Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ir aktieris dzīvē un uz skatuves

Alūksnes uzņēmējam Aivaram Milleram patīk iet medībās, spēlēt teātri, braukt ar auto. Kā jebkuram vīrietim, arī viņam ļoti patīk sievietes. Viņš ir jautrs, ar labu humora izjūtu.

Alūksnes uzņēmējam Aivaram Milleram patīk iet medībās, spēlēt teātri, braukt ar auto. Kā jebkuram vīrietim, arī viņam ļoti patīk sievietes. Viņš ir jautrs, ar labu humora izjūtu.
“Es daudz ko zinu, daudz ko protu, bet varbūt līdz galam īsti neko tāpat kā balodis,” smejas A.Millers. Viņu Alūksnē pazīst arī kā labu aktieri. Aktiera gaitas viņš uzsācis skolas laikā Jelgavas pionieru pilī. Kopš 12 gadu vecuma viņš vienmēr bijis Salatētis visos skolas karnevālos. Kādu laiku viņa aktiera gaitās bija pārtraukums, bet tad viņš atsāka spēlēt teātri un šobrīd ir Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” aktieris.
Medības A.Millers sauc par savu hobiju. Viņa mednieka stāžs ir 30 gadi. Aivars ir piedzīvojis daudz un zina interesantus medību stāstus.
- Kā sākāt iet medībās?
- Ar medībām var saslimt ātri, bet izārstēties nav tik vienkārši. Vienīgais veids - ja pasaulē vairs nebūtu neviena zvēra, neviena putna. Bet tad jau cilvēki droši vien sāktu medīt cits citu, kā tas redzēts kinofilmās. Esmu dzimis un audzis Jelgavā. Tajā pusē vairāk ir līdzenumi, mežu tik daudz nav. Manā ģimenē ar medībām neviens nenodarbojās. Kad 1973.gadā atnācu dzīvot uz Alūksni, man vairākkārt piedāvāja iet medībās. Nolēmu pamēģināt. Medību gaitas uzsāku 1973.gada rudenī un turpinu vēl joprojām. Sākumā neko nezināju, pat to, kā jāģērbjas, ejot medībās, bet man tā lieta iepatikās. Divus gadus gāju kā dzinējs. Tā ir tāda interesanta lieta - dzīt zvēru ārā no meža.
- Kāda ir sajūta medījot?
- Medībās iet ne tikai tāpēc, lai šautu un iznīcinātu zvēru. Tas nav būtiskākais. Svarīgs ir iedzimtais cilvēka instinkts. Nevienam nav noslēpums, ka mēs līdz šai dienai nebūtu izdzīvojuši, ja mūsu senči nebūtu nodarbojušies ar medībām. Senatnē tas bija iztikas veids. Šobrīd medības ir sava veida sports, izprieca, lai arī ne visai lēts. Tas ir hobijs. Ir gandarījuma sajūta, ka esmu gājis, esmu kaut ko darījis. Jau pirms medībām ir jāveic dažādi biotehniski pasākumi - jātīra mežs, jācērt stigas, jāveido barotavas. Tā ir bauda, kad tu kā mednieks tiec līdz tam, kad zvērs ar tevi ir aci pret aci, viens pret viens. Šajā momentā izšķiras, kurš ir gudrāks un veiklāks. Un vairumā gadījumu zvērs izrādās veiklāks, viņš pamanās aizmukt.
- Vai nav žēl nogalināt neaizsargātu zvēru?
- Medības nav vienkārši nogalināšana. Kad esmu nomedījis dzīvnieku, man ir neaprakstāms, iekšējs emocionāls pārdzīvojums. Ne jau ar pirmo šāvienu vienmēr izdodas nomedīt. Gadās, ka ievainotam dzīvniekam ir jāseko vesela diena, pat divas. Apziņa, ka dzīvnieks ir ievainots, neļauj medniekam viņu atstāt. Tā ir cieņa pret zvēru. Medījot veicam zināmu atlasi. Skaistāko un izcilāko radījumu atstājam dzīvot. Ja tādi dzīvnieki dzīvos, arī viņu pēcnācēji būs spēcīgi. Populācija atjaunosies un uzlabosies. Piemēram, alnis ar vienu ragu tikai nodara kaitējumu un var būt bīstams uz zvēru takas.
- Vai medījot iegūtas kādas izcilas trofejas?
- Man ir daudz medību trofeju, bet nav nekā izcila. Vienīgā prēmētā trofeja ir meža kuiļa ilkņi. Ar šiem ilkņiem piedalījos toreizējā Latvijas PSR medību trofeju izstādē un Baltijas valstu medību trofeju izstādē Viļņā. Abās izstādēs ilkņus godalgoja ar sudraba medaļām. Šī trofeja ir cēlākā. Šogad ieguvu skaistus buka ragus. Par trofejām katram medniekam ir gandarījums.
- Medniekiem ir daudz interesantu stāstu...
- Medību stāstus jāstāsta noteiktos apstākļos. Tās ir anekdotes iz dzīves.
- Anekdotes arī zināt?
- Tās lielākoties rodas, dzīvē atgadoties kādām interesantām situācijām. Atšķirība starp anekdošu stāstītājiem ir tā, ka viens anekdoti izstāsta divos trīs vārdos, bet cits to pašu stāstu papildina vēl ar desmit vārdiem. Tā ir tautas mutvārdu folklora. Anekdotes rodas, gan spēlējot teātri, gan braucot ar auto, gan ejot medībās.
- Ko jums nozīmē teātris?
- Visa dzīve ir teātris. Mēs jebkurš esam aktieris. Starpība ir tā, ka viens cilvēks, pārvarot savas iekšējās pretestības, spēj iziet uz skatuves un rādīt to citiem, atklāt - “Es spēlēju teātri!”, brīvi runāt, nepiespiesti kustēties, iegaumēt tekstu no galvas, pareizi iejusties lomā un to nospēlēt. Cits to nevar. Jebkurš cilvēks kaut kad dzīvē ir melojis. Jo ticamāk viņš melo, jo vairāk apkārtējie tic.
- Interesantākā nospēlētā loma ir...
- Visas lomas ir interesantas. Viena no interesantākājām lomām ir galvenā loma latviešu dramaturga Ārija Geikina lugā “Dona Žuana savaldīšana”. Šī luga ir sarakstīta dzejā ar skaistām atskaņām, vairākos cēlienos. Mans ir tāds jokains princips - nepatīk iemācīties tekstu no galvas. Uzskatu, ka tā nav pareizi. Man teksts ir visu laiku jāredz, jāpārlasa vismaz desmit reizes. Man ir laba redzes atmiņa. Pēc tam, spēlējot teātri, redzu acu priekšā, kā bija rakstīts manā eksemplārā. Šī loma man ir tuva tāpēc, ka to iemācījos divās nedēļās, guļot slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu. Šī loma man patika. Neviena loma nav mazsvarīga. Ja tu esi uz skatuves, tev ir jāspēlē, tas, ko režisors ir uzdevis. Esmu spēlējis arī pavisam mazas lomiņas, bet tās ir tikpat tuvas un mīļas kā galvenās lomas. Arī vismazākājā lomā ir jāmāk parādīt sevi.
- Vai nav gadījies kādreiz aizmirst tekstu?
- Jā, tas bija amizants gadījums. Lugai, kurā es spēlēju režisoru, bija pieņemšana, to vērtēja žūrijas komisija. Man bija jārunā diezgan garš monologs. Runājot es pēkšņi atskārtu, ka galvā ir tukšums, un es nezinu, ko tālāk teikt. Sapratu, ka viss ir zaudēts, esmu izgāzies. Nolēmu iet nost no skatuves. Noejot malā, ievēroju savu Dona Žuana eksemplāru. Paņēmu to rokās, atvēru un man atausa atmiņā monologa teksts, lai gan šīm divām lugām nebija pilnīgi nekādas saistības. Es uznācu atpakaļ uz skatuves un norunāju monologu līdz galam. Kad žūrijas komisija vēlāk apsprieda lugas gaitu, viņi bija neizpratnē par manu gājienu, bet atzina, ka tas esot bijis iespaidīgi. Arī režisors vēlāk vaicāja, kas ar mani noticis, jo es taču varēju izgāzt lugu. Tomēr viss bija kārtībā!
- Jūs minējāt braukšanu ar auto...
- Esmu kaislīgs autobraucējs. Padomju laikā 15 gadus nostrādāju milicijā, biju operatīvās daļas šoferis. Tajā laikā biju braucis pa visiem Alūksnes rajona ceļiem un neceļiem. Nebija tāda ceļa, pa kuru es nebūtu braucis. Braucu gan dienā, gan naktī, gan sniegā, gan lietū... Šobrīd jau viss ir aizmirsies. Tomēr, braucot pa kādu nomaļāku ceļu, atceros, ka kādreiz esmu te braucis.
- Cik ilgi jau esat autobraucējs?
- 1968.gadā ieguvu auto vadīšanas apliecību, braucu līdz pat šim brīdim. Pie stūres atrodos diendienā. Kādreiz biju Urālos pakaļ jaunai mašīnai, no turienes atbraucu divarpus dienās. Esmu pats izbraukājis Krētu. No desmit tur pavadītajām dienām septiņas atrados pie stūres. Kad nāk miegs, brīžiem ir gadījies braukt “autopilotā”. Piedzīvojumu ir bijis daudz, tomēr nekas slikts nav atgadījies. Laikam esmu dzimis laimes krekliņā!
-Medības, autobraukšana... Kārtīga vīrieša nodarbes! Vai patīk arī sievietes?
- Vai kādreiz ir redzēts vīrietis, kuram nepatiktu sievietes? Visiem viņas patīk. Tad jau sievietēm nebūtu vērts pucēties.
- Kādas sievietes patīk?
- Neesmu aizdomājies par sievietes ideālu. Lai vārdi no lugas ir atbilde uz šo jautājumu: “Ikvienā sievietē ir savs skaistums, to, gadiem ritot, drīz vien sapratīsi!” Pasaulē nav nesmuku sieviešu, ir tikai dumji vīrieši, kas nespēj novērtēt sievietes skaistumu.

Citu datumu laikraksti

  • Iesālītās cerības

    Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man...

  • Robežsargiem un muitniekiem darbs būs

    Ja reiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks likvidēta muita starp ES valstīm, kas pēc iestāšanās ES notiks ar tiem muitas, robežsardzes un...

  • “Prāta bankā” labprāt piedalītos vēlreiz

    Skatītāji televizora ekrānos 21.septembrī varēja vērot intelektuālo spēli “Prāta banka”, kurā piedalījās arī alūksnietis Aldis Zelčs.Skatītāji...

  • Iesālītās cerības

    Nu jau ap manu māju pacēlās vairākas jaunas mājas. Izveidojās mazs ciematiņš. Dzīve kļuva jautrāka un interesantāka.5. Nu jau ap manu māju pacēlās...

  • Iepazīst bērnu dzīvi vēju pilsētā Ventspilī

    Brauciens uz Ventspili sākās 19.septembra rītā pulksten 7.00 no Alūksnes administratīvās ēkas pagalma rosīgā noskaņojumā.Brauciens uz Ventspili sākās...

  • Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi

    Kāds teicis, ka viņš gribētu redzēt Parīzi, pēc tam varot mirt. Varu apgalvot, ka Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi. Šajā valstī ir arī citas...