Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Iesālītās cerības

Nu jau ap manu māju pacēlās vairākas jaunas mājas. Izveidojās mazs ciematiņš. Dzīve kļuva jautrāka un interesantāka.

5.
Nu jau ap manu māju pacēlās vairākas jaunas mājas. Izveidojās mazs ciematiņš. Dzīve kļuva jautrāka un interesantāka.
Pēc dažiem gadiem liktenim labpatika ievest manā mājā vēl vienu vīrieša cilvēku. Tiesa, viņš bija tālu no mana jaunības dienu ideāla. Pirmajā brīdī viņš man šķita pat briesmīgs: garš, kaulains, ar kūkumu mugurā, viņš staigāja apkārt kā dzeltenā nāve, jo āda tam bija dzeltena un krunkaina kā vecam, sarukušam gurķim. Gadiem ejot, es biju ievērojusi, ka dzīvot divatā tomēr ir labāk, tāpēc istabu viņam neatteicu. Tā kā rudens togad bija nepieredzēti slapjš un auksts, ātri vien sākām gulēt kopā. Mans blakusgulētājs izrādījās pārlieku mierīgs, kluss un nerunīgs, bet manos gados man tas bija pa prātam. Vai tad dzērājs un dauzoņa būtu labāks?
Man šķita, ka nu ir pienācis īstais brīdis izņemt no skapja manu rozāto kleitu. Kad par to ieminējos savam īrniekam, tas negaidīti dzīvi un skaļi iebļāvās: - Vai tu traka esi palikusi!? Man taču sieva mājās! Kur tad es to likšu?
Tad redz, cik slīpēts? Kamēr no viņa neko neprasu, sievu i nepiemin, bet kā kas - sieva mājās!
- Tad lasies! - es viņam uzkliedzu tādā pat tonī. - Precētam nav ko dauzīties pa komandējumiem un līst citu sieviešu gultā! Kaulu kambaris tāds!
- Pati neesi labāka! - viņš nekaunīgi atrēca. - Tavai miesai jau gaisma spīd cauri. Sievišķis skaitās! Cik reižu, gulēdams pie taviem kāju mietiem, sev kāju nenodauzīju!
Nu es noskaitos ne pa jokam. Paķēru visas viņa pampalas un izsviedu laukā aiz durvīm tumsā un lietū. Lai pagrābstās! Šitādu nekaunību es ne no viena nebiju piedzīvojusi. Tiesa, uz vecumu es paliku arvien vājāka, taču es pratu pienācīgi apģērbties. Nēsāju blūzītes ar veselu kaudzi volānu uz krūtīm, tā ka par manu krūšu kuplumu neviens nevarēja spriest. Brunčus arī nēsāju pagarus un kuplus, tā ka nevienam neienāca prātā, ka mani gurni ir kā badā nomērdētai vistai. Vienīgi savas kārnās kājas nekādi nevarēju noslēpt, tās kā divi sērkociņi izšāvās no brunču apakšas. Toties pēc sejas es izskatos daudz labāk nekā citas mana vecuma sievietes.
Šo visu pārdzīvoto es pārdomāju garajos, tumšajos vakaros. Ir garlaicīgi. Tagad esmu pensijā, teļu fermas sen vairs nav. Bieži sēžu istabā pie loga un skatos, kā ļaudis skrien savās dienas gaitās. Redzu, kurš ar kuru satiekas, kur aiziet. Biežu redzu arī Emmu. Tā vecumā palikusi varen kupla. Vai tad tāpēc viņa ir labāka par mani? Iet kā siena guba. Un, kad rauj vaļā savu lielo smējienu, vēders dreb un līgojas kā milzīgs ķīseļa kalns.
Redzu arī Arvīdiņu ejot garām manai mājai. Viņš gan man liekas tikpat skaists kā jaunībā. Vienīgi matiņi kļuvuši plānāki un piere kļuvusi augstāka, gudrāka. Tādas asas rievas ap muti. Kas zin, kāda dzīve tam bijusi kopā ar Emmu. Varbūt viņš nemaz nav laimīgs? Varbūt visus šos gadus ilgojies pēc manis? No šīs domas manī uzjundī sen aizmirstais saldais satraukums. Pēkšņi man kļuva karsti, atgrūdu vaļā logu, kaut gan laukā sijājās mazas sniegpārsliņas. No šīs domas mans miers bija pagalam. Doma par to, ka Arvīds skumst pēc manis, sāka riņķot manā galvā uzbāzīgi un neatlaidīgi kā lapsene ap ievārījuma burku. Mana sirds nojauta, ka viņš ir nelaimīgs un ilgojas pēc manis tāpat kā es pēc viņa.
Sāku iziet pastaigāties tieši tad, kad Arvīds gāja uz bērnudārzu pakaļ abiem mazbērniem. Ikreiz viņu sastopot ceļā, es cieši ieskatījos viņam acīs. No mana skatiena pretimnācējs acīmredzami samulsa. To redzot, es kā drošinādama, atplauku platā smaidā.
Smaids man iznāca tikai uz labo pusi, jo ar kreiso mutes kaktiņu nevarēju smaidīt, jo tad varētu redzēt, ka kreisajā pusē nav zobu.
Vakarā ilgi bez miega vārtos gultā un domāju par Arvīdu. Kā toreiz - kad abi bijām jauni. Cik jauki būtu, ja mēs ar Arvīdu varētu apprecēties tagad! Kāpēc gan Emmai būtu vajadzīgs vīrs? Bērni izauguši, mazbērni. Bet man nav nekā - ne vīra, ne bērnu.
Tāpēc nākamajā dienā turpināju iziet no mājas tādā pat laikā, lai atkal varētu satikt savu mīlestību. Satiekot viņu, turpināju zīmīgi skatīties viņam acīs un smaidīt platāku smaidu ar lūpu labo kaktiņu. Nu jau biju panākusi, ka arī Arvīdiņš, mani satiekot, sāka smaidīt arvien vairāk un sirsnīgāk. Ar šo satikšanos man pietika visai dienai, lai es justos laimīga un viegla kā sešpadsmitgadīga meitene.
Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvēja. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man tikai izlikās? Nē, klauvējiens atskanēja no jauna. Tagad es satraucos. Kas tad nu? No fermas bijušie darbabiedri? Atvēru durvis un pārsteigumā sastingu ar durvju rokturi rokā. Tas bija Arvīds! Pēkšņi mans stingums pārvērtās dzirkstošā priekā. Jūtu, kā sāk kvēlot vaigi. (Tas ir labi, jo tad es izskatos jaunāka!)
Aicinu negaidīto ciemiņu iekšā. Šis gan spurojas pretī, ka neesot laika sēdēt, uz brītiņu tikai ienācis. Es jau saprotu, ka šādās reizēs visi tā saka, tāpēc daudz viņā neklausos, un gandrīz ar varu viņu nosēdinu krēslā. Tūlīt teciņiem pie bufetes. Paņemu divas mazas plānas, plānas glāzītes ar zelta maliņām un pudeli ar Tallinas liķieri. Glabāts šādiem gadījumiem. Noliekot trauku uz galda, jūtu, kā man ļogās ceļgali, kā toreiz jaunībā skaistā studenta priekša.
- Marij, ko tu... Nevajag...- Arvīds spurojas pretī, ieraudzīji, ko es nolieku uz galda. - Nav laika, nudien... Es tikai...
- Labi, labi, - es viņu mierinu, bet mana seja laimē laistās kā ar cukura glazūru pārlieta. - Pēc daudziem gadiem tāds ciemiņš...
- Saproti, es nevaru... - viņš to saka tik kautrīgi. Tā var runāt vienīgi iemīlējies cilvēks.
- Ak, Arvīdiņ, cilvēks taču dzīvo vienreiz! - es laimē guldzinu un pieleju glāzītes. - Ņem taču!
- Mums likās... Man likās, ka tu dusmojies uz mums, - viņš paņem glāzīti un pirmo reizi redzu viņu no sirds pasmaidam.
- Es?! Nekad neesmu dusmojusies. Apžēliņ! - es tēloju tik patiesu izbrīnu, ka man viesis tam tūlīt noticēja. - Ja es toreiz tā pateicu Emmai... Pats saproti. Jauns skuķis vēl biju... Ko nu vairs par tiem laikiem... - Un tad uzmundrinošāk uzsaucu: - Iedzersim par šodienu!
Pielieku glāzīti pie lūpām, jūtu saldo liķiera garšu, bet nedzeru. Skatos Arvīdā kā brīnumā, kas sēž pretī galda galā un man liekas, ka nav bijis šo daudzo gadu mūža garumā, nav bijis Emmas, ka mēs esam tādi paši kā toreiz - kad satikāmies.
- Paldies! Paldies par visu! Arī par to, ka neturi ļaunu prātu... - šķiet, ka viņš to saka pārāk skalī, jo es satrūkstos un atmostos kā no skaista sapņa. - Nu gan man jāiet.
- Arvīd, - es klusi un izjusti saucu tā vārdu, - Arvīd...
- Paldies, Marij, - jau piecēlies no krēsla, viņš sirsnīgi saka. - Nudien, nedomāju, ka tu nedusmo...
- Pasēdi! Pasēdi vēl! - es lūdzoši pārtraucu. - Parunāsimies vēl.
- Nevaru, - viņš paliek nelokāms, tomēr nedaudz apjucis. - Saproti, man pie tevis liels lūgums Tāpēc nācu...
Pie šiem vārdiem es baidos pat elpot. Dzirdu tikai pati savu sirdi, cik tā satraukti sitas krūtīs. Tagad, pēc veselas mūžības viņš lūgs man piedošanu. Tikai tagad viņš atzīsies, ka nevar bez manis dzīvot.
- ... Emma sūtīja. Teica, lai palūdzot tev sauju sāls. Uzlika vārīties auksto gaļu un saproties... Neveikli jau ir... Marij, kas tev notika?
ES nejutu, ka, stāvēdama nespēkā šūpojos. Kā tajā naktī pie loga. Ausīs nemitīgi atkārtojās vārdi: sauju sāls, sauju sāls... Tad apjukumu un nespēku nomaina pēkšņas dusmas.
- Jā, tā jau ir, - cietā, no dusmām piesmakušā balsī saku un piespiežu sevi iet pēc sāls. - Ja jau tev mājās būtu kārtīga saimniece, tad tev nebūtu jāiet ubagot pa kaimiņiem.
- Marij, kas tev notika? - jau otro reizi viņš man to jautā satraukuma un izbīļa pilnā balsī.
- Nekas! - es pār plecu nokliedzos un atnesu visu paciņu sāls, kuru ar dusmām nosviežu uz galda.
- Tik daudz jau nevajag, - viņš mēģina protestēt, neveikli, nedroši. - Tikai mazlietiņ...
- Ņem! manā mājā nekad nekā nav trūcis! Pat sāls ne... - es pagriežu Arvīdam muguru, lai viņš neredz manu seju, jo es vairs nespēju novaldīt asaras. - Iesāliet, iesāliet visu!
Kad durvis aiz Arvīda ir aizvērušās, ļauju asarām vaļu un čukstus pie sevis saku: - Iesāliet, iesāliet manu mūžu, manas cerības! Man nekā netrūkst...

Citu datumu laikraksti

  • Lepojas ar to, kas viņš ir

    Sarunājoties ar Agri (vārds ir mainīts - red.), jūtu, ka viņam patīk par to runāt. Viņš lepojas, ka ir gejs.Sarunājoties ar Agri (vārds ir mainīts -...

  • Plāno noslēgt pirmās viendzimuma laulības

    Vienīgās Latvijas geju un lesbiešu atbalsta grupas vadītājs Oskars Krūmiņš tuvākajā nākotnē vēlas noslēgt viendzimuma laulības.Vienīgās Latvijas geju...

  • Iesālītās cerības

    Tā es sāku dzīvot viena. Ātri pieradu pie savas vientulības. Centos ilgāk uzkavēties fermā, kur gādāju par teliņiem, jo mājās mani neviens...

  • Iesālītās cerības

    Klusībā cerēdama, ka Arvīds pieteiksies to ienest manā vietā vai vismaz iznāks man līdzi laukā.3. Klusībā cerēdama, ka Arvīds pieteiksies to ienest...

  • Truškopjiem ir nepieciešamas valsts investīcijas

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības "Šalkas ELVI" īpašnieci Ivetu Laicenu tāpat kā citus truškopjus satrauc nelabvēlīgā situācija barības...

  • Kad tiekas zaglis un dziedātāja

    Alūksnes kinoteātrī "Liesma" šodien pulksten 19.00 un 21.00 izrādīs Francijas un Lielbritānijas kopražojuma muzikālu melodrāmu "Un tagad... dāmas un...

  • Iesālītās cerības

    Es satrūkos tikai tad, kad bija kļuvis tumšs un māte kā melns rēgs iestājās apgaismotajās ārdurvīs.2. Es satrūkos tikai tad, kad bija kļuvis tumšs un...

  • Karavīri iepriecina ar uzvedumu

    Jaunais mācību gads arodapmācības un rehabilitācijas centrā "Alsviķi" sākās ar patīkamu atkalredzēšanos.Jaunais mācību gads arodapmācības un...

  • Par tautas balsojuma rezultātiem

    Tautas balsojums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā ietekmēs arī Latvijas Bankas darbību.Tautas balsojums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā...