Igaunijā strādā Latvijas labā

Inese Nikopensius jau gandrīz sešus gadus dzīvo Igaunijas pilsētā Tartu un strādā Igaunijas-Latvijas pārrobežu sadarbības programmā par konsultanti. Tagad Inesei ir divas mājas – vienas dzimtajā Alūksnē, kur dzīvo viņas vecāki, otras – Tartu, kur ģimenes ligzda tiek vīta kopā ar vīru Martinu, kurš ir igaunis.
- Kā sākās tavas darba gaitas Igaunijā?
- Jāsāk ar to, ka pirms tam Alūksnes domē strādāju par tūrisma darba organizatori un projektu vadītāju. Šķiet, ka nostrādāju vien pāris mēnešus, kad man piedāvāja prakses iespēju Vidzemes attīstības aģentūrā par projektu vadītāju. Pēc prakses sāku vadīt vienu Latvijas-Igaunijas-Krievijas kopprojektu rajona padomē, savukārt citā šādā kopprojektā aģentūrā es biju asistente. Beidzoties Latvijas-Igaunijas-Krievijas programmai, tika veidota jauna Latvijas-Igaunijas sadarbības projektu programma un meklēti darbinieki jaunās programmas sekretariātā. Bez sludinājumiem masu saziņas līdzekļos viņi izsūtīja e-pastus arī iepriekšējiem projektu vadītājiem, tostarp arī man. Secināju, ka atbilstu visām prasībām. Nosmējos, ka varbūt jāpamēģina. Taču tā tas arī palika un nepieteicos. Īsi pirms dokumentu iesniegšanas termiņa piedalījos Igaunijā kādā projekta pasākumā. Pēc tā toreizējā priekšniece Jolanta Vjakse stingri noteica, ka man jāuzraksta CV un motivācijas vēstule un jāpiesakās šim darbam. Joka pēc to arī izdarīju, taču mans mērķis nebija iegūt šo darbu un pārcelties uz Igauniju. Es tikai cerēju, ka mani uzaicinās uz darba interviju. Tas būtu kā apliecinājums, ka es to spēju un iepriekšējie projekti bijuši ieviesti labi. Patiesībā es pat biju pārliecināta, ka mani tiešām uzaicinās uz darba interviju. Tā arī notika. Darba intervijā veicās ļoti labi un spēju atbildēt uz visiem jautājumiem, jo šajā vidē jau biju strādājusi, arī par jauno programmu zināju daudz. Vēl nebiju atbraukusi līdz mājām, kad man jau zvanīja un prasīja, kad varu sākt strādāt. Tad es sāku domāt, kas īsti notiek un kas vēl man darāms te, pirms uzņemos jaunus pienākumus, atbildību un pārceļos dzīvot uz citu valsti. Darba piedāvājumu pieņēmu un nolēmu pārcelties uz Tartu. Ģimene par manu izvēli bija priecīga, jo tas tomēr bija kāpiens pa karjeras kāpnēm.
- Kādi ir tavi darba pienākumi?
- Katra diena ir citādāka. Tas nav tikai biroja darbs. Piemēram, aprīlī un martā birojā biju vien uz pirkstiem saskaitāmas dienas. Pārējo laiku biju izbraukumos jeb komandējumos. Sākumā mans kā Latvijas puses konsultantes pienākums bija informēt latviešus par programmas iespējām. Viņi uzdeva man jautājumus, es - viņiem. Programmas īpatnība ir tāda, ka projektā jābūt iesaistītai gan Latvijas, gan Igaunijas pusei, lai veicinātu sadarbību starp abām valstīm. Turklāt abām pusēm jādomā kopīgi. Nevis vienkārši viens būvēs atpūtas vietu Gulbenē, otrs – Pērnavā, bet kas šiem abiem stadioniem būs kopīgs un kādas būs kopējās aktivitātes. Tas, ka abi grib vienu un to pašu, nenozīmē, ka tā tiks veicināta sadarbība. Tad, kad projekti ir uzrakstīti un iesniegti, mums tie ir jāvērtē. Mums nepieder galavārds, taču mēs sniedzam pirmo skatījumu jeb atzinumu. Nereti tieši mēs izšķīrām kāda projekta likteni, jo atzinām to par neatbilstošu, un tālāk tas netika skatīts. Trešais posms ir projektu uzraudzība. Tā kā programma tuvojas noslēgumam, tad atlikusi tikai uzraudzība. Manā pārraudzībā ir nedaudz mazāk kā 20 projekti. Sekoju līdzi, kā tie tiek ieviesti dzīvē un vai nauda tiek tērēta tam, kam paredzēts. Manā pārraudzībā galvenokārt it sporta, kultūras, uzņēmējdarbības, izglītības un vides projekti. Man ir paveicies, ka nav jākontrolē specifisku jomu projekti, piemēram, mekatronika vai biomedicīna.
- Tu minēji, ka programma tuvojas noslēgumam. Kas būs tālāk?
- Turpinājums būs. Šobrīd tieši strādājam pie nākamā perioda plānošanas 2014. – 2020.gadam. Iepriekš atbalstījām jebkādas jomas projektu, bet nākamajā periodā Eiropas Komisijas uzstādījums paredz, ka jābūt konkrētākām jomām. No 11 piedāvātajiem tematiskajiem mērķiem mums jāizvēlas 4, maksimums 5. Sekretariātam ir piedāvājums turpināt darbu, un mums pašiem jāizlemj, vai gribam vai negribam turpināt to darīt. Man ir doma turpināt iesākto.
- Vai Ape un Alūksne pietiekami izmanto projektu iespējas?
- Ape ir pamanījusies būt kā partneris septiņos projektos. Tas ir daudz. Vadošais partneris Ape ir divos projektos, pārējos viņiem ir piedāvāts pievienoties, un tas ir labs rādītājs. Protams, Ape ir tuvāk robežai, tāpēc ir vieglāk pamatot pārrobežu sadarbību. Attiecībā uz Alūksni projektu ir mazāk - trīs. Rakstīti ir vairāki, diemžēl netika apstiprināti. Projekti vispār ir laimes spēle – kādam paveicas, kādam ne. Ne jau tāpēc projekts uzreiz bija slikts, bet kāds bija vēl labāks. Piemēram, pēdējā projektu konkursā mums bija 48 projekti un 18 projektus vērtētāji virzīja uz apstiprināšanu, lai gan naudas pietika vien četriem. Projekti ir labi, bet ko apstiprināt? Reizēm ir tā, ka projekts ir labs, bet tomēr neaiziet tālāk. Daudz kas ir atkarīgs no partneriem un projekta idejas. Protams, visi grib investīcijas jeb paliekošu vērtību. Tas ir loģiski, taču, lai to iekļautu, ir jābūt ļoti gudram. Runājot par Api, varam priecāties, ka tur programmā būs vairāku ceļu rekonstrukcija. Piemēram, tiks rekonstruēts ceļš Ape-Moniste, tiks klāts asfalta segums zemes ceļam no šosejas līdz Apei.
- Tu uz Alūksni šobrīd skaties no malas, ne kā pastāvīgs iedzīvotājs. Vai jūti attīstību?
- Man jau liekas, ka Alūksne attīstās. Jā, protams, šobrīd visi sūdzas par sliktiem ceļiem. Arī man tie nepatīk, taču es to paciešu, jo zinu, ka pēc tam būs labs ceļš. Alūksnieši var priecāties par ceļu rekonstrukcijas darbiem, siltumtrasi, atjaunoto pili, mākslas skolas ēku. Tagad tika iegūta nauda arī kultūras namam. Nav tā, ka nekas te nenotiek. Mēs ļoti bieži braucam uz šejienes pasākumiem, un tie ir interesanti. Vīram patīk Alūksne - maza, skaista pilsēta. Man liekas, ka vietējiem ir iestājusies rutīna un acīm redzamais netiek pamanīts. Var jau būt, ja man pusgadu būtu jādzīvo bez siltā ūdens un jābrauc pa šādiem ceļiem katru dienu, nebūtu ļoti optimistiska. Te ir jautājums, kāds kuram ir pacietības slieksnis un cik ilgi var paciest grūtības. Tie ir sīkumi. Svarīgi sīkumi. Taču jābūt optimistiem un jādomā, ka rīt būs labāk.
- Igaunijā tu dzīvo jau gandrīz sešus gadus. Vai tur ir kaut kas tāds, ko vajadzētu ieviest arī Latvijā?
- Es par to neesmu domājusi. Man liekas, ka Igaunija un Latvija ir ļoti līdzīgas un būtisku atšķirību nav. Igauņi ir lielāki optimisti un vairāk tic jaunajām tehnoloģijām. Piemēram, ļoti retam igaunim kabatā ir skaidra naudu. Pamatā visur viņi maksā ar bankas kartēm. Igaunijā šobrīd tiek iets uz to, lai elektroniskajai identifikācijas kartei būtu plašāks pielietojums, piemēram, šī viena karte būtu kā klientu karte lielākajā daļā veikalu. Tas būtu ļoti ērti. Igaunijā gandrīz visās publiskās vietās ir bezvadu internets un mobilais internets vairs nav aktuāls. Jā, Latvijā tas dažviet arī ir, taču nereti tiek slēpts zem parolēm. Par valsts pabalstiem un atbalstu nevaru spriest, jo neesmu ar to saskārusies. Taču viens ir skaidrs – strādāt un slimot Igaunijā nav izdevīgi. Tāpēc igauņi uz darbu dodas pat slimi un slimības lapu ņem vien ļoti retos gadījumos. Pirmās trīs dienas par slimošanu nemaksā neviens, taču ar ceturto dienu 85 procentus maksā valsts. Savukārt medicīniskā aprūpe ir labāka nekā Latvijā. Pie ģimenes ārsta man nekas nav jāmaksā, arī dodoties pie nosūtītā ārsta ne. Tajā pašā laikā tu nevari samaksāt un tikt pie ārsta ātrāk. Ja ir trīs mēnešu rinda, tad tā ir visiem, un izņēmumu nav. Latvijā šo jautājumu var atrisināt ar naudu. Man ir ģimenes ārsts gan Alūksnē, gan Tartu, un jāteic, ka Latvijas ārsti ir zinošāki. Tartu man smagas saaukstēšanās gadījumā lika dzert tikai pretsāpju tabletes. Igaunijā ir arī digitālās receptes. Tas nozīmē, ka recepti neizdrukā, bet, ejot uz aptieku, jau zina, kādas zāles man nepieciešamas. Es pat pati nezinu, kādas zāles man izrakstītas, tik atliek piekrist un pirkt visas. Atšķiras igauņu un latviešu braukšanas kultūra. Igauņi brauc lēnāk un mierīgāk. Reizēm tas nemaz nav labi. Brauc kā vilcieniņā, un neviens neuzdrošinās apdzīt pirmo lēno braucēju. Turklāt neievēro distanci, lai cits varētu apdzīt.
- Latviešiem ir daudz joku par lēnīgajiem igauņiem, bet vai viņiem ir kādi arī par mums, latviešiem?
- Man liekas, ka nav. Viņiem ir daudz joku par somiem, taču par latviešiem nezinu. Esmu prasījusi, taču viņi nestāsta. Bet viņus ļoti interesē latviešu joki par igauņiem. Reizēm nākas tos stāstīt. Ja mēdz teikt, ka latvieši ir noslēgta tauta, tad igauņi ir vēl vairāk noslēgti. Igauņi, pirms pieņems lēmumu, vairākkārt apdomāsies. Reizēm mani igauņos tas kaitina, jo pati esmu ātras dabas – ātri izdomāju, ātri izdaru.  
- Tu esi precējusies ar igauni. Kā ikdienā rodat kompromisu?
- Cenšamies. Piemēram, kāzas svinējām gan Latvijā, gan Igaunijā. Ikdienā atšķirību nemaz tik ļoti neizjūtu. Pamatatšķirība ir valoda. Ar vīru savstarpēji runājam angliski. Es protu runāt igauniski, taču ne tik labi, lai runātu ikdienā. Ir situācijas, kad runājam igauniski, piemēram, kad Latvijā vajag kaut ko privāti pateikt. Viņš arī divus semestrus Tartu universitātē mācījās latviešu valodu. Maisā ielikt viņu nevarēs. Kādā valodā runās bērni? Latviski, igauniski, angliski...
- Vai pastāv iespēja, ka varētu atgriezties dzīvot Latvijā?
- Jā, tāda iespēja pastāv. Pagaidām neko neplānojam un dzīvojam šim brīdim. Alūksnē man ir lauku mājās, vecāku dzīvoklis, tā ka neiespējami tas nav. Gan Alūksni, gan Tartu saucu par savām mājām. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Savdabīga izstāde

    Savdabīga izstāde  3

    Otrdien Alūksnes muzejā tika atklāta ļoti interesanta izstāde “Tas viss ir par cilvēkiem”, kurā divas nedēļas būs skatāmi un klausāmi pašu alūksniešu...

  • Ātri un vienkārši

    Ātri un vienkārši

    Būs nepieciešami vārīti kartupeļi, vārītas olas, žāvēta gaļa (var arī nelikt gaļu), zaļie zirnīši, svaigs gurķis, marinēts gurķis, puravs, majonēze....

  • Pededzes muzejs svin apaļu jubileju

    Pededzes muzejs svin apaļu jubileju  1

    Varētu šķist, ka Pededzes muzejs klusi jo klusi darbojas pierobežā un tajā viss norit lēnām, taču tā nebūt nav. Muzeja vadītāja Inese Volšteine...

  • No mums smeļas iedvesmu

    No mums smeļas iedvesmu

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis” septembrī viesojās pedagogi no septiņām valstīm, lai “Comenius” projekta gaitā apmainītos ar...

  • Ābolu pīnītes

    Ābolu pīnītes

    Būs nepieciešami āboli, kārtainā mīkla, cukurs un kanēlis. Āboliem izņem serdes, tad tos sagriež šķēlītēs. Šķēlīti liek uz kārtainās mīklas...

  • Jau gatavojas  nākamajai sezonai

    Jau gatavojas nākamajai sezonai

    Motokluba “Ape” sportisti, beidzoties sezonai, sanāca kopā, lai izvērtētu sezonu un lemtu par dalību sacensībās nākamgad. Kluba vadītājs Mairis...

  • Abonenti šodien lasa pielikumu “Dzīves priekam”!

    Abonenti šodien lasa pielikumu “Dzīves priekam”!

    *Intervija ar dziesminieku Hariju Ozolu. “Dzīve sākas tad, kad mēs gribam, lai tā sāktos.” *Motosportists Dāvis Līvs. Mērķtiecība, neatlaidība un...

  • Absolūtais čempions – alūksnietis

    Absolūtais čempions – alūksnietis

    Alūksnietis Raivis Podrezovs ar rīzenšnauceru Pradu kļuvis par Latvijas čempionu absolūtajā vērtējumā. Absolūtais čempions tika noteikts, izvērtējot...

  • Duatlonā - 2.vieta

    Duatlonā - 2.vieta

    Alūksnietis Oskars Muižnieks “Sport2000” Rīgas duatlonā izcīnījis 2.vietu. Līdz čempiona titulam viņam pietrūka vien pusotra minūte. Raimonds Siliņš...