Ieelpot dziļāk pašapziņu

Dzejniecei un dramaturģei Mārai Zālītei 18. februārī apritēja 65 gadi. Atzīmējot šo notikumu, pie skatītājiem ceļu sācis jauns teatrāls koncertuzdevums “Sapnis un mīlestība”, kas veidots no teātra izrāžu dziesmām ar Māras Zālītes dzeju. Alūksnē koncertuzvedums būs skatāms rīt, 18.martā.
— Atzīmējot jūsu dzimšanas dienu, tapis koncertuzdevums “Sapnis un mīlestība”. Vai bijāt klāt iestudējumā?
— Tikai mazliet. Pārbaudīju tekstus, šo to ierosināju, akceptēju dziesmu izvēli, bet viss pārējais koncerta veidotāja Aigara Dinsberga ziņā.
— Dāvana gan jums, gan skatītājiem.
— Tā ir liela dāvana, skaista. Jo, ejot cauri šīm dziesmām, zinot, kā tās tapa, kā komponēja, iestudēja, kā uzņēma skatītāji — tie ir atsevišķi dzīves posmi, kas man ir emocionāli spilgti un nozīmīgi. Un caur tām izrādēm var iziet gandrīz cauri dzīvei. Tas ir vienreizīgi. Esmu pateicīga, ka Aigaram Dinsbergam ienāca prātā ko tādu darīt. Arī mana vēlēšanās bija, lai koncertu vestu uz tālākām vietām — Alūksni, Nīgrandi, Talsiem, Ventspili, Rēzekni un citur. Biju Latvijas Radio “Kultūras rondo” pie Zigfrīda Muktupāvela, un viņš jautāja: “Māra, vai tiešām braukāsi visur līdzi?” Būšu tikai dažās vietās, izvēlēšos, iepriekš nebrīdinot.
— Ko sagaidāt no 2017. gada?
— Neko negaidu, jo varu gaidīt tikai no sevis — kas attiecas uz literatūru, uz manu darbu un arī ģimeni. Nē, tomēr gaidu gan — piekto mazbērnu! No sevis, pirmkārt, sagaidu, ka pabeigšu romāna “Pieci pirksti” otro daļu. Un, iespējams, gada beigās grāmata iznāks. Vēl man ir vairākas ieceres, kuras negribu atklāt, tām ķeršos klāt, kad būšu pabeigusi šo un pavadījusi vasaru kopā ar saviem bērniem, mazbērniem. Arī atpūta vajadzīga. Gribas sauli, un vienu mēnesi nedarīšu neko, izņemot sabiedriskos, mīlestības darbiņus. Tukumā, manā dzimtajā pusē, esmu iesaistīta Rožu svētku rīkošanā, veidojam koncertu. Veidojam tradīciju, katru gadu sanāk labāk. Vispār ir daudz, ko darīt, jo esmu ļoti daudz saņēmusies, lai gan tikai lietas, kas mani interesē, bet, izrādās, to lietu ir mazliet par daudz. Mana profesija, no vienas puses, ir nežēlīgi grūta, no otras puses — ļoti privileģēta. Esmu sev kungs un kalps vienlaikus, un tā ir liela neatkarība. Esmu kungs, liekot sev rakstīt, un kalps raksta. Kad kalps negrib rakstīt, tad kungs dusmojas.
— Latvijā populāra ir  Valentīndiena. Ko domājat par šiem svētkiem?
— Valentīndiena ir kā vējbakas bērniem, no tās nevar izvairīties. Nav mūsu svētki šī sirsniņdiena, bet jauniešiem, studentiem tā patīk. Mīlestība, maigums, sirsnība. Tās jau labas lietas. Tur nekā slikta nav. Šausmīgāk ir svinēt tā saucamo vīriešu dienu (23. februārī) un neapjēgt, ka tā ir Sarkanās armijas dibināšanas diena. Pat televīzija pagājušajā gadā to reklamēja. Bet tā taču ir tā armija, kas mūs okupēja, kas visu pasauli šausminājusi ar savām izdarībām. Un te kāds grib svinēt! Tā ir tā melu laboratorija, ka daudzi cilvēki to nezina, bet nezināšana nav attaisnojums. Nākotnē cilvēki nevarēs dzīvot bez zināšanām, ja gribēs pastāvēt sabiedrībā un virzīt to sev vēlamā virzienā, būs jābūt ļoti gudram. Otra, kas jau ir smagāka slimība, no kuras vajadzētu tikt vaļā, ir helovīns. Tas gan ir kaut kas pretīgs. Ar nāves simboliku, ālēšanos, ākstīšanās ar ķirbjiem — tās mums ir mentāli pilnīgi svešas lietas. Kāpēc cilvēki grib baudīt sātaniskas sajūtas, ģērbjas ģindeņu, skeletu tērpos, šausmīgās maskās. Tas man dziļi riebj, jo mums latviskā tradīcijā analogs ir mirušo piemiņas diena. Mums ir klusais laiks, ar cieņu un klusumu runājam par aizsauli, par aizmūža daļu. Helovīns nebūtu atbalstāms. Un arī murkšķis mums neparedz laiku, kā februāra sākumā varēja dzirdēt televīzijā raidījumā “Bez tabu”. Otrā dienā ar lielu sajūsmu dzirdēju atsaukumu — ka, piedodiet, mums Latvijā murkšķis laiku tomēr nepareģo. Kur to bija sagrābstījuši, un kas tā vispār ir par ziņu?
— Akmens metams mediju lauciņā... Nereti gadās ziņas, kad, neiedziļinoties jautājumā, tiek radīta ažiotāža būtībā bez iemesla.
— Virspusība ir neiedomājama. Un to veicina tā saucamā interneta kultūra, jo visu vajag ātri, informācijas pārbaudīšanai laika nav, un tas praktiski nenotiek. Ja kaut kas nav pareizi — tas nekas, būs skandāls, un kas var būt labāks par to? Skandāli vajadzīgi, jo, kā zināms, laba ziņa ir slikta ziņa. Bet viltus ziņas par Latvijas simtgadi gan bija nepiedodamas. Izskanēja pārmetumi par lieku naudas tērēšanu, un, to jūtīgo podziņu spiežot, tauta tiek aicināta dusmoties. Šoreiz galīgi nevietā. Mums jāapzinās, ka sava valsts ir vērtība. Lamāsim politiķus, valsts ierēdņus, bet ne Latviju, savu valsti. Tā, cerams, piederēs arī mūsu mazmazbērniem, tā būs viņiem vajadzīga, neaplamāta, dubļiem neapmētāta. Mēs kā tauta esam ilgojušies pēc savas valsts, kas vienīgā var pasargāt mūs kā latviešus, pasargāt valodu un kultūru. Esam ilgi bijuši sēļi, kurši, letgaļi un zemgaļi, runājuši vienā valodā, tikai dažādos dialektos. Cilšu mentalitātes paliekas vēl ir mūsos. Kā vienota nācija esam vēl jauna. Ir jāpadziļina zināšanas un izpratne par Latvijas valstiskuma būtību, tā tapšanas vēsturi. Jāatceras mūsu priekšteču centieni, nozīmīgas personības un cilvēku grupas, kas dažādos laikos ziedojušas savu dzīvi un dzīvību, savas zināšanas un talantus Latvijai. Izlasiet vēlreiz Grīna “Dvēseļu puteni”, tad vairs nerunāsiet — kāda joda pēc te svinam? Mūsu valstij, mūsu mātei Latvijai ir simt gadu! Vai tad tas nav vienreizīgs notikums? Mēs esam paaudze, kurai laimējies to piedzīvot. Un ņerkstēt, kāpēc jāsvin, ka nav iemesla svinēt, ka dārgi... Tā nauda tiek izmantota lietderīgi, redzu, cik godprātīgi strādā Kultūras ministrija, uzticos ministrei. Saceļamies pret tik skaistu lietu aiz nezināšanas.
Ir tik ļoti daudz visādu iniciatīvu, projektu, ideju, kas ienāk no visām pusēm. Kultūrvides sakopšana, jaunu vērtību radīšana mūzikā, literatūrā, visās jomās. Jau tagad daudzi projekti darbojas. Mūsu slavenais Latvijas Radio koris (diriģents Sigvards Kļava) koncertē, pārstāvot Latviju ar simtgades zīmi, un sajūsmina visu pasauli. Ir valsts pasūtījumi radīt jaunus mākslas darbus tieši ar latvisku patriotisku virzību. Naudu izlieto dažādu nacionāli svarīgu objektu sakārtošanai — cik maksā Mežaparka estrādes, Daugavas stadiona pārbūve? Ļoti laba ir ideja, ka mūsu bērniem jārada iespēja apceļot dzimto zemi. Tā ir jaunajai paaudzei iecerētā iniciatīva “Latvijas skolas soma”, kas izrādījusies tiešām dārga. Domāju, ka Aizkraukles bērniem būtu interesanti aiz­braukt uz Liepāju, Kuldīgu, Jūrmalu, savukārt citiem aizbraukt apskatīt Aizkraukli, redzēt šīs vietas skaistumu. Lai sajūt svētku gaisotni, lai visur tiek laipni uzņemti un lai jūtas kā latvieši, kā Latvijai piederīgi. Cik daudz ir Latvijā bērnu, kuri nav redzējuši jūru!
Vēl taču ir Latvijas rotāšanas programma, iniciatīva “Katram savu tautas tērpu” — tas viss vērsts uz pašcieņu, pašapziņu, kas mums ir visvairāk vajadzīgs, dažkārt vairāk nekā materiālās lietas. Tās, kā Bībelē teikts, tiek piemestas tad, kad esi kārtīgs, godīgs, pašapzinīgs cilvēks, zini, ko spēj, ko vari, pēc tam kā atalgojums nāk arī materiālais. Līdz ar to tā kliegšana — ak, šausmas, tik daudz naudas un priekš kam! — ir pilnīgi nevietā. Jubileja ir iespēja no jauna uzjundīt cilvēkos patriotismu, cerību, ticību un pašapziņu. Dot apziņu, ka varu izdarīt pats, negaidu, ka nāks kāds darīt manā vietā. Protams, tas neatceļ to, ka mums jābūt prasīgiem pret cilvēkiem, kam pieder vara. Nesen presē bija ziņa, ka pagājušajā gadā izglītības sistēmas reformas nobremzēšana valstij izmaksāja simts miljonus. Tad par ko mēs runājam? Šie miljonu miljoni katru gadu aiziet kaut kur skurstenī, un mēs gaužamies, ka savai mīļajai Latvijai nesvinēsim jubileju, un sēdēsim un ņurdēsim kā nabadziņi, sērdienīši? Neēdīsim vakariņas, lai ieriebtu saimniekam? Nē, būsim tomēr lepni, ka esam valsti atjaunojuši, izdzīvojuši padomju gadus, represijas un lēģerus. Latvijas jubileju svinam 18. novembrī, bet vēsturnieki min arī citus svinamus datumus. Arī tādi, kas domā, ka Latgales kongress bija tas, kurš parādīja ceļu uz neatkarību, un tā atzīmēšana notiks jau šogad, maijā. Ja Latgale, trešā zvaigzne, nebūtu pievienojusies, sazin kā būtu gājis. Tāpat Brīvības cīņu atcere. Rīgu mūsu zēni atbrīvoja 11. novembrī, bet pēdējās cīņas notika vēl 1920. gadā. Tādēļ simtgades pasākumi notiks trīs gadus.
— Viena no dāvanām valsts simtgadē ir Likteņdārzs. Arī par šo dāvanu — piemiņas vietu — domas dalās.
— Esmu viena no dibinātājiem un darbojos “Kokneses fonda” padomē kopš pirmās dienas. Lepojos, ka visus šos 12 gadus esmu izturējusi, jo dažkārt licies — man taču nav laika, citi darbi jādara. Tas ir pilnīgi nesavtīgs darbs, būtu aizvainojoši, ja kāds domātu, ka par to saņemam kaut kādu naudu. Šajā iniciatīvā ieguldīts diezgan daudz laika un spēka. Un valsts pirmo reizi šo gadu laikā ir piešķīrusi naudu, ko izlietos sabiedriskās ēkas celtniecībai.
— Dzejnieks Knuts Skujenieks uzskata, ka mēs pārāk daudz dzīvojam pagātnē, arī Likteņdārzs ir vērsts uz pagājušo.
— Likteņdārzā simboliskā veidā varam pulcināt zudušās dvēseles, kas ir viens no iemesliem (zudušie cilvēki), kāpēc mums tagad tik smagi iet. Tādēļ, ka mēs esam tauta, kas 20. gadsimtā visvairāk cietusi cilvēkresursu ziņā. Sākot ar 1905. gada revolūciju, kad uzņēmīgos, niknos, kareivīgos iznīcināja, pēc tam daudzi bija spiesti bēgt. Visas kolīzijas, kas mums ir bijušas — Pirmais pasaules karš, kad bēgļu gaitās uz austrumiem devās vairāk nekā miljons latviešu, bet no turienes atgriezās tikai trešā daļa. Karā tūkstošiem gāja bojā. Un, kad nāca padomju vara, kas pirmajā gadā vēl pirms deportācijām nošāva tūkstošiem cilvēku, iznīcināja armijas virsniekus, vēlāk izsūtīja nācijas ziedu, inteliģenci uz Sibīriju. Liela daļa, kas tāpat piederēja pie nācijas zieda, 1944. gadā bija spiesti bēgt pāri jūrai. 1949. gada izsūtīšana, pa vidu meža brāļu cīņa, pretošanās kustība, ko padomju laikā pilnīgi noklusēja, bet arī tur tūkstošiem cilvēku gāja bojā — ja kāds latvietis domā, ka tos cilvēkus vajag aizmirst, man ar tādu nav ko runāt! Jo kas ir reāls? Tikai pagātne. Nākotne ir tikai prāta konstrukcija. Cilvēks savā būtībā, fiziskā veidolā sastāv no pagātnes, saviem gēniem, DNS ķēdes. Tā ir pagātne, un tā ir vienīgā realitāte. Bet tā pastāv, lai būtu, lai šķiltos nākotne.
— Kopš neatkarības atgūšanas pagājuši vairāk nekā 25 gadi. Pēdējās desmitgadēs esam zaudējuši daudz cilvēku — vidējā, jaunā paaudze aizbrauc, slēdz skolas, lauki paliek tukši.
— Šai lietai ir divas puses. Vai pie jums ir darbs?
— Tā ir problēma...
— Jā, problēma visā valstī. Valstij jānodrošina tas, lai uzņēmējiem būtu iespējas radīt darba vietas. To mūsu valsts vadība nespēj, nedara. Vai par dumju vai par slinku, vai visi likumi tā samudžināti, ka grūti risināt, nezinu. Otra puse attiecībā uz iedzīvotāju kustību ir objektīva — kamēr šeit vēl darba nav, cilvēki brauc peļņā. Tā kā Eiropā ir brīva darbaspēka kustība, tad no visām valstīm — Lietuvas, Igaunijas, Polijas u. c. — miljoniem izbraukuši. Cilvēks vienmēr meklē, kur labāk, kur vairāk var nopelnīt, kur veselības apdrošināšana labāka. Man pazīstami vairāki cilvēki, kas tikai labās veselības aprūpes sistēmas dēļ dzīvo Norvēģijā, jo viņu veselība ir tāda, ka šeit, Latvijā, nevar palīdzēt. Tomēr nepiekrītu, ka šodien aizbraukušie ir zaudēti. Kāda daļa varbūt. Bet daudz kur — esmu bijusi pie letiņiem Zviedrijā, Norvēģijā, Anglijā un citur — ir brīnišķīgi, patriotiski cilvēki, ilgojas pēc Latvijas. Latvija attīstās par spīti visam, daļa atgriezīsies. No Stokholmas līdz Rīgai ir 45 minūšu lidojums. Cik ilgs ceļš ir no Rīgas līdz Aizkrauklei?
— Mazās pensijas, veselības problēmas, vientulība un vilšanās — varbūt tie ir iemesli, kādēļ daļa cilvēku jūt nostalģiju pēc padomju laika.
— Padomju laikā cilvēks bija būrī, kaut arī diezgan labiekārtotā. Cilvēkam deva nedaudz — viņam bija miteklis, bija, ko paēst. Par taloniem neaizmir­stiet, par rindām un tukšajiem veikaliem. Daudzi ar to bija mierā. Ko vairāk vajag? Bet daudzi, tajā skaitā arī es, negribēja būri, gribēja brīvību. Cilvēkus izsekoja, noklausījās, vajāja, bija cenzūra, nevarēja tikt uz ārzemēm utt. Jā, brīvībā ir daudz grūtāk dzīvot. Ja izlaistu no būra lauvu, kurš tajā nodzīvojis 20 gadus, viņš aizietu bojā. Un tā ir cilvēkiem ar būra pieredzi. Toreiz bija kāds kaktiņš, ko paēst, un to pārējo kaut kā nebūt. Bet tagad tas nav automātiski nodrošināts. Protams, ka valsts ir noziegusies pret vecāko paaudzi. To uzrak­stīju lugā “Zemes nodoklis”, kur faktiski ar veco paaudzi izrīkojās kā ar maksājuma līdzekli — lielā mērā ar vecīšiem samaksājot par to, kas šodien ir jauniem cilvēkiem. Ļoti žēl, ka tā notika. Tādās lielās kolīzijās vienmēr kāda sabiedrības daļa cieš, bet tas nav mierinājums.
— Un cilvēki nezina, ko iesākt ar brīvību.
— Nezina, tur jau tas joks. Domā — ai, man bija labāk tā. To saprotu. Veikalā nekā nebija, taču kaut ko jau varēja dabūt. Bet kopumā nevar teikt, ka tagad sliktāk dzīvo. Paskatieties apkārt, kāda Latvija ir tagad un kāda tā bija 89. gadā. Visur bija lūžņi, mēsli, neiedomājams padomju bardaks. Kolhozu, sovhozu centri, cūku fermas skaistākajās ainavās. Man personīgi nostalģija pēc padomju laikiem ļoti nepatīk. Vajag padomāt plašāk.
— Cilvēki bieži lamā valdību, ir nemierā ar tās darbību, lēmumiem. Franču politiķis un publicists Žozefs de Mestrs teicis — katrai tautai ir tāda valdība, kādu esat pelnījuši. Tas nav pārāk glaimojoši mums.
— Mūsu valsts pārvalde nav uzdevuma augstumos, to zinām. Tā ir korumpēta visos līmeņos, tajā skaitā arī tiesu sistēma. Tādu to savā labā izveidoja mantkārīgi nelieši. Kur tad mēs un jūs bijām? Šajā izteikumā ir liela patiesība iekšā. Ja cilvēki joprojām ir gatavi balsot par Puzes ķeizaru, tad, piedodiet, lielāku muļķību ir grūti iedomāties! No kurienes tie miljoni nākuši? Tā ir visu mūsu, jūsu, Latvijas nauda. Tas ir tieši tas, par ko rak­stīju “Kaupēnā” (rokopera “Kaupēn, mans mīļais!”) — bandīts, slepkavnieks, stiprs, izveicīgs, glīts, patīk sievietēm, kā viņš pa tiem mežiem ņemas! Tauta apbrīno, sacer sentimentālas dziesmas. Un te ir tieši tas pats. Cilvēks, kas ir apsūdzēts, visticamāk, arī apsūdzēts paliks, gan jau būs noilgums, bet dieva dēļ, ja jūs balsojat par tādiem cilvēkiem, tad, ko brīnīties par valdību. Tur ir tā saite. No turienes rodas teiciens — ir tāda, kāda pelnīta.
— Ko jūs novēlētu Latvijas iedzīvotājiem valsts dzimšanas dienā?
— Novērtēsim, cik dārgi mums šī valsts iegūta. Novērtēsim arī to, uz mirkli visas kļūdas ieliekot iekavās, ka mēs tomēr piederam Eiropas kultūrai un nekur citur nedrīkstam piederēt. Savā valstī varam dzīvot savu latvisko dzīvesveidu, ar valodu, ar savu identitāti. Mūsu zeme ir sapņu zeme daudziem. Domājam, ka mums te slikti iet, bet pasaulē miljardiem cilvēku iet sliktāk. Mūsu kļūda bija gaidīt, ka pēc atmodas milzīgā emocionālā pacēluma, bez kura valsts nebūtu — šķita, ka Dievs mūs pacilāja ar savu spēku, lai valsts tiešām notiktu — ka jau trešajā dienā pēc valsts nodibināšanas dzīve pārvērtīsies, visi sāks dzīvot labi. Diemžēl radās cilvēki, kas bija ļoti negodīgi un izplānoja tā saucamo valsts nozagšanu. Mēs paši to pieļāvām, nekliedzām, nerunājām par to pietiekami skaļi un tagad esam drusku ķitē. Domāju, ka tiksim no tā ārā un vissvarīgāk ir saglabāt gara spēku, nesalūzt. Ticību saglabāt. Sibīrijā gāja bojā nevis fiziski vājāki cilvēki, bet tie, kam nebija pietiekama morālā spēka, pretestības gara un pastāvēšanas par sevi. To garu novēlu ieelpot dziļāk un audzināt pašapziņu sevī un savos bērnos. Es to varu, un es to daru! Un, protams, ejiet uz vēlēšanām ar kaut kādu jēgu galvā!


Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskas apgabalā izsūtīto ģimenē.
◆ Precējusies, divi bērni.
◆ Beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti.
◆ Autoru biedrības “AKKA/LAA” prezidente kopš 2000. gada līdz šim brīdim.
◆ Izdevniecības “Karogs” un žurnāla “Karogs” galvenā redaktore (1989. — 2000.).
◆ Latvijas Rakstnieku savienības referente, Jauno literātu studijas vadītāja, žurnāla “Liesma” dzejas konsultante (1974. — 1989.).


Sabiedriskā darbība:
◆ Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (2002. — 2004.),
◆ Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekle (1999. — 2006.),
◆ Ordeņa kapitula locekle (2006. — 2007.),
◆ “Kokneses fonda” padomes locekle (no 2005. g.),
◆ Zinātņu akadēmijas goda locekle,
◆ Nacionālās bibliotēkas Uzticības padomes locekle.


Nozīmīgākās
literārās prēmijas
un apbalvojumi:
V. Majakovska (1979., Gruzijā),
A. Upīša (1985.), O. Vācieša (1989.), Aspazijas (1992.), J. G. Herdera (1993., Vācijā),
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1995.), Barikāžu piemiņas medaļa (2000.),
Literatūras gada balva dramaturģijā (2002.),
Gada balva literatūrā (2005.).

Citu datumu laikraksti

  • Redzēt un sniegt skaistumu

    Redzēt un sniegt skaistumu

    Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā līdz 17.martam aplūkojama alūksnietes Dainas Rudzītes un viņas meitas Dinas gleznu izstāde....

  • “Atzele” aicina uz jubilejas koncertu

    Rīt pulksten 17.00 Alūksnes Kultūras centra Lielajā zālē notiks Alūksnes Kultūras centra skolotāju kora “Atzele” dzimšanas dienas koncerts “Etīdes...

  • Lina un mežģīņu  burvība 7

    Lina un mežģīņu burvība

    Alūksniete Māra Saldābola zina, kā tradicionālām vērtībām apveltīto lina audumu padarīt mūsdienīgu, sievišķīgu un piemērotu mazu bērnu ikdienas...

  • Alūksnē - “Dzelzs vilka” 25.jubilejas koncerts

    Alūksnē - “Dzelzs vilka” 25.jubilejas koncerts

    Latviešu rokgrupa “Dzelzs vilks” šogad atzīmē 25.jubileju un dodas ceturtdaļgadsimta jubilejas koncertturnejā “Dziesmas pilnmēness naktī”. 10.martā...

  • Gaidot simtgadi, izzinās dabas vērtības

    Tuvojoties Latvijas simtgadei, Dabas aizsardzības pārvalde aicina iepazīt sava novada dabas vērtības un skaistākās ainavas. Pirmais apceļojuma...

  • Sapnis pārtop uzņēmumā 16

    Sapnis pārtop uzņēmumā

    “Alūksne var!” - šādi vārdi ne reizi vien izskanēja, pirms nedēļas Alūksnē atklājot jaunu uzņēmumu: SIA “FXB Service & Logistic”. Tas savā...

  • 8.martā Zeltiņos - “Rojas” dziesmas par mīlestību

    8.martā Zeltiņos - “Rojas” dziesmas par mīlestību

    Zeltiņu tautas nams Starptautiskajā sieviešu dienā, 8.martā, sarūpējis brīnišķīgu dāvanu ikvienam – pulksten 19.00 skaistākās dziesmas par mīlestību...

  • Mājas vafeles

    Mājas vafeles

    Lai pagatavotu gardas vafeles, nepieciešamas 4 olas, 1 glāze (apmēram 200 ml) cukura, 1 glāze miltu, 100 g sviesta vai margarīna, vaniļas cukurs,...

  • Tūrisma uzņēmēju sāpe 2

    Tūrisma uzņēmēju sāpe  1

    (Turpinās no 1.lappuses)Alūksnes novada pašvaldība pirms nedēļas aicināja uz tikšanos tūrisma nozares uzņēmējus, lai pastāstītu par nozares...