika viena, tēvs nomira, tagad to nožēloju," stāsta vīrietis.
Viņš apstiprina, ka laukos dzīvot ir smagi. "Kur tad lai naudu ņem? Nav vairs kur iet. Šajās mājās pa vienam vien visi dzīvo. Pensiju laikam arī vairs nespēšu sagaidīt," pesimistiski saka A.Siliravs.

Citu datumu laikraksti