Iepazīst dzimtās saknes

Šovasar Latvijā viesojas Mālupes puses rakstnieka Valentīna Pelēča mazmeita Māra Pelēce. Viņa dzimusi, augusi un dzīvo Amerikā. Valentīns Pelēcis ar ģimeni - sievu Olgu, bērniem Līviju, Rudīti un Ivaru - uz Ameriku bēgļu gaitās devās 1951.gadā. Amerikā rakstnieks pavadīja savus pēdējos dzīves gadus, tur dzimst un aug dzimtas jaunā paaudze. Māra ir V.Pelēča dēla Ivara meita.


- Amerikā dzīvo tēva māsas Līvija un Rudīte ar ģimenēm, diemžēl mans paps Ivars ir miris. Vectēvs Valentīns mūžībā aizgāja 91 gada vecumā 1999.gadā, bet vecmamma Olga - 2001.gadā 86 gadu vecumā. Līvijai ir viena meita Melānija, Rudītei ir viens dēls Dāniels, bet mūsu papam Ivaram esam divas meitas – es un  Rita, kura ir sešus gadus vecāka par mani. Mūsu mamma Zīlīte (Vija) strādāja profesionālā fotogrāfiju kopēšanas firmā, savukārt mans tēvs strādāja karšu firmā, attīstot aerofotogrāfijas jeb lielformātā fotogrāfijas. Pie tam viņam bija valsts uzticība un viņš gatavoja arī fotogrāfijas valdībai.
Es pati uz pusslodzi šobrīd strādāju augstskolā par pasniedzēju, savukārt mans vīrs Korijs ir programmētājs un strādā mediju vidē. Arī viņš ir Kanādas latvietis, jo viņa mamma ir latviete. Ar vīru pirmo reizi iepazināmies vasaras nometnē 1985. gadā Amerikā, Garezerā, četrus gadu vēlāk tikāmies Minsterē, bet toreiz mūsu starpā bija vienīgi radoša saikne. Atkal satikāmies 2003.gadā Latvijā. Mums bija kopējas paziņas, tāpēc zināju, ko viņš studē, ko dara. Taču tad vienā dienā viņš man piezvanīja un aicināja satikties. Uzreiz ļoti labi sapratāmies. Apprecējāmies 2005.gadā. Viņš 18 gadus bija pavadījis Eiropā, tomēr viņam bija skaidrs, ka kopējā dzīve jāveido Amerikā, jo mūsu ģimenes dzīvo tur.
- Kādas ir jūsu atmiņas par vectēvu?
- Mūsu ģimenes mājas bija 15 minūšu brauciena attālumā līdz vecvecāku mājām. Tā kā dzīvojām ļoti tuvu, bērnībā pie vecvecākiem pavadīju ļoti daudz laika. Ilgu laiku nezināju, ka mans vectēvs ir latviešu mīlēts rakstnieks. Neviens par to nerunāja. Vien zināju, ka viņš savā darbistabā pie lielā ozolkoka galda ar rakstāmmašīnu kaut ko raksta. To, ka vectēvs ir rakstnieks, man izstāstīja Garezerā bērnu vasaras nometnē skolotāja no citas pilsētas. Atmodas laikā, kad biju jau paaugusies, man radās interese par vectēva darbiem, sāku tos lasīt. Secināju, ka par grāmatās aprakstīto daudz ko jau zinu. Vectēvs to visu man bija stāstījis, tikai pasniedza kā vienkāršu stāstu, nevis grāmatas sižetu. Es arī vectēvam Atmodas laikā prasīju, kuras grāmatas man vajadzētu lasīt. Viņš atbildi man nedeva, vien teica, ka man pašai jālasa un jādomā. Kā šodien atceros lielos grāmatu plauktus, kur grāmatas bija sarindotas divās kārtās. Grāmatas lielākoties bija latviešu valodā, tās bija sūtītas, par ko liecināja ieraksti sākumlapās. Pie tam lielā daļā grāmatu vectēvs ierakstīja savas pārdomas vai komentāru, kas ir aplam vai gluži pretēji – pareizi.
- Cik bieži braucat uz Latviju?
- Tagad sanāk retāk, jo ir divi mazi bērni. Pirmo reizi uz Latviju atbraucu 1987.gadā ar mērķi redzēt Latviju. Mamma mums ar māsu bija apsolījusi, ka uz Latviju brauksim, kad sasniegsim 16 gadu vecumu. Māsa jau bija bijusi, un arī man ļoti gribējās. Pastāvēja pat iespēja braucienu pārcelt par gadu vēlāk, bet es tam ļoti pretojos. 1990.gadā uz Latviju atbraucu jau dzīvot sešas nedēļas. Tad arī kopā ar māsu pirmo reizi atbraucām uz dzimtas mājām Mālupē. Mēs ar māsu bijām pirmās no ģimenes, kas atbrauca līdz Mālupei. Diemžēl Pelēču Ciršņu mājas 2001.gadā nodega.
Sakarā ar dažādiem projektiem Latvijā esmu ik pa pāris gadiem. Taču man ir svarīgi uz Latviju atbraukt uz ilgāku laiku. Es nebraucu katru gadu, bet, kad atbraucu, pavadu te ilgāku laiku. Pat trīs nedēļas man šķiet par īsu. Pirmkārt, vajag laiku, lai pierastu pie laika joslu maiņas, otrkārt, ir jāapciemo ļoti daudz radinieku, treškārt, man nepatīk atbraukt un neko nedarīt. Parasti te cenšos arī kaut ko lietderīgu padarīt. Pēdējo reizi Latvijā biju 2010.gadā, kad te pavadīju septiņas nedēļas, taču tagad esam atbraukuši pat uz trīs mēnešiem. Šoreiz Latvijā esmu saistībā ar Džeroma fondu, kas atbalsta mākslinieku izglītošanos. Esmu iecerējusi kādu dienu izveidot filmu, izmantojot vectēva Valentīna Pelēča grāmatu fragmentus. Taču, lai izprastu valodu, man vajag padziļinātas zināšanas. Gribu izprast malēniešu valodu. Izprast no iekšienes, nevis zināt tikai tulkojumu. Kad biju mazāka, vecvecākiem prasīju, lai viņi ar mani runā malēniski. Bet viņi to nedarīja, jo uzskatīja, ka pietiek, ja runāju latviski. Ja es runātu arī malēniski, tas, viņuprāt, būtu par daudz prasīts. Līdztekus tam turpināšu iesākto projektu “Trimda dimd!”, kurā esmu iecerējusi filmēt filmas fragmentus un intervēt cilvēkus. Uz Latviju atbrauca arī mans vīrs, kuram te ir jāīsteno projekts “Runā Rīga”, tātad palīdzēšu arī viņam. Atpūtai atliks pavisam maz laika. Protams, tiksimies ar radiem, kuru te ir daudz – Alūksnē, Rīgā, Valmieras pusē. Man patīk tikties ar cilvēkiem un būt kopā ar viņiem. Būt vietās, kur dzīvojuši, strādājuši, gājuši mani vecvecāki un senči. Pie tam vectēvs ļoti daudz stāstīja, kā te izskatās, zīmēja kartes. Visu zināju, tikai tagad redzu to dzīvē. Tās ir tādas kā iemantotas atmiņas.
- Jums ir svarīgi saglabāt latviskumu.
- Jā, tā ir. Ģimenē mēs runājam latviski. Latviešu valoda man ir pirmā valoda, un tā ir arī maniem bērniem. Arī viņi runā latviski. Tāpat kā es bērnībā arī mani bērni mācās latviešu skolā, kur nodarbības ir reizi nedēļā. Esmu daudz domājusi, kāpēc man tas ir svarīgi. Es neuzskatu, ka viena kultūra ir labāka par otru, bet latviskums ir mana dzimtā kultūra. Man vecāki nekad stingri nenoteica, ka mājās jārunā tikai latviešu valodā, par specifiskām lietām mēs runājām arī angliski un tas nebija grēks. Zinu ģimenes, kur tā nenotiek. Latviski mēs runājam labprātīgi, nevis tāpēc, ka kāds uzspiež. Māsa ir apprecējusi amerikāni, kurš arī divdesmit gadu laikā iemācījies kaut cik runāt un ļoti daudz saprast latviski. Manuprāt, bērniem ir jādod iespēja izvēlēties. Vecākajam dēlam Kristapam patīk runāt latviski. Viņš runā latviski, jo viņam tā patīk, nevis tāpēc, ka es tā gribu.  Pie tam ir ļoti labi, ka bērniem ir iespēja latviešu valodā dzirdēt mūsdienu “kultus”, piemēram, filmu “Vāģi 2”  Kristaps skatās latviski. Viņš saprot, ka latviešu valoda ir plašāka, nevis tikai dzirdama ģimenē. Ja filma būtu tikai angliski, viņš skatītos angliski un ar laiku zustu interese par latviešu valodu. Cenšamies saglabāt arī latviešu tradīcijas. Piemēram, Ziemassvētkus svinam latviešu garā, nevis amerikāniski. Dodamies uz baznīcu, kopā ēdam vakariņas, cepam piparkūkas, skaitām pantiņus. Svinam arī Līgosvētkus, lai gan šobrīd, kad ir mazi bērni, svinēt ir grūtāk, jo līdz svinību vietām jābrauc tālu. Līgosvētki man vairāk patika, kad biju jaunāka. Šogad Līgosvētkus svinēsim Latvijā. Kur tieši svinēsim, nolemsim kopā ar mammu, jo arī viņa tikko atbrauca uz Latviju.  Tad, kad braucam uz Latviju, tad vienmēr cenšamies būt te Jāņu laikā, nevis pēc tiem. Līgosvētkos man patīk būt tur, kur dzied, un svarīgi, ka tradīcijas redz un piedzīvo bērni.
- Vai neesat domājuši pārcelties uz dzīvi Latvijā?
- Tāda doma man jau bija 2000.gadā, kad atbraucu pirmo reizi un pavadīju te trīs gadus. Kāpēc to neizdarīju? Jo visi mani tuvie cilvēki palika Amerikā. Latvijā man ir daudz radu, bet nav tuvāko - ģimenes. Es arī nevaru prasīt, lai viņi visi tagad atgriežas Latvijā. Tagad ar vīru esam pārrunājuši iespējas pārcelties uz Latviju, taču vai mums te būs darbs? Un, ja būs, vai spēsim nopelnīt tik daudz, lai varētu braukt ciemos uz Ameriku pie mammas un māsas? Šobrīd labākais variants ir dzīvot Amerikā. Lai gan es ļoti gribētu vēl kādu gadu, divus padzīvot Latvijā. Pavisam pārvākties varbūt varētu vecumdienās.
Nevar noliegt, situācija Latvijā ir bēdīga. Es, protams, nezinu visus apstākļus, bet liekas, ka valstī pietrūkst saimnieciskās apziņas. Valstij būtu vairāk jādomā par cilvēku labklājību. Cilvēkiem šeit nav darba, sabiedrība ir noslāņojusies divos slāņos. Ir ļoti maz domāts par to, kā lai cilvēki mazpilsētās un laukos izdzīvo. Ceru, ka ar laiku saimnieciskā apziņa pieaugs gan valstij, gan cilvēkiem pašiem, jo tomēr valsts nevar noteikt cilvēku savstarpējo attieksmi. Tā ir mūsu pašu apziņa.

Citu datumu laikraksti

  • Atalgojums ir ļoti svarīgs

    Virgīnija Veļķere, Nodarbinātības valsts aģentūras Alūksnes filiāles vadītājaDarba meklējuma process nav vienkāršs Es atbalstu šo priekšlikumu, jo...

  • Rafinēti pagalma bandīti

    Es tagad varbūt pateikšu kaut ko ļoti muļķīgu, bet, manuprāt, tā tam būtu jābūt! Ja pret kādu politiķi ir vērsta sabiedrības nepatika, tad viņam...

  • Alūksne īsumā

     alūksne Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstītā projekta „Tranzītceļa P43 maršruta rekonstrukcija Alūksnes pilsētā” tehniskā projekta...

  • Aicina uz rokdarbu izstādi

    Ik trešdienas tikšanās Alūksnes pilsētas pensionāru biedrībai “Sudrabs” šoreiz bija neierastāka kā citkārt. Šonedēļ čaklās rokdarbnieces visu...

  • Rīko Pīķa dāmu ballīti

    Bijušās un esošās alūksnietes turpina pirms pieciem gadiem sāktu tradīciju – tikties tematiskos pasākumos. To iniciatore un organizētāja ir...

  • Pateicas labākajiem

    Trešdien Alūksnes novada pašvaldība pateicās skolēniem, kuri guvuši augstus sasniegumus olimpiādēs un interešu izglītības jomā. Vienreizējās...

  • Aiz sabiedrības stereotipu restēm

    Alūksnes un Apes novadi ir pietiekami mazi, lai cits par citu mēs zinātu visu. Arī es esmu pieredzējusi to, ka ziņa par kāda mana laba drauga ...

  • Izņem 211 tūkstošus cigarešu

    Trešdien Alūksnes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas darbinieki iepriekš uzsākta kriminālprocesa gaitā veica tiesas sankcionētu kratīšanu 1984.gadā...