Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ir sava vaļasprieka fanātiķe

Tautas lietišķās mākslas studijas "Kalme" dalībniece alūksniete Māra Krieviņa uzskata, ka cilvēki, kam ir tuva lietišķā māksla, ir sava vaļasprieka fanātiķi.

Tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) "Kalme" dalībniece alūksniete Māra Krieviņa uzskata, ka cilvēki, kam ir tuva lietišķā māksla, ir sava vaļasprieka fanātiķi. Arī viņa vairākus gadu desmitus strādā rokdarbus un neslēpj, ka tas viņai devis dvēseles mieru un līdzsvaru.
Rokdarbus M. Krieviņa strādā, kopš vien sevi atceras. Pirmais meistardarbs bija izšūts ar krustdūrieniem. Pēc augstskolas absolvēšanas viņa atgriezās Alūksnē un iesaistījās TLMS "Kalme" aktivitātēs, kur darbojusies gandrīz 35 gadus. M. Krieviņa ir viena no vecākajām studijas dalībniecēm. Viņa cer, ka mātes mīlestību uz rokdarbiem būs mantojušas arī meitas Ilze un Dace. "Tam ir jāpievēršas, kad ir laiks un bērni ir paaugušies. Es rokdarbu prasmi mantoju no vecmāmiņas. Rokdarbus vienmēr ir jāstrādā ar labām domām," apgalvo M.Krieviņa.
"Esmu strādājusi pie visām "Kalmes" vadītājām. Uldze Jansone veica svarīgo un nozīmīgo darbu - studijas izveidošanu. Daudzās lietās viņa bija pirmā, piemēram, aizsāka Latvijā veidot ansambļu izstādes. Tradicionāli lietišķās mākslas studijās veic tikai aušanu, bet Uldze ieviesa arī citas rokdarbu tehnikas - adīšanu, pinumus un galdniecību. Viņai bija īpašs talants izstāžu iekārtošanā, jo no nekā Uldze prata uztaisīt kaut ko. Kad Uldze pensionējās, par "Kalmes" vadītāju kļuva Līga Mičule. Viņai mēs varam pateikties par jaunās paaudzes iesaistīšanu studijā. Ja Līga to nebūtu paveikusi, pieļauju, ka "Kalme" drīz vien beigtu pastāvēt, jo nebūtu jaunās maiņas.
Pašreizējā vadītāja Renāte Pilipa ir ārkārtīgi enerģiska un darbīga. Tieši viņa uzskatīja, ka "Kalmes" dalībnieču pienākums ir etnogrāfiski pareizi apģērbt Alūksnes rajona pašdarbniekus un tādējādi popularizēt rajona lietišķo mākslu," vērtē M.Kreiviņa.
Ikdienā viņa strādā firmas "Latvenergo" Alūksnes elektrisko tīklu rajonā par elektrosistēmu rasētāju. M.Krieviņa ir apmeklējusi arī dizainera kursus. Pēc izglītības viņa ir inženieris - celtnieks, lai gan jau desmit gadus nestrādā šajā specialitātē.
Vismīļākā ir izšūšana
M.Krieviņa pārzina visas rokdarbu tehnikas, bet pašlaik sirdij tuvāka jau daudzus gadus ir izšūšana. Galvenokārt alūksniete izšuj vainadziņus, kā arī jostas. Viņai vislabāk patīk Vidzemes vainagi, kuros attēlota diena, nakts, gadalaiku mija, Māras zīme un kas ir zemes krāsu toņos.
"Izšūšanai pievērsos Latvijas Atmodas laikā, kad radās vēlme izveidot sev un meitām skaistus latvju tautas tērpus. Mana tērpa komplektā ir pat linu zeķes, kas man ir īpaši mīļas. Lins ir visunikālākais materiāls, jo vasarā tas atvēsina, bet ziemā - silda. Ir jābūt īpašam garastāvoklim, lai uzvilktu tautas tērpu. Tam ir īpaši jāsagatavojas," apgalvo M.Krieviņa.
Alūksnietei patīk izšūšana ar pērlītēm. "Sāku papildus vākt literatūru par šo rokdarbu tehniku. Braucu uz dažādiem Latvijas muzejiem, kur meklēju specifiskos rakstu zīmējumus. Kādā no grāmatām atradu izšūtas jostas, kas man bija liels brīnums. Pirms pieciem gadiem Alūksnes deju kopas "Jukums" vadītājs Agris Veismanis pamudināja izšūt viņam jostu. Tā bija Piebalgas zīļu josta - vīriešu ziemas apģērba sastāvdaļa, ko tagad kolektīvā nēsā Dainis Svarups. Nejauši manās rokās nonāca Rozīšu jostas fragments. No sākuma nesapratu, kas tas ir, bet pēc konsultācijas pie Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas speciālistes kļuva skaidrs, ka tā ir 19.gadsimta otrās puses zīļu josta. Tās raksts nāca no Alsviķu pagasta "Priežkalnu" mājām. Savulaik šīs jostas bija izplatītas Vidzemē, tādēļ jutu aicinājumu to atjaunot," stāsta alūksniete.
Diegus atved ar policijas auto
Pašlaik M.Krieviņa izšuj Lizuma jostu, kas ir neraksturīga un interesanta. Tajā attēlota likteņa zīme, tāpēc viņa vēlas to iemūžināt. "Ceru, ka pa vasaru to pabeigšu. Ir grūti pateikt, cik laika nepieciešams vienas jostas izšūšanai, apmēram 160 līdz 200 stundas, bet vēl jau ir jāvāc materiāli. Jostas izšūšana ir ļoti darbietilpīga un dārga. Pēc materiāliem braucu uz Rīgu. Pirmajai jostai speciālas pērlītes man veda no Čehijas. Jāatzīst, ka materiālu vākšanā ir iesaistīti visi ģimenes locekļi. Reiz pat diegus no Rīgas dienas laikā man nācās sameklēt ar astoņu cilvēku starpniecību un beigās uz Alūksni tos nogādāja pašvaldības policijas automašīnā," atceras M. Krieviņa.
Viņa uzsver, ka ar amatniecību nevar nodarboties cilvēks, kam šajā lietā nav ģimenes atbalsta. "Viņi ir spiesti pieciest, ka es mājās neko nedaru! Kad es šuju, viņiem pašiem ir jātiek galā ar visiem darbiem. Kad šuvu Rozīšu jostu, blakus biju novietojusi 17 šķīvīšus ar dažādu krāsu pērlītēm," saka M.Krieviņa.
Viņa ir cilvēks, kam pēc darba patīk redzēt rezultātu nevis, piemēram, gatavot ēst. "Tas ir viens mirklis un - ham, ham! - viss tiek apēsts! Man tas nav pieņemami. Laiks, kad cilvēks var radoši strādāt, ir ārkārtīgi īss, tādēļ ir jāizmanto katrs brīdis. Arī es vēl visu neesmu šajā jomā paveikusi. Esmu iecerējusi izstrādāt lielu darbu. Šo ieceri pagaidām zina tikai daži cilvēki," bilst M.Krieviņa.
Pašdarbniekus vērtē ar "profesionāļa aci"
"Man ir liels prieks, ka tagad vispārējos Latvijas dziesmu un deju svētkos īpašu vietu ierāda arī lietišķajai mākslai. Koru ansambļu un deju kolektīvu skatēs vērtē ne tikai vokālo un dejas sniegumu, bet arī etnogrāfisko un vizuālo izskatu. Tagad svētku dalībniekiem ir latviskāki un labāki tautas tērpi. Agrāk sievietēm gados galvā bija vainadziņi. Apskrējās dūša. Vainags ir jaunavas, nevis padzīvojušas sievietes rota. Cilvēki ir jāaudzina pareizi nēsāt tautas tērpu. Man sāp, ja redzu kliedzošas nepareizības - auskarus meiteņu ausīs, plastmasas pogas, kaprona zeķes un siksniņķurpes. Tā jau saka: "Mans tautas tērps - kā gribu, tā nēsāju." Bet tā ir mana dziesma - kā gribu, tā dziedu. Ja tu ej uz konkursu, tad ir jādzied pareizi. Latviešu etnogrāfiskais tautas tērps ir raksturīgs 19.gadsimta otrajai pusei, un tādu mums to ir arī jāsaglabā. Tas ir tāpat kā ar tautas mākslu - varam to paši celt vai arī paši nogremdēt," uzskata rokdarbniece.
Ar īpašām izjūtām M.Krieviņa vēroja svētku gājienu pasākumā "Ar dziesmu uz Rīgu", kas Alūksnē risinājās maija beigās. "Mani darbi ir pārstāvēti Alūksnes rajona deju kolektīvos un koros. Tie nes manu vārdu Latvijā un pasaulē. Es gājiena dalībniekus vēroju ar "profesionāļa aci" un analizēju, kā viņi prot nēsāt tautas tērpu. Man bija prieks un liels pārsteigums, ka Alūksnes rajona delegācija, salīdzinājumā ar pārējiem rajoniem, bija galvastiesu pārāka - pareizāk apģērbti un interesantāk noformēti. Īpaši man patika Alūksnes mūzikas skolas meitenes. Viņas bija kā ievu ziedi pavasarī," jūsmo M.Krieviņa.
Viņa atklāj, ka visbiežāk pašdarbnieki "grēko" ar galvassegu, apavu, zeķu un svārku izvēli. "Mūzikas skolas meitenes bija kā no etnogrāfijas grāmatas. Viņas bija tērpušās jaunajos "Kalmes" sievu darinājumos - brunči un krekli, kā arī mani šūtie vainadziņi," priecājas M.Krieviņa.
Priecājas par saviem darbiem Alūksnē
Viņa akcentē, ka cilvēka ģērbšanās stilu ikdienā nosaka materiālās iespējas. "Tie, kas gribētu un prastu gaumīgi apģērbties, nevar to izdarīt līdzekļu trūkuma dēļ. Tie, kam naudas netrūkst, bieži vien aiziet pārmērībās. Uzskatu, ka apģērbs ir katra cilvēka individualitātes izpausme. Kamēr man tā netraucē, tikmēr es neiebilstu. Protams, man nepatīk uz ielas vaļība, vulgaritāte, netīrība un nekārtība. Bet, ja cilvēks tā grib, lai staigā," saka M.Krieviņa.
Vairākus gadus rokdarbniece brauc uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Turp 7. un 8.jūnijā viņa kopā ar "Kalmes" dalībniecēm dosies arī šogad. "Gadatirgū var satikt domubiedrus un gūt idejas darbam. Piedalīšanās gadatirgū ir ļāvusi maniem darbiem aizceļot uz daudzām pasaules valstīm - Vjetnamu, Austrāliju, Kanādu, Dienvidameriku. Daudzus darbus esmu uzdāvinājusi ārzemju radiem. Bet man vislielākais prieks ir par tiem darbiem, kas palikuši tepat Alūksnē un ko godam nēsā," atzīst M.Krieviņa.

Citu datumu laikraksti

  • Upe

    Tad ieliek tīrā māla bļodiņā vēl krietni karsto biezputru, iespiezdama tajā kārtīgu sviesta pikuci.7. Tad ieliek tīrā māla bļodiņā vēl krietni karsto...

  • Par ebreju var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt

    Ebreju pastāvīgā apmešanās Latvijā sākās 16.gadsimtā Kurzemes hercogistē. Tie bija izglītoti cilvēki - tirgotāji, finansisti, ārsti, advokāti.Ebreju...

  • Nākamgad kalendārā iekļaus 12 jaunus vārdus

    No nākamā gada kalendārā iekļaus 12 jaunus vārdus, kuru īpašnieki varēs svinēt vārdadienas.No nākamā gada kalendārā iekļaus 12 jaunus vārdus, kuru...

  • Upe

    - Labs rīts, šomāt, es nācu nedienas spiesta. Tev, Dārtiņ, tā zināšana par lopiem lielāka. Manai Pienenei kāda liga gadījusies!6. - Labs rīts, šomāt,...

  • Rīcības komiteja pārrunā norisi

    Šonedēļ Alūksnes pilsētas domē bija Uzņēmēju dienu rīcības komitejas tikšanās, kurā pārrunāja Alūksnes Uzņēmēju dienu norisi.Šonedēļ Alūksnes...

  • Ir gandarīti par piedalīšanos Alūksnes Uzņēmēju dienās

    Nodarbinātības valsts dienesta filiāles Alūksnes centra vadītāja Zinaīda Jegorova atzīst, ka centra darbinieki bija priecīgi par uzaicinājumu...