Ir radīti, lai būtu viens otram blakus

Kas cilvēka dzīvē kļūst par galveno prioritāti, kad darba mūžs ir aiz muguras, bērni izauguši un radījuši iespēju priecāties par mazbērniem.

Kas cilvēka dzīvē kļūst par galveno prioritāti, kad darba mūžs ir aiz muguras, bērni izauguši un radījuši iespēju priecāties par mazbērniem. Domas aizvien biežāk kavējas skaistās atmiņās, ierastais ikdienas solis vairs nav tik raits kā jaunības gados, bet sirds joprojām tiecas mīlēt un rūpēties par tuviem cilvēkiem.
Apenieši Rasma un Dailis Graudi novērtē to, ka viņi ir viens otram un ka viņi lielāko daļu sirds siltuma var dāsni dāvāt septiņiem mazbērniem.
Ir ieskatījušies acīs nāvei
Dailis, kā pats stāsta, Apē nodzīvojis gandrīz visu mūžu. Dzīves gaitas sākušās astoņu kilometru attālajās lauku mājās, bet Rasma ir ienācēja no Veclaicenes. Abiem pieder atmiņas par ganu gaitām bērnībā. Grūtākais bijis kara laiks, īpaši Dailim, kad viņa acu priekšā gribēja nogalināt tēvu.
"Šāvējam jau bija uzvilkts automāta gailis, atlika to tikai nospiest. Tie bija vlasovieši. Atceros, ka tēvs viņiem nedeva ēdamo, kā tie prasīja. Tēvu nenošāva, bet aizdzina kājām tālāk aiz Virešiem. Atlaists mājās tikai tāpēc, ka šāvējs apdomājies, ka tēvam mājās palikuši mazi bērni," skumji stāsta Dailis.
Dailis apgalvo, ka arī pats dzīvē vairākas reizes ieskatījies nāvei acīs. Arī pēc kara nav bijis viegli - trūka maizes. "Mamma mani aizsūtīja uz Api pēc maizes. Atbraucu, nostāvēju rindā no pusdienas līdz vakaram, taču maizes pietrūka, jo vispirms ar to vajadzēja nodrošināt strādniekus," apgalvo Dailis. Nekas cits nav atlicis, kā vārīt kartupeļus un klāt piegriezt sīpolus, jo piena arī nav bijis. To vajadzējis nodot. Šādi apstākļi iemācījuši izdzīvot un samierināties ar to, kas ir.
Dailim pirmais nopietnais darbs bijis ar cirvi un zāģi rokās mežā, strādājis kolhozā un arī ķieģeļu ceplī. Arī tālākais darba mūžs bijis saistīts ar tehniku. 1951.gada absolvējis Jaungulbenes lauksaimniecības skolu, bet kopš 1959. gada ir šoferis. 20 gadus veltījis darbam Apes slimnīcā - bijis šoferis ātrās palīdzības mašīnā, darbu turpinājis līdz pat pensijai. "Strādājot uz "ātrajiem", viss kas tika redzēts. Kad dzima bērni, priecājāmies, jo bērni ir mūsu nākotne. Protams, nācās braukt uz avārijām, taču vajadzēja pārdzīvot arī to," atceras Dailis.
Sievai jāgatavo ēst
Rasma mācījusies Veclaicenes septiņgadīgajā skolā, pēc tam absolvējusi Apes vidusskolu. Cēsu tirdzniecības skolā konditores iegūtās zināšanas noderējušas ne tikai tālākajās darba gaitās. Ar tirdzniecību bijis saistīts viss Rasmas darba mūžs, lielāko daļu nostrādājusi patērētāju biedrībā. "Patika strādāt ar cilvēkiem, lai gan darbs bija atbildīgs," stāsta Rasma. Apē viņa ir izslavēta ar kulināres prasmēm, prot cept arī garšīgas tortes. Dailis apstiprina, ka mājinieki to ir novērtējuši un lepojas. "Varu arī ēst pats pagatavot, bet kam tad es sievu apņēmu," joko Dailis.
Saved darba gaitas
Rasma un Dailis iepazinušies, strādājot ceptuvē. Darba gaitas abus satuvinājušas un 1962.gada 30.aprīlī apprecējušies. "Droši vien tas tā bija lemts. Pirmā, kā saka, ir īstā. Neko labāku nebūtu atradis," smaida Dailis, bet Rasma piebilst, ka dzīvē visādi ir gājis. Viņi prot viens otram savu reizi piekāpties, rast kompromisu un mīļus vārdus. Mācās arī nepārsteigties, sakot otram sliktu vārdu. Dailis ir pārliecināts, ka sievietei nedrīkst par daudz runāt pretī. Ir jāzina robeža.
"Sievietēm jau patīk komandēt. Par daudz to arī nedrīkst ļaut darīt. Tā ir, ka reizēm vajag pastrīdēties, pēc tam atkal ir labi. Ja viss ir kā pa spalvai, tad nav kaut kas kārtībā," apgalvo Dailis. Graudu ģimenē Dailis ir optimists, reizēm prot arī sievu uzmundrināt. Ģimenē darbus dala tradicionāli - Rasma saimnieko virtuvē, bet Daiļa pārziņā ir vīriešu darbi. Dailis savulaik dziedājis korī, prot spēlēt akordeonu, bet Rasmas aizraušanās - biogrāfiskas grāmatas, rokdarbi un, protams, cept tortes.
Nobrauc tūkstošiem kilometru
Vasarā Graudu ģimenei patīk sēņot un ogot, strādāt dārzā. Arī ziemā iznāk darboties mežā, sarūpējot malku. "Cik varam, tik darām. Vienmēr jau spēka nav," atzīst viņi. Tomēr lielākās rūpes ir par mazbērniem, īpaši par jaunāko - Anci, kurai pavasarī paliks divi gadi. Padomju gados daudz ceļojuši - ar zaporožecu nobraukuši 4000 kilometru. Garā ceļojuma laikā mašīnai tikai viena skrūvīte izkritusi. "Krievu ražojuma automašīnas ir labas. Kā sākām no Latvijas, tā uz Ļvovu, Kijevu un atpakaļ uz Pleskavu. Karpatos, Užgorodā bijām. Nakšņojām pie Tisas upes, kļūdas pēc tikām līdz pat Polijas robežai," stāsta Dailis.
Rakstītu arī grāmatu
Apenietis ir pārliecināts, ka par savu dzīvi varot uzrakstīt grāmatu, tikai rakstnieka talants būtu vajadzīgs. Dailis cenšas dzīvot ar pārliecību, ka otram vajag darīt labu. "Cik esmu ievērojis, ja citam palīdzi, tādēļ pats ciet vai otram kļūsti par ienaidnieku," spriež viņš. Dailis uzskata, ka cilvēkam jābūt piesardzīgam - var uzticēties tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Dailis vērtē, ka dzīvē neesot bijusi nedz ļoti laba, nedz slikta. Žēloties par to būtu bijis grēks, tomēr otrreiz to dzīvotu citādāk.
Rasma visvairāk pārdzīvo to, kāpēc daudzas celtnes laukos ar vieglu roku atstātas novārtā un netiek apsaimniekotas. Rasma un Dailis vienmēr pratuši saglabāt gaišu skatu uz dzīvi, mazbērniem stāsta par to, kas piedzīvots un redzēts. Graudu ģimenei nav palikuši neīstenoti lieli sapņi, par ko tagad vajadzētu skumt. "Galvenais - lai mazbērniem un bērniem klātos labi, bet pašiem - lai būtu laba veselība," atzīst Rasma un Dailis Graudi.

Citu datumu laikraksti

  • Par studentu zinātnisko darbu konkursu

    Latvijas Banka izsludina ikgadējo Latvijas augstskolu studentu zinātnisko darbu konkursu.Latvijas Banka izsludina ikgadējo Latvijas augstskolu...

  • Specializēs zemessardzes bataljonu

    Uz Zemessardzes 31. bataljona bāzes veidos Zemessardzes 31. bataljonu aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem.Uz Zemessardzes 31. (Balvu)...

  • Lems par divu miljonu latu kompensāciju

    Šodien, 25.janvārī, valdība lems par divu miljonu latu piešķiršanu pašvaldībām, lai kompensētu vētras radīto postījumu novēršanā iztērētos...