Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ikviena cilvēka dzīvei ir vērtība

Pamazām mūsu valstī mainās izpratne par bērniem un jauniešiem ar invaliditāti.

Pamazām mūsu valstī mainās izpratne par bērniem un jauniešiem ar invaliditāti. Tomēr vēl arvien apmēram 120 000 cilvēku ar fiziskiem vai garīgas attīstības traucējumiem, kas ir gandrīz pieci procenti iedzīvotāju, dzīvo mājās un sabiedrība par viņiem zina maz.
Alūksnes rajonā izveidotā sabiedriskā organizācija "Saulstariņi" panākusi, ka viņi iekļaujas nodarbībās un pasākumos, kas veicina attīstību un saskarsmi.
"Septiņi gadi manā un dēla Valtera dzīvē ir bijis grūts laiks. Bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem vienīgā trauma ir saistīta ar sapratni. Citas grūtības rada nelabvēlīga vide un apkārtējo attieksme. Ir bijušas situācijas, kad jutu ne tikai citu cilvēku, bet arī ārstu neizpratni. Tas ir mokoši – būt atgrūstam un nesaprastam. Esmu centusies panākt, lai bērni, jaunieši un viņu vecāki gūtu atbalstu problēmu risināšanā un varētu kopā priecāties," stāsta Alūksnes rajona bērnu un jauniešu ar invaliditāti atbalsta centra "Saulstariņi" vadītāja Māra Podkalne.
Rīgā ārsts pat nepārbaudīja, ko viņas zēns spēj. Bet slimības vēsturē ierakstīja, ka viņš neprot ēst, nezina, kura ir labā un kura kreisā roka, un vēl citus nepareizus atzinumus. Cits galvaspilsētas speciālists secināja, ka dēls ir neārstējams. "Brīnos, kāpēc mediķi neteica – māmiņ, pamēģināsim darīt to, to un vēl to. Tas ir sāpīgi, ka tikai vecāki vēlas palīdzēt savam bērnam," atzīst M.Podkalne. Viņa ir pierādījusi, ka ar lielu darbu ir iespējams panākt atpalikuša bērna attīstību.
Attīstību panāk ar regulāru darbu
M.Podkalne saka paldies arodapmācības un rehabilitācijas centra "Alsviķi" pasniedzējai Dainai Rudzītei, kas viņu mudināja nepadoties un meklēt iespējas ar vingrinājumiem uzlabot dēla veselību. "Tagad pēc ilgāka laika redzu, ka manām pūlēm ir rezultāti. Valters attīstās arvien vairāk, lai gan pirms pieciem gadiem viņu ar vieglu roku gribēja "norakstīt". Par zēna panākumiem priecājas Gaujienas internātskolas pedagogi un arī ārsti," akcentē M.Podkalne. Viņa norāda, ka ir daudz jāstrādā ar bērnu skolā un mājā. Apkārtējai videi ir jābūt tādai, lai invalīdu iniciatīvai un darbībai ļautu izpausties. Cilvēkam, kam jūtu dzīve ir traucēta, ir nepieciešams harmonisks kontakts ar citiem. Ja tā nav, sociālā un jūtu dzīves attīstība aizkavējas. "Svarīgākos stimulus katrs saņem, aktīvi piedaloties ikdienas dzīvē. Tos dod mājsaimniecība, iepirkšanās veikalā, pastaigas un viesošanās pie draugiem. It sevišķi saskarsme ar vienaudžiem veido un attīsta sapratni," pauž M.Podkalne.
Viņa ar Valteru spēlēja spēles, zīmēja, izmantoja čiekurus, pupas pirkstu un plaukstu vingrināšanai un masēja dēlu. Nesen kristīgo skolu konferencē Māra iepazinusies ar logopēdi, kas atsūtījusi materiālu, kā masēt seju, lai atdzīvinātu tās muskuļus. "Tas ir ļoti svarīgi, lai bērns sāktu runāt," uzsver Māra. Viņa priecājas, ka Valters spēj pateikt "mamma", tātad varēs izrunāt arī citus vārdus.
Vajadzīgs sabiedrības atbalsts
Lailas Gorkijas meita Lelde var tikai gulēt. "Februāra beigās meitai būs 13 gadu, bet viņa nerunā un neko nedara. Savas vēlmes paust var minimāli, kad izjautājam. Vajadzētu vest uz masāžām, bet tās ir dārgas," saka L.Gorkija. Nepieciešama ne tikai vecāku, bet arī mācību iestāžu un sabiedrības ieinteresētība un atbalsts. Dace Orlova ir iepriecināta, ka meita Dana var apmeklēt Malienas pamatskolu. "Danai ir grūti mācīties, bet skolotāji ir pretimnākoši. Viņa palika 1.klasē otru gadu, bet tik un tā patīk būt skolā ar vienaudžiem," vērtē Danas māte. Meita ir iemācījusies lasīt un rakstīt, bet matemātiku nevar apgūt. Vairāku skolēnu vecāki mājās ir runājuši par Danu, tāpēc viņu bērni saprot, ka meitene ir citādāka. Tiesa, gadās izjust arī pārestības. Šādās situācijās ir iespējams, ka bērni var atdarīt pāridarītājiem.
M.Podkalne uzsver, ka Alūksnes sākumskolas skolotāja Aina Albertiņa viņu un dēlu vienmēr ir pieņēmusi tādus, kādi viņi ir. Ārzemēs bērni ar invaliditāti, tiesa – ne visi, mācās vispārizglītojošās skolās pēc atvieglotas programmas. Tādas iespējas dod arī izglītības iestādes Latvijā, tomēr daudz ir gadījumu, kad bērnus atsakās pieņemt pirmsskolas vai vispārizglītojošā skolā. "Bērnus ar invaliditāti nevajadzētu atstāt tikai vecāku ziņā. Māra ir paveikusi brīnumu, bet varbūt citi to nespēj. Domāju, ka būtu vajadzīgs rehabilitācijas centrs, kur darbotos speciālisti. Alsviķos tāds jau ir, bet tur māca tikai amatu pēc 9.klases beigšanas. Kāpēc valsts atstāj novārtā mazos bērnus?" jautā A.Albertiņa. Viņa iepazinusi ASV pieredzi Mineapolē. Tur Invalīdu biedrībās ar bērniem, kas nav spējīgi mācīties, strādā skolotāji un auklītes. Apmācībā var piedalīties arī vecāki.
Nevar dzīvot izolēti četrās sienās
M.Podkalne secina, ka valstī nav domāts par palīdzību bērniem un jauniešiem ar invaliditāti. Alūksnes rajonā veidotajās logopēdiskajās grupās viņiem nav iespēju apgūt kaut minimālu runas prasmi. "Bet es zinu, ka manam dēlam ir jābūt sabiedrībā! Priecājos, ka Valteru ar pilsētas domes un Sociālās palīdzības centra atbalstu iekārtoja pirmsskolas izglītības iestādē "Sprīdītis", ko viņš beidza," pauž Māra. Pārpratumi šiem bērniem ar vienaudžiem rodas tādēļ, ka viņi neprot runāt un kaut ko pateikt cenšas ar žestiem vai paņemot pie rokas, tā aicinot uzklausīt. Bet reizēm bērni no tā baidās. Latvijā maz ir apzināti cilvēki, kam ir smagi valodas un runas traucējumi. Un vēl mazāk ir domāts, kā palīdzēt viņiem.
"Daudz ir pārdzīvots apkārtējo neizpratnes dēļ. Uz ielas, autobusā, veikalā un pasākumos bieži vien iznāk būt blakus. Un gribot negribot nākas rēķināties, ka cilvēki ir dažādi," secina M.Podkalne. Viņa izveidoja sabiedrisku organizāciju "Saulstariņi", lai bērniem ar invaliditāti un viņu vecākiem būtu iespējas tikties ārpus mājas. Tagad ir jūtams ne tikai Alūksnes rajona padomes, Alūksnes domes un Sociālās palīdzības centra darbinieku, bet arī citu cilvēku atbalsts. "Turpinās nodarbības divos projektos, kas beigsies aprīlī. Ir jaunas ieceres. Esmu gandarīta, ka izdevies rosināt darboties citus vecākus. Viņi apmeklē nodarbības psiholoģijā, kas palīdz pārvarēt problēmas un grūtības," atzīst Māra.
Ir nepārtraukti jāmācās un jāmainās
Ja problēmas nerisina, tad nekāda attīstība nav iespējama. Var saprast, ka vecāki un arī bērni jūt – viņi nav tādi kā citi, tāpēc kaunas. "Man arī ir kauns, ja dēls dara kaut ko ne tā. Bet es mācos un cenšos sevi mainīt. Esam tikai ceļa sākumā," domā M.Podkalne. Viņa jūtas drošāka un pārliecinātāka, ka ir iespējams panākt bērnu spēju attīstību. Valters prot rakstīt burtus un ciparus, bet tas ir panākts ar milzīgu darbu. "Ja es tikai gaidītu, ka viņš to apgūs bērnudārzā un skolā, tad droši vien tā nebūtu. Ko bērnudārzā mācīja, to vienmēr atkārtojām mājās. Tāpat tagad darām ar skolas uzdevumiem brīvdienās, jo visu nedēļu Valters ir Gaujienas speciālajā internātskolā," atklāj Māra. Apkārtējie redz viņas pūles ne tikai sava, bet arī citu bērnu labā. M.Podkalne saņēma "Labās zvaigznes" pateicību. Atzinība un atbalsts stimulē. "Ir speciālas datorprogrammas, lai bērni varētu izmantot attīstošas spēles. Turklāt arī tie, kam ir kustību traucējumi, var nospiest taustiņus un iemācīties rakstīt. Domāju, ka vajadzētu mēģināt iegūt datoru ar šīm programmām "Saulstariņu" dalībnieku vajadzībām," saka sabiedriskās organizācijas vadītāja.

Citu datumu laikraksti