Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Iesim papardēs

Uz brīdi apstājusies pagalma vidū, Līga vēlreiz pārlaida skatienu mājas priekšai - zālāji nopļauti, puķu dobes izravētas, pie mājas durvīm skaisti zaļoja meijas.

Uz brīdi apstājusies pagalma vidū, Līga vēlreiz pārlaida skatienu mājas priekšai - zālāji nopļauti, puķu dobes izravētas, pie mājas durvīm skaisti zaļoja meijas. Tēva steigā sameistarotos simboliskos vārtus gandrīz noslēpa ozolu un margrietiņu vija, uz sola, gaidot saimniekus, rindojās vairāki ozolu vainagi. Ugunskura vieta mājas galā arī jau bija pienācīgi sagatavota - malka sagādāta, soli nolikti, galds pārklāts ar vecāsmātes linu galdautu, pašā vidū - liels jāņuzāļu pušķis. No virtuves nāca svaigu pīrāgu kārdinošā smarža, bet pagraba vēsumā viesus gaidīja divi lieli siera rituļi un citi cienasti.
Cik Līga atcerējās, ar tādu vērienu Jāņi šajās mājās sen nebija gaidīti. Un viss tikai tāpēc, ka tēvs, Jānis vārdā būdams, bija sadomājis saaicināt kopā tuvāko radu ģimenes. Bet tā bija tikai cerība vienreiz redzēt kopā brāļu ģimenes ar visiem bērniem. Tā kā pagasta centrā estrādē arī bija plānota līgošana un jauniešiem paredzēta nakts balle, māsīcu un brālēnu bariņš visdrīzāk pulcēsies tur. Bet Līgai šovakar bija uzticēts uzņemt viesus mājās, jo mātei vienai pagrūti.
"Nekas, gan jau dziesmu un jautrības netrūks arī šeit," Līga sevi mierināja, lai gan iekšējā balss apgalvoja pretējo.
Pievakarē sāka rasties arī pirmie ciemiņi, un, kā jau Līga paredzēja, jauniešu starp viņiem nebija. Bet, tā kā namamātes pienākumi prasīja visu viņas uzmanību, skumt laika neatlika. Tikai krietni vēlāk, kad alus un ugunskura liesmas jau bija visiem atraisījušas mēles, viņai arī atradās laiks piesēst un līdzi padziedāt. Ik pa brīdim vējš atnesa arī kādas skaņas no estrādes puses un Līga, nevienam nemanot, atstāja viesus, lai kādu brīdi paklausītos tālumā skanošo mūziku. Kā teiksmaina seģene puskrēslā migla apsedza tuvējās pļavas un piekalnes. Gandrīz vai reibinoši smaržoja žūstošais siens, un uz nebēdu čirkstināja savas dziesmas sienāži. Kaut kur tepat blakus pogoja lakstīgala, un Līgu pārņēma neparasta smeldze. Viņa pēkšņi jutās tik vientuļa. Kājas pašas nesa laukā no pagalma uz mūzikas pusi. Arvien tuvāk.
Tas šķita gandrīz vai pārdabiski, kad uz ceļa aiz nokalnes, no miglas vāla iznira vientuļa pretimnācēja stāvs. Kādu brīdi Līga jutās pat neomulīgi, bet tad norāja sevi - Līgo vakars taču! Līgotāji staigā no mājas uz māju, kas gan tur neparasts? Attālumam samazinoties, viņa centās pretimnācējā atpazīt kādu no tuvējo māju iedzīvotājiem, bet pārsteigumā pat apstājās, gājējā sazīmēdama Pēteri. Kur tas te radies?
Pirms pāris mēnešiem viņa ar Pēteri nejauši saskrējās rajona centrā uz ielas, varētu pat teikt - burtiski saskrējās, jo, kamēr Līga galvu aizgriezusi pētīja jaunatvērtā veikala vitrīnu, arī viņš bija aizskatījies citā virzienā. Plecu sadursme nebija sāpīga, bet, no malas skatoties, smieklīga gan - Pēteris ķēra brilles, kamēr Līga savukārt glāba petūnijām un tomātu stādiem piebāzto groziņu. Abi sasitās pierēm, ka nobūkšķēja vien. Pēc aizkustinošas savstarpējas atvainošanās un vienam otra atpazīšanas, kādu ceļa gabaliņu abi pagājās blakus. Reiz viņus saistīja skolas laiku aizraušanās, bet tas jau bija tik sen - pirms desmit gadiem. Kā rādījās, Pēteris joprojām nebija nekāds runātājs, tāpēc Līga pati centās gan īsumā par sevi pastāstīt, gan viņu iztaujāt. Padzirdējis, ka Līga atkal ir brīva sieviete, Pēteris manāmi atplauka un apjautājās pēc telefona numura, ko viņa arī neliedza.
Šīs telefona sarunas gan bija visumā savdabīgas, gribas gandrīz teikt - vienpusīgas. Parasti zvanītājs bija Pēteris. Padevis labvakaru, viņš apklusa. Līga, cenzdamās uzturēt sarunu, pati uzdeva jautājumus, pati atbildēja - izsakot minējumus arī viņa vietā. Bet cik nu ilgi viena pati runāsi. Tās dažas frāzes no Pētera puses liecināja tikai to, ka viņš dzirdējis, ko Līga stāsta. Tad abi klusēja un bija tikai dzirdams, kā Pēteris dziļi elpoja klausulē. Kad Līgai tas jau galīgi bija apnicis, viņa sāka aizbildināties ar vakariņām uz plīts, dažādiem pusdarītiem darbiem. Pēteris, nojauzdams pārmaiņas Līgas attieksmē, beidzot sadūšojās jauno sievieti uzaicināt uz pilsētu pasēdēt kafejnīcā - prom no katliem un pannām, kas viņai pēdējā laikā bija kļuvušas svarīgākas par sarunu ar Pēteri.
Šī satikšanās daudz neatšķīrās no tām, kādas Līga atcerējās no skolas laikiem. Bikls un kluss, mazrunīgs, nopietns - tāds Pēteris šķita joprojām. Ja nu arī kādu vārdu teica, tad Līgai ilgi un pamatīgi nācās prātot, ko viņš ar to bija domājis. Staltu augumu un simpātisks pēc skata viņš piesaistīja ne vienas vien sievietes uzmanību. Brilles radīja īpašu inteliģences pieskaņu, un koptais ārējais izskats - pārticību. Bet ko tas viss dod, ja tu ar cilvēku neproti normāli parunāties! Tā arī šoreiz - par sevi Līga bija izstāstījusi gandrīz visu, kas nu šajā laikā piedzīvots. No Pētera viņa bija izvilkusi tīros sīkumus- dzīvo divatā ar māti, cenšas viņai izdabāt, strādā labi atalgotu darbu un tā arī nav atradis savu īsto sievieti. Taujāts par iemesliem, viņš tikai mīklaini smaidīja un noteica: "Vēl nav laiks."
Atvadoties Pēteris pajautāja, vai drīkst kādreiz aizbraukt ciemos pie Līgas. Pati labi zinādama, ka no tā nekas prātīgs nevar sanākt, viņa tomēr piekrītoši pamāja ar galvu un diezgan atturīgi atvadījās. Pēteris nebija viņas sapņu vīrietis, bet Līga to neprata viņam pateikt. Tomēr kaut ko sapratis viņš bija, jo telefona sarunas kļuva krietni retākas un īsākas. Viņš pats deva iemeslu nolikt klausuli, pasakot: "Tev jāsteidzas."
Un tagad, vairāk nekā mēnesi pēc šīs pēdējās tikšanās, viņi satikās uz ceļa, kurš nepārprotami veda uz Līgas mājām. Rokās Pēterim bija paprāva soma, kā vēlāk izrādījās- pilna ar pilsētas gardumiem, un Līgai neatlika nekas cits, ka pagriezt muguru mūzikas skaņām. Atgriezušies mājās, viesu pulkam viņi nepievienojās - to nevēlējās neviens no viņiem, tikai katrs savu iemeslu pēc - Līga, jo negribēja dot iemeslu valodām; Pēteris, jo viņam bija iecerēts kas cits. Savu viesi Līga aizveda uz dārza lapeni, kas šādam gadījumam bija ļoti piemērota. Tuvējā ugunskura gaisma klīdināja nakts tumsu, un turpat gandrīz vai blakus, aiz kociņu dzīvžoga, sprakšķēja sārtā degošā malka, pa reizei uzvirmoja dzirksteļu spiets un ik pa brīdim skanēja akordeons un dziesmas.
Uzklājusi lapenē galdu, Līga noskatījās, kā Pēteris uz tā sarindo no somas izņemtos cienastus - kūpinātas zivis un vistu stilbus, alus pudeles un dārgu vīnu, konfekšu kasti un vīnogas. Tas nu bija mielasts kā uz lieliem godiem! Garšojot no visa pa druskai, Līga, kā parasti, centās uzturēt sarunu.
Pēteris, sākumā kā parasti kluss, vēlāk - dīvaini uztraukts, nemierīgi trinās uz soliņa. Tad kādā brīdī viņš varonīgi pārsēdās blakus Līgai, bet tā arī tur sēdēja - neparasti sasprindzis un, kā šķita, nemaz neklausījās viņā. Ik pa brīdim raustīja savu kaklasaiti, knikšķināja pulksteņa siksniņu vaļā un ciet, pa reizei ielaistīja vīnu savā un viņas glāzē un reizēm izmeta kādu strupu un aprautu zilbi. Līga juta, ka Pēterim ir kas sakāms, bet, savādas nerātnības pārņemta, viņa tik runāja un runāja, nedodama vīrietim vārdu. Lai tiek pats ar savu sakāmo galā! Lai beidzot mācās atrast vārdus! Vai varbūt drosmi? Bet tad Pēteris pēkšņi saņēma Līgas elkoni: - Iesim pastaigāties!
Daudz nedomādama, viņa cēlās un pārgalvīgi uzsauca:
- Ejam! Ejam dejot!
Vai nu izdzertā vīna iespaidā, vai Jāņu nakts vienreizības pārņemta, viņa šonakt vēlējās būt jautra un draiska.
Vēl nelielu ceļa posmu viņa gāja tērgādama un Pēteri kaitinādama, līdz uz pagrieziena vīrietis stingri saņēma viņu aiz elkoņa un norādīja ceļu mūzikai pretējā virzienā: "Tur."
Mēģinādama ko iebilst, bet saņemdama nelokāmu atbildi, pārsteigta par negaidīto situācijas noteicēja maiņu, Līga pieklusa. Pat čukstus Pētera izteikto - paklausies - varēja labi sadzirdēt. Tumsa jau bija sākusi izklīst. Atkal virs pļavām un ceļa līkuma vien drusku noslēpumainā migla. Kā piena upe. Nakts klusums. Tik oļi čirkstēja zem kājām. Dzeguze kūkoja. Pētera soļi blakus. Izrādījās, nebija nemaz tik slikti tā paklusēt.
Pie stigas, kas nogriezās uz mežu, Pēteris vēlreiz saņēma Līgu pie elkoņa un vedināja:
- Iesim papardēs.
Pirmajā brīdī Līgai šķita, ka viņa ir pārklausījusies.
- Kur? Kur tu teici?
- Papardēs, - Pēteris visā nopietnībā atkārtoja.
Līga nesaprata, kāpēc viņai tobrīd nenāca smiekli. Tas taču izklausījās tik komiski! Vai tiešām viņš tic papardes ziedam? Varbūt tā atrašanas brīnumam? Bet savādā nopietnība Pētera balsī un viņa mērķtiecīgā gaita, liecināja, ka tas nav joks.
Pēteris vairs neatlaida Līgas elkoni un stingri vadīja viņu pa meža stigu arvien dziļāk. Svīda rīta gaisma, koku aprises un lielais paparžu puduris jau pa gabalu bija labi samanāms. Strauji paķēris Līgu klēpī, Pēteris, nedomājot par savām rūpīgi nopucētajām kurpēm un gaišajām biksēm, pārnesa sievieti pāri grāvim un saudzīgi nolaida paparžu skupsnas pašā vidū: -Te.
Pilnīgi apmulsusi no Pētera negaidītās rīcības, Līga nesaprata ko darīt - smieties, dusmoties vai turpināt stāvēt galīgi mēmai. Bet vīrietis, cieši piekļāvis Līgu sev klāt, vienkārši stāvēja un nekustējās. Sievietei šķita, ka, aizturējis elpu, viņš ieklausās abu satrauktajos sirdspukstos. Vai varbūt paparžu lapu noslēpumainajos čukstos? Vai nu no pārāk ciešā apskāviena, vai no uztraukuma Līgai sāka trūkt elpas. Viņas sakustēšanos sapratis kā vēlēšanos atbrīvoties, Pēteris sakļāva rokas vēl ciešāk: - Stāvi mierā.
- Man sāp, - Līga nočukstēja.
- Piedod, - Pēteris attapās un atslābināja tvērienu. Vēl labu laiku abi stāvēja meža klusumā, līdz beidzot Līga sadūšojās pārgalvīgi pavaicāt:
- Un tālāk?
- Kas - tālāk? - Pēteris nesaprata un, kā šķita, izbrīnīts vērās sievietes sejā. - Tālāk gaidīsim, līdz uzziedēs paparde!
Plati ieplestām acīm Līga vērās Pētera sejā, mēģinādama uzminēt, vai tiešām viņš runā nopietni vai tomēr meistarīgi joko. Bet vīrieša sejā nebija nenieka no smaida. Pati nopietnība.
Un tad pēkšņi Līgai tas viss šķita ļoti smieklīgi - divi pieauguši cilvēki meža vidū līdz jostas vietai papardēs. Vienkārši stāv. Cieši apskāvušies kā viens otra sagūstīti. Kaut kur pakrūtē brieda smieklu kamols. Guldzēdams tas lauzās uz āru, lai neapturams izskanētu meža klusumā. Pēteris neziņā skatījās uz Līgu. Ar ieinteresētu skatienu vērojot viņas smieklos uzplaukušo un tik tuvo seju, Pēterim pašam gribējās būt tikpat nenopietnam un vieglprātīgam. Tikai pamēģināt, kā viņa smiekli sader kopā ar Līgas smiekliem. Un viņas smiekli bija tik lipīgi! Mežs skanēja no abu smieklu saderības. Un tad Pēterī, šķiet, pārtrūka kāda nospriegota stīga. Vēlreiz apskāvis Līgu, viņš lūpām meklēja viņas seju. Sākotnēji neprasmīgie skūpsti - cieši sakniebtām lūpām - sastapušies ar Līgas muti, atbrīvojās, atdzīvojās un uzliesmoja. Rokas glāstīja Līgas augumu un kļāva sev klāt. Un beidzot arī mute atrada visu vakaru meklētos vārdus: - Nāc pie manis par sievu!
Pat neuztvērusi sacītā jēgu un nopietnību, Līga draiski jautāja: - Bet vai tad tāpēc bija jāiet papardēs?
- Protams. Jo te ir papardes zieds, - Pēteris, galīgi samulsis, no kaklā pakārtās ķēdītes atkabināja gredzenu, kura dīvainais vijums patiešām atgādināja neparastu ziedu.
- Es gan to visu biju iecerējis nedaudz savādāk, bet - tas lai paliek citai reizei, - viņš taisnojās.
Tikai paņemot pirkstos gredzenu, Līga aptvēra, ka tas, kas ar viņu notiek, ir pati nopietnība. Kā arī to, kas no viņas tiek gaidīts.
- Tu esi nepārspējams romantiķis, - savāda viegluma pārņemta, viņa ieslidināja pirkstus vīrieša matos. - Drīkst, es padomāšu?
Pētera roku un maiguma sasildīta, Līga jutās tik labi, ka labprāt vēlreiz ļāvās viņa skūpstiem. Un, vai nu tas tiešām bija papardes zieds, vai Jāņu nakts brīnums, bet austošās saules staros gredzens viņas plaukstā uzdzirkstīja, atgādinot par Līgas ieilgušo vientulību, Pētera labestību un vēl visu ko citu, ko viņai lemts iepazīt.
- Tu esi nosmērējis bikses,- viņa ar neparastu rūpību un maigumu balsī aizrādīja Pēterim. - Iesim mājās.
Rokās sadevušies, nebēdājot par rasā samirkušajiem apaviem, abi brida taisni pāri rīta rasā mirdzošajai pļavai. Ar papardes ziedu rokā.

Citu datumu laikraksti

  • Tauriņam pa pēdām

    Maigonis Tauriņš ieāva kājas garos gumijas zābakos, jakas kabatā iestūķēja baltā papīrā ietītu sviestmaizi un uzmeta galvā zaļu naģeni. - Ilgi būsi?...

  • Palīdzēs atrast nozagtus suņus

    Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvalde palīdzēs atrast īpašniekiem nozagtus suņus, kas, iespējams, atrodas Talsu rajona Ģibuļu pagasta...

  • Jauniešus pārņem datorspēļu trakums

    Datorspēles nav jaunums. Jau vairāk nekā desmit gadus dažādas spēles ir pieejamas bērniem un ne tikai.Datorspēles nav jaunums. Jau vairāk nekā desmit...

  • Nedēļu bez autotransporta

    Kopš ES valstīs uzsākta tradīcija ik gadu organizēt Eiropas mobilitātes nedēļu, krietni mainījusies cilvēku attieksme pret piesārņojumu, kuru ikdienā...

  • Vai tu esi ES eksperts

    1. Kas ir Eiropas Komisijas prezidents?1. Kas ir Eiropas Komisijas prezidents? a) Romano Prodi; b) Žaks Delors; c) Martijs Ahtisāri; d) Žaks...

  • Komisija grib redzēt tīrāku Eiropu

    Jaunākajā Eiropas Vides aģentūras ziņojumā secināts, ka lielākajās Eiropas pilsētās mirušo 60 tūkstošu iedzīvotāju nāves cēlonis ir ilgtermiņa gaisa...

  • Kam nevajadzētu augt dārzā?

    Ražo trīs veidu sēklas. Viena no uzmācīgākajām nezālēm ir baltā balanda, kas atšķirībā no nātrēm ravētājiem ir tīkamāka, bet, ļaujot tai sasēties,...

  • Pasmaidi!

    Draiskās spēles. Spēle "Modinātājs". Pieci cilvēki sarunā dienas gaitā visur iet kopā. Viens no viņiem ir modinātājs, kurš jebkurā vietā pilsētā...

  • Piedāvā pasākumus dažādām gaumēm

    Atpūtas pasākumi. 12.jūlijā pulksten 14.00 Gulbenes rajona Jaungulbenes pilī notiks "Pils svētki".Atpūtas pasākumi 12.jūlijā pulksten 14.00 Gulbenes...