Iesālītās cerības

Es satrūkos tikai tad, kad bija kļuvis tumšs un māte kā melns rēgs iestājās apgaismotajās ārdurvīs.

2.
Es satrūkos tikai tad, kad bija kļuvis tumšs un māte kā melns rēgs iestājās apgaismotajās ārdurvīs. Pietvīkusi es aši ieskrēju istabā. Kā man sitās sirds! To es nekad neaizmirsīšu. Tās bija vārdos neizsakāmas sajūtas.
Otrā dienā pirms aizbraukšanas viņš mani sameklēja dārzā, strauji apskāva plecus un skaļi nošmaukstināja ar lūpām kaut kur pie auss.
- Meitēn, pēc kāda laika es tevi sameklēšu. Gaidi mani! - un prom bija.
Tā arī es viņu nesagaidīju, kaut gan sirds atteicās ticēt, ka es savu sapņu vīrieti vairs nesatikšu. Kā visam nepatīkamajam pienāk gals, tā pamazām centos aizmirst savu mīlestību. Vismaz centos izlikties, ka esmu aizmirsusi.
Pēc pāris gadiem savā lauku mājiņā paliku viena. Lai nebūtu tik klusa un skumīga dzīvošana, pieņēmu pie sevis dzīvot kādu meiteni, kurai šajā pusē nebija neviena pazīstama cilvēka. Viņa bija tikai gadu jaunāka par mani, bet ar vecmodīgu vārdu - Emma. Toties dzīvot divatā kļuva jautrāk. Sadraudzējāmies un kļuvām kā māsas. Gan uz kino, gan lauku ballītēm gājām kopā. Reizēm gan es viņu klusībā apskaudu garo un gaišo matu dēļ. Rītos, kad viņa tos sukāja pie spoguļa, tie kā zeltains zīds izplūda pār viņas muguru. Pēc tam viņa matus sapina skaistā bizē. Viss it kā bija labi, es smējos un priecājos par dzīvi, bet reizēm atzinos pati sev, ka neesmu aizmirsusi savu mīlestību. Tā arvien kvēloja kā dziļi pelnos noslēpta oglīte. Gan pa mājas logu, gan no pagalma acis arvien pakavējās uz lauku ceļa, kas kā pelēks dzīpars uzvijās pakalnā, vai pa to neieraudzīšu nākam savu likteni. Nekā. Tikai rudens mierā sastinguši lauki un virs galvas pelēkas debess velves bez putnu ašā lidojuma.
Kad beidzot arī sirds man teica, ka gaidu velti, tomēr kādā rudens dienā viņš iestājās istabas durvīs un skaļi sauca: - Marija!
Beidzot! Aiz pārsteiguma un laimes vairs neapjēdzu, ko daru, un pavisam piemirsu viņu iepazīstināt ar Emmu. Tā, nabadzīte, ierāvusies kaktiņā kā sabārts suņuks. Viņu ieraudzījis, jaunais vīrietis it kā samulsa, kļuva nopietns. Man par šo viņa pēkšņo pārvērtību pār lūpām pārvēlās aizturētu smieklu guldziens.
- Arvīds, - viņš teica, sniedza Emmai roku un dziļi paklanījās.
Sameklējām virtuvē kaut ko ēdamu un sēdāmies vakariņot. Arvīds nezin no kurienes izcēla pudeli ugunīga dzēriena. Tajā vakarā es noreibu kā nekad. Reibu gan no dzēriena, gan laimes. Mans skatiens visu laiku kavējās pie viņa sejas, kura likās vēl vīrišķīgāka un skaistāka. Mani apbūra viņa kuplie, melnie mati, tumšās uzacis un acis, kurās dzirksteļoja it kā mazs smieklu velniņš.
No tā vakara viņš bija biežs viesis mūsmājās. Reizēm klusībā dusmojos, ka ar mums visu laiku bija Emma - pati nemaz neprotas iziet laukā. Man tik ļoti gribējās pabūt divatā ar ciemiņu, tāpēc vienā vakarā nenocietos un saku:
- Emmī, ienes svaigu ūdeni no akas!
Šī lēnām ceļas no galda tā negribīgi, lai ietu pēc ūdens, bet Arvīds strauji pielēca kājās un sacīja: - Nevajag! Es ienesīšu!
- Ēzelis! - pirmo reizi domās es viņu nosaucu šajā briesmīgajā vārdā.
Ar šo nelielo starpgadījumu man vakars bija sabojāts. Manī rūga gan aizvainojums, gan žēlums pašai pret sevi. Kā man spītēdami, šie abi bija tik jautri, visu laiku smējās. Es saskaitos, pūcīgi sakniebusi lūpas, piecēlos no galda un, asaras valdīdama, strupi attraucu piesmakušā balsī: - Man sāp galva! - Un izgāju no istabas.
Iekritu ar seju gultas spilvenos un sāku raudāt. Jutos pazemota un nevajadzīga. Un sevis man bija tik žēl. Tāpēc asaru plūdi atsākās ar vēl lielāku sparu. Bet cauri sienai skan viņu abu balsis un smiekli. Uzliku uz galvas spilvenu un domās mierinu sevi: - Gan viņš mani rīt lūgsies. Ai, kā lūgsies!
Vēlāk es visu mūžu nožēloju, ka atstāju viņus divatā. No tā vakara es sāku viņus uzmanīt un manīju viņu acu skatienos kaut ko aizdomīgu.
Protams, ka otrā dienā viņš nelūdza man piedošanu. Viņš runāja ar mani šādus tādus niekus, bet viņa tumšās acis, mirdzošas kā rasas pilieni saulē, sekoja katrai Emmas kustībai. Ar milzīgu piepūli izlikos, ka neko nemanu, kaut gan krūtis plosīja sveloša greizsirdības liesma. Nē, ne jau liesma, bet milzīgs ugunsgrēks, kurā es degu un smaku nost.
Kādā vakarā, kad atkal visi trīs sēdējām istabā un skatījāmies televizoru, kuru es tikko biju nopirkusi, un viņi par to skaļi jūsmoja kā skolas bērni (es, protams, izlikos, ka mani nespēj iepriecināt), es pēkšņi piecēlos no krēsla un teicu, ka man jāienes no akas ūdens.

Citu datumu laikraksti

  • Neliksim šķēršļus attīstībai

    20. septembrī mūs visus gaida vēsturiska izšķiršanās, kuras sekas jau tuvākajā desmitgadē jutīsim katrs.20. septembrī mūs visus gaida vēsturiska...

  • Starp Rietumiem un Austrumiem

    Iespējams, nākamo gadsimtu vēstures grāmatās 20. septembris tiks minēts kā īpaša diena, kurā Latvijas tauta pieņēma izšķirīgo lēmumu, izvēloties...

  • Netic zaudējumiem, tic ieguvumiem

    Tā ir demagoģija, ka Latvija, iestājoties ES, zaudēs suverenitāti un pašnoteikšanos.Tā ir demagoģija, ka Latvija, iestājoties ES, zaudēs suverenitāti...

  • Glezna

    Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu?3. Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu? * * * Terēzei...

  • Konferencē runā par situāciju invaliditātes profilaksē

    Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" notika konference "Ģimenes ārstu un pašvaldību sadarbība invaliditātes profilaksē".Nacionālajā...

  • Nevis sapnis, bet nepieciešamība

    Gan plašā sabiedrībā, gan finansistu un uzņēmēju vidū pēdējā laikā risinās kaislīgas diskusijas un cīņas par jautājumu - vai Latvijai jābūt vienotā...