Ikviens vēlas iegūt “Oskaru”

Šoreiz gribu pārdomās pakavēties par darbu. Kāpēc mūsu valstī, pilsētā ir tik daudz bezdarbnieku un simtiem aizbrauc peļņā uz ārzemēm?

Šoreiz gribu pārdomās pakavēties par darbu. Kāpēc mūsu valstī, pilsētā ir tik daudz bezdarbnieku un simtiem aizbrauc peļņā uz ārzemēm?
Prātā nāk tie laiki, kad Latvijā ieplūda gucuļu celtnieku brigādes, bet līdzi atbraukušās sievas ar baltiem lakatiņiem galvā locījās kolhoza biešu vagās. Viesstrādnieki darbā ieradās agri, pīppauzes neturēja un nopelnīja arī. Vietējie pēc tam kurnēja, ka savējiem tā nemaksājot kā iebraucējiem. Tagad tautieši brauc peļņā un priecājas par to, cik dod. Tas nekas, ka jāstrādā garum garās stundas un darbs ne tuvu nav izvēlētajai profesijai. Visi taču kādreiz sapņoja par savu lomu - būt ārstam, kasierim, rakstniekam, ugunsdzēsējam, būt kāda priekšniekam vai padotajam. Ikviens, pildot savu lomu, vēlējās iegūt savu "Oskaru".
Ko šodien nozīmē darbs? Sods, balva, pienākums, rutīna, piedzīvojums, veselīga aizraušanās vai tikai peļņas un iztikas avots. Lai nu kā, bez darba maizes nav. Darbs ir vērtība, nepieciešamība. Klasiskajā regulatīvajā psiholoģijā ir šāda pieeja: "Darbs ir sociāli organizēta cilvēka darbības sistēma, kuras mērķis ir apmierināt viņa vajadzības. Principiāla nozīme ir ražošanas darbam, kurš ir nepieciešams, lai apmierinātu ikvienu vajadzību visas sabiedrības mērogā. Darbs kļuva par cilvēka kā sugas attīstības pamatu, lai atdalītos no dzīvnieku pasaules. Vissvarīgākā loma šajā procesā bija cilvēka darba kolektīvajam raksturam, kad vienu uzdevumu izpilda vairāki cilvēki. Tas rada iespēju izpildīt uzdevumus, kuri pārsniedz viena indivīda iespējas."
F.Engelss teica, ka darbs radīja cilvēku. "Šī īsā atslēgas vārda nozīme paplašinājusies. Tā ir "Sezam, atveries!". Visām durvīm, tas ir filozofu akmens, kurš jebkuru metālu pārvērš zeltā. Muļķi viņš padara gudru, prātīgo - prasmīgu, prasmīgo - cienīgu. Jaunajiem dāvā cerību, nobriedušajiem - pārliecību, vecajiem - sirdsmieru. Tieši darbam mēs varam pateikties par visiem panākumiem medicīnas nozarē pēdējā gadsimta ceturksnī. Darbs ir ne vien progresa veicinātājs, bet arī panākumu mērs ikdienā. Šīs atslēgas vārds ir "darbs"," šādi darbu novērtē izcilais kanādiešu ārsts Č.Oslers.
Darbs ir pieauguša cilvēka galvenais darbības veids, kurš būtiski ietekmē cilvēka likteni. Darbs ir galvenais faktors mūsu personības veidošanā. B.Šovs ir teicis: "Darbā mēs darām to, kas mums jādara: brīvajā laikā to, kas mums patīk." Citiem vārdiem, ikviena nodarbošanās kļūst par darbu tad, kad mēs to darām nepieciešamības spiesti, un par izpriecu tad, kad mēs tai nododamies pēc paša vēlēšanās. Problēma ir nevis tas, vai mums jāstrādā, bet gan tas, kāds darba veids un darba laiks mums ir visvairāk piemērots. H.Seljē raksta: "Lai normāli funkcionētu, cilvēkam darbs ir tikpat vajadzīgs kā gaiss, ēdiens, miegs un sekss. Neko labu nevarēsim sagaidīt no laikmeta, kad tehnika atņems mums iespēju strādāt."
Zinātnieki uzskata, ka tikai psihiski slimi un garīgi atpalikuši cilvēki patiešām izvēlas bezdarbību. Pārējie tikai izliekas. Šī likumsakarība visvairāk izpaužas ieslodzījumu vietās. Darba dienas saīsināšana ir Dieva dāvana cilvēkiem, kuri paralēli darbam spēj atrast sev interesantu nodarbošanos. Tie, kuri pelna ar darbu sev iztiku viņiem nepatīkamā nozarē un amatā, kurš neatbilst viņu vēlmēm, neiegūst no tā lielu gandarījumu un meklē iespēju pašrealizēties citās jomās. Par laimi, tādu nodarbošanos, kuras nederētu nevienam, uz pasaules nav daudz, un vēl mazāk tādu, kuras ar izdomu var izmantot naudas pelnīšanai. Tātad cilvēki cieš no tā, ka nepareizi vai šobrīd gandrīz vai piespiedu kārtā izvēlas profesionālās darbības lauku un tādēļ ir spiesti kaut ko mainīt vai meklēt apmierinājumu citur.
Tiesa, darbu var uzskatīt arī par bēgšanu no jūtu pasaules. Mēs varam nakti pavadīt birojā tā vietā, lai dotos mājās; veltīt dzīvi naudas krāšanai, nevis iegūt draugus. Darbs ļauj mums turēties tālāk no tuvām, sirsnīgām, draudzīgām attiecībām. Vēl ir jautājums, kāda ir saistība starp psihisko veselību un profesionālās lomas izpildi. L.Saula darbos mēs lasām, ka cilvēka gatavība uzņemties atbildību par citiem, strādāt mierīgi un produktīvi nozīmē, ka viņš nevēlas saņemt visu "uz šķīvīša", bet gan pats radīt un dot. Viņš ne ar vienu nesacenšas, nevienam neko nepierāda, reāli novērtē savas iespējas, darbības un rezultātus.
Pēc amerikāņu psihologa Dž.Olporta domām, psihiski vesels, saprātīgs un profesionāli nobriedis cilvēks nekoncentrē uzmanību uz materiālu labuma iegūšanu. Viņa vērtējums ir kritisks. Viņam ir svarīgs meistarības pieaugums un viņa personiskā ieguldījuma pieaugums, veicot darbu. Prasmīga svarīga darba izpilde ir nepieciešams psihiskās veselības un attīstības elements. Amerikāņu psihologs A.Maslovs par ļoti svarīgu veselības kritēriju min apmierinājuma gūšanas faktoru pat no sīku ikdienas darbību veikšanas. Viņa tautietis, psihologs K.Rodžers raksta, ka vesels cilvēks spēcīgi un dziļi ir iesaistīts visos savos eksistences aspektos, tostarp arī darbā, viņš ir aktīvs, vada savu attīstību, radoši izpilda veicamās darbības. Šīs pārdomas varētu beigt ar šādu R.Tagores izteikumu: "Patiess labums ir nevis tas, ko mēs iegūstam par velti, bet gan tas, par kuru mēs maksājam ar pašupurēšanos.

Citu datumu laikraksti