Irma

Jau no mazām dienām Irma bija saņēmusi tikai apbrīnu un uzslavas: “Cik gudrs bērns! Cik attapīgs! Cik labi zīmē un cik skaisti dzied!” Diendienā ar to sadzīvojot, viss šķita pašsaprotams un nopelnīts.

Jau no mazām dienām Irma bija saņēmusi tikai apbrīnu un uzslavas: "Cik gudrs bērns! Cik attapīgs! Cik labi zīmē un cik skaisti dzied!" Diendienā ar to sadzīvojot, viss šķita pašsaprotams un nopelnīts.
Labas atzīmes skolā, veiksmīgi nokārtoti eksāmeni augstskolā, apmeklēti dažādi kursi. Pietiekami labi apmaksāts darbs, kura veikšana neradīja īpašas grūtības. Saskarsmes psiholoģijas kursos nesen apgūtā prasme būt pašpārliecinātai nešauboties ļāva atzīt, ka viņa patiešām ir gudra. Tik daudz dažādu grāmatu izlasīts, abonēti vairāki literāri un populārzinātniski preses izdevumi, sekots līdzi jaunākajiem televīzijas raidījumiem, atminētas neskaitāmas krustvārdu mīklas. Gandrīz neviens konkurss nepalicis nepamanīts. Irma zināja, ka bez problēmām spētu diskutēt par politiku, vēsturi, jaunāko literatūrā un kultūrā, aizstāvēt savu viedokli sarunā ar filozofiem un pedagogiem. Pēdējā laikā viņa bija apguvusi veselu kalnu psiholoģiskās literatūras un nu pašai šķita, ka kādam varētu būt labs psihoterapeits. Tas taču bija tik interesanti! Un nu atkal šī sabiedrību pārpludinošā informācija par citām pasaulēm, iepriekšējām dzīvēm, karmām un čakrām. Viņa jutās kā sūklis, kas gatavs sevī uzsūkt vēl un vēl.
Vēl Irma zināja, ka ir talantīga. Jau skolas gados dziedājusi korī un dejojusi deju kolektīvā. Viņas zīmējumi bijuši skolas kopīgi veidotajā audzēkņu darbu izstādē. Daudzi dzejoļi un stāstiņi ievietoti skolas sienas avīzē. Jau no tiem laikiem saglabājusies tieksme visas izjūtas pierakstīt dienasgrāmatā, izteikt dzejā, rakstīt dažādas apceres par visu ko. Bieži klausoties radio un televīzijā ierakstītos koncertus, viņa no galvas zināja ne mazums dziesmu un prata tās dziedāt līdzi. Istabas kaktā esošās klavieres bija liecinieces, ka daudzas dziesmas melodijas atradušas tieši šajā istabā.
Irma sevi uzskatīja arī par modernu un simpātisku. Viņa necienīja šablonus un tērpus ilgus gadus pasūtīja pazīstamai šuvējai. Pati no jaunākajiem žurnāliem izvēlējās modeļus, iegādājās audumus un izdomāja piegrieztnes. Šuvējai atlika tikai izpildīt viņas norādījumus. Irmai bija arī sava friziere, pie kuras bez rindas varēja piekļūt jebkurā vajadzīgajā brīdī. Un te nu izmēģināts bija viss - garāks un īsāks matu griezums, dažādas nokrāsas, krāsainas šķipsnas, burti un zīmējumi. Modes prasības jau arī tik strauji mainījās! Spēj tik tām izsekot līdzi. Iepazinusies ar kādas kosmētikas firmas preču izplatītāju, Irma sekoja līdzi preču piedāvājumam, un, iespēju robežās, centās iegādāties visu nepieciešamāko.
Viņa bija arī laba rokdarbniece un kulināre. Liela daļa džemperu bija viņas pašas adīti, apdāvināti visi radi un draudzenes. Irmas gatavotajiem konserviem un ceptajām kūkām ne viens vien lūdzis receptes. Darbavietā rīkotajās jubilejās viņa vienmēr izcēlusies ar īpatnēji noformētām un gatavotām sviestmaizēm, ar līdz šim nenogaršotiem salātiem.
Irma sevi uzskatīja par sabiedrisku un komunikablu. Apmeklēja visus iespējamos koncertus un izstādes, bija aktīva bibliotēkas lasītāja, atbalstīja sabiedriskās pilsētas sakopšanas talkas, bieži piedalījās kolektīvi rīkotajos teātra braucienos un ekskursijās. Arī darbavietā rīkotajos pasākumos vienmēr iesaistījās visās atrakcijās un parasti bija viena no pēdējām, kas novāca traukus. Ja pārskatītu fotoalbumos sakrātās fotogrāfijas, diezin vai atrastos kāds pasākums, kurā viņa nebūtu bijusi.
Tāpat Irmai neradīja problēmas lieks kautrīgums, uzsākot sarunu ar blakussēdētāju vai rindā stāvētāju, mulsums, paliekot divatā ar kādu vīrieti. Viņa nesarka, ja kāds izteica negaidītu komplimentu, un deju zālē reti sēdēja malā. Kaut vai tāpēc, ka visbiežāk viņai patika stāvēt pie durvīm...
Viņa vēl daudz ko labu spētu pastāstīt par sevi, jo psiholoģijas kursos mācīja, ka...
Ja vien ne kāds gadījums, kas vienā mirklī visu dzīvi apgrieza kājām gaisā...
Gadskārtējā uzņēmuma darbinieku dienā viss sākās kā parasti - zāles dekorēšana, galdu klāšana, pakāpeniska pulcēšanās, koncerts, kurā runas mijās ar apsveikumiem, un tad - otrā daļa. Šoreiz galvenās organizatores pienākumus bija uzņēmusies jaunā un enerģiskā Dita, kura šīsdienas programmā bija iekļāvusi ne vienu vien pārsteigumu. Visdažādākās atrakcijas, kurās arī Irma skrēja, lēca, ķēra un stūma. Dejas ar baloniem un papīra lapām, vēderdejas un lambada, karaoke un zīmējumu konkurss.
Viņa pati juta, kā bija sakarsusi - kā kvēloja vaigi, kā pie muguras lipa šim pasākumam par godu sašūtā caurspīdīgā zīda blūze. Varbūt, ka tur jau atkal vainīga bija Viļa klātbūtne, jo ne jau pirmo reizi Irma bija manījusi uz savu pusi vērsto smejošo acu skatienu. Tas spārnoja un mudināja būt draiskai un jautrai, asprātīgai un oriģinālai. Neatkārtojamai. Un viņa zināja, ka ir izdevies- viņa dziedāja, cik spēja, dejoja, cik līgani un lokani vien prata, un uzzīmēja visneparastākos četrus dzīvniekus, kuri nu nozīmēja viņas laimes nesējus...
Bija vajadzīgs mirklis atpūtas. Noskalot sasārtušo seju zem ūdens strūklas, tad atjaunot kosmētiku. Uz brīdi noslēpusies no visiem lielajā salonā aiz palmas, Irma vēcināja uz žurnālgaldiņa atrasto laikrakstu.
Brīdi vēlāk tur, skaļi zvaigādamas, iebruka jaunās darbabiedres. Pēc balss Irma pazina Ditu, Mairitu un Lāsmu.
- Ja jūs būtu redzējušas, kā tā resnā govs dejoja! Brīnums, ka zālei grīda neielūza! - skaļi šausminājās Dita. - Un vispār - vai tiešām nav neviena, kas viņai beidzot pateiktu, ka viņa visiem ir līdz kaklam - ar saviem seklajiem jociņiem, spiedzošo balsi, pārgudrību, uzbāzību un neskaitāmajiem talantiem. Gleznotāja, redziet! Dzejniece, klausieties! Nu cik var! Ko viņa no sevis iedomājas? Mis Latvija! Lai viņa beidzot paskatās uz sevi no malas! Kas tās par drēbēm? Uz viņas resnajām ciskām un gurniem! Un līkajām kājām! Un ko viņa uzmācas tam nabaga Vilim?
- Dita! Nu gan tu par daudz. Cilvēks taču nav vainīgs, ka tāds piedzimis. Un vai gan viņai nav tiesību priecāties? - Lāsma apsauca draudzeni. - Kur gan citur to lai dara, ja ne savējo pulciņā?
- Lai gorās mājās spoguļa priekšā un paskatās, kā tas izskatās! Tādos kankaros! Kur viņa vispār tādus rauj? Pat "humpalās" tādu nav!
- Viņa visu pie šuvējas pasūtot, - iebilda Mairita. - Tikai, cik sapratu, modeli gan Irma domājot pati un visu izrīkojot- ko un kā. Idejas smeļoties jaunajos žurnālos. Tas pats pie friziera. Ne velti no matiem drīz vairs nekas nebūs pāri palicis- tādas pakulas vien.
- Kas tad tā par šuvēju, kas nemāk resnus gurnus un līkas kājas iemācīt noslēpt? - jau rāmākā balsī pukojās Dita. - Un vispār - būtu labi, ja kāds mis Latvijai pateiktu, ka no kosmētikas viņa arī neko nesajēdz - ne jau viņas piņņaino un bakurētaino seju noslēpt ar centimetru biezu pūdera kārtu. Kas tad šodien notika, kad lēca, slapja palikdama? Smiņķu plūdi!
Elpu aizturējusi, Irma centās sarauties arvien mazāka, lai tikai kāds viņu nejauši nepamana. Lai arī pirmajā brīdī šķita grūti pieņemt, ka tas viss patiešām ir par viņu, pēdējie teikumi nepārprotami norādīja uz Irmu. Savāds nelabums krājās pakrūtē un kaut kas nezināms smacēja elpu. Ausīs viss džinkstēja un turpmāk runātais šķita nesvarīgs. Lai gan - vēl tur bija kaut kas par Vili un to, ko viņš teicis - par pārbarošanu ar pīrādziņiem un salātiem, par viņas piesmakušo dzīvokli un nolupušajiem griestiem, par papīriem piebāzto, nesakārtoto darba vietu, par bezgaumību un nemākulību. Ap Irmu iestājās savāds tukšums un klusums. Iegrimusi šajā savādajā stāvoklī, viņa pat nepamanīja, pa kuru laiku sarunas apklusa. Viņa bija palikusi viena.
Arī asaras bija nožuvušas, un, neviena nemanīta, viņa varēja izslīdēt tumsā uz ielas... Mājās gan viņa atgriezās tikai uz rīta pusi un, neviena vārda mātei nepaskaidrojusi, smagi iekrita gultā. Kā smags slogs tur ievēlās arī viņas domu vezums.
Tikai vēlā pēcpusdienā, vēl gultā gulēdama atvērusi acis, viņa no jauna izdzīvoja dzirdēto sarunu. Dīvaini, tas nebija nedz aizvainojums, nedz dusmas, visdrīzāk - pārsteigums, izbrīns - bet kā? Ja visu šo laiku tas vien ir dzirdēts - no mātes, no radiem, no draudzenēm un kolēģiem- cik tu laba, cik tu gudra, cik tu skaista! Kur gan tas viss pēkšņi ir palicis? Vai viņa kā mātes meita, caur vārtiem izgājusi, ar darvu aplieta?
Izraususies no gultas, Irma nostājās lielā spoguļa priekšā un pamatīgi sevi nopētīja. Nu jā, Dita ir gan uz pusi tievāka. Un viņa arī nevalkā 41. izmēra kurpes. Tāpat ģērbšanās stils Ditai ir citādāks - vienkāršāks, bez greznajiem volāniem un mežģīnēm, bez spīguļiem. Bet ar Ditu jau vispār viss ir citādāk - viņai nav jārūpējas, lai vienmēr labi izskatītos. Ditas smalkā sejiņa pat nosmulēta būs skaista. Gaita vienmēr līgana un gracioza.
Tā, paņēmusi par paraugu Ditu, Irma soli pa solim vilka paralēles uz sevi. Atšķirību patiešām netrūka. Bet kā lai zina, ka Dita ir tas pareizais etalons? Ja paklausītos vēl kādu citu, tā noteikti teiktu atkal kaut ko savu. Prasīt mātei? Bet tā jau to pašu veco - tu, mana skaistā, mana gudrā...
Kur meklēt taisnību? To - vienīgo. Grāmatās un žurnālos? Bet ko tad viņa līdz šim bija darījusi? Tik daudz un dažādu padomu - kurš gan var gudrs tikt, kuriem tad īsti sekot.
Dažas dienas vēlāk Irma jau daudz kritiskāk spēja paskatīties uz sevi. Vajadzēja tikai atsaukt atmiņā pagātni un novilkt treknu atskaites līniju...
Līdz pat šai dienai nevienā konkursā viņai nebija veicies - vai nu nebija pilnīgas atbildes, vai vispār kaut kas nepareizi. No presei iesūtītajiem dzejoļiem tā arī neviens nekad nav bijis publicēts. Irmas gleznas tā arī neviens nekad nav vēlējies iegādāties. Arī sakomponētās dziesmas nekur netiek dziedātas, lai gan notis paņēmuši daudzi. Nu jā, - pieklājības pēc. Lai arī neviens darbā tā īsti muguru negrieza, ciemos aicināja ļoti reti - visbiežāk tās bija viesības radu pulciņā. Bet arī tur Irma neatcerējās garšojusi pēc viņas iedotajām receptēm gatavotos ēdienus. Vēl grūtāk nācās atsaukt atmiņā tās reizes, kad kāds pats pie viņas būtu pienācis, apsēdies blakus un uzsācis sarunu. Līdz šim par to visu kaut kā bija izdevies nedomāt...
Tā bija smagu atziņu nedēļa. Bija nepatīkami skatīties acīs darbabiedrēm, un nemaz nepārsteidza slepeni čuksti un versijas - kas tad nu ar Irmu noticis? Bet visskumjākais bija tas, ka darbā tā arī neviena klāt nepienāca un neapjautājās par iemesliem. Kaut gan - ko tad Irma būtu teikusi? Ka no gudrajiem psiholoģijas kursiem par pašpārliecinātības apgūšanu viņa tik vien bija dabūjusi, kā mākoņos uzslietu degunu? Ka aiz savas pašapliecināšanās nebija pratusi saskatīt realitāti? Ka blakus nav bijis nevienas īstas draudzenes, kas reizi par visām reizēm atvērtu acis un liktu padomāt - ko no visa apgūtā ir vērts paturēt, un ko - projām laist? Kur ir tas pareizais mērs - ko viņa drīkst un ko ne? Kur ir tā vieta uz zemes, kur arī Irma varētu atļaut priekam izlauzties uz āru, nevienam netraucējot? Kur varētu atļauties būt pats, un neviens ar pirkstiem nebakstītu - tu esi nepareizs, jo citādāks?
Resna un nesmuka? Nemīlama un netīkama? Kam un kāpēc? Neskaitāmo jautājumu gūzma vēlās pār Irmu, bet tā arī nedeva gaidītās atbildes. Un tomēr vienu viņa bija sapratusi - pārāk lielā paļāvība uz sev tuvāko cilvēku vērtējumu bija iemidzinājusi pašas saprātu un intuīciju. Kā gan var nejust to, ka kļūsti citiem par apgrūtinājumu? Kā var neredzēt otra atturību un nepatiku, smīnus un čukstus? Tieši tiem vajadzēja būt pirmajiem signāliem, ka kaut kas nav tā kā vajag. Kā ar saldu medu bijušas aizlipušas pašas acis!
"Nu ko, - turpmāk runāšu ar pusmutīti kā pasakā," ironiski pie sevis nodomāja Irma. "Dzīve ir pilna ar mācībām. Tikai jāmācās tās laikus pamanīt," viņa pati sev vēlreiz atgādināja kādu sen lasītu pamācību.
Atsvešinātība, kas darbā bija radusies nomāktā garastāvokļa dēļ, bija devusi arī kādu labumu - sakopta darba vieta, vairāk padarīts, jo nu mazāk vajadzēja apstaigāt kolēģus, lai apjautātos par veselību un labklājību. Bija zudusi arī vēlēšanās vairākas reizes dienā staigāt uz otro stāvu, lai paskatītos, kā tad klājas Vilim. "Un varbūt tā arī labāk," Irma pie sevis nodomāja. Vairs nedzirdēja arī apslāpētos čukstus aiz muguras. Pacēlusi galvu, viņa paskatījās pāri kabinetam. Tur, durvīs atspiedies, stāvēja Vilis. Pametis gaisā sev raksturīgo sveicienu, viņš silti uzsmaidīja Irmai. Dzīve turpinās.

Citu datumu laikraksti

  • Dosies uz konferenci

    Astoņi veterinārārsti: Maija Drozdova, Jānis Grants, Inga Ķīse, Roberts Zučiks, Sarma Ločmele, Laima Kaņepe, Dzintars Zellāns un Inese Petzāle rīt,...

  • Būs Olgas konkurss - disenīte bērniem

    Alūksnes administratīvās ēkas zālē 23.aprīlī pulksten 14.00 būs Olgas konkurss - disenīte bērniem un jauniešiem. Tam ir pieteikušies 90 dalībnieki,...

  • Skolotāji iestudē humoristiskus skečus

    Liepnas internātpamatskolas darbinieki ir iestudējuši vairākus humoristiskus skečus, ko Lieldienās izrādīja pagasta iedzīvotājiem.Liepnas...

  • Vai esam gatavi upuriem?

    Mūsu valsts augstākās amatpersonas un politiķi meklē jaunas prioritātes ārpolitikā, nepieciešami jauni izaicinājumi un mērķi.Mūsu valsts augstākās...

  • Eiropas dienas svinēs plaši

    Eiropas nedēļas pasākumi, kas iezīmēs Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, paredzēti Alūksnes rajona skolās, bibliotēkās, kultūras iestādēs un...

  • Skolā vēlas organizēt humora šovu

    Joku dienā aprīļa beigās Liepnas vidusskolā vēlas organizēt humora šovu vai sacensības starp klašu grupām.Joku dienā aprīļa beigās Liepnas vidusskolā...

  • Sāpes nespēj izdzēst sievietes dzīvotspēju

    Zeltiņu pagastā ne katrs zina stāstīt, kur sastapt Noru Arāju. Toties Ombas dzīvesvietu parādīs pat bērni.Zeltiņu pagastā ne katrs zina stāstīt, kur...

  • Deputāti paziņo par ienākumiem

    Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Grūbe ienākumu deklarācijā Valsts ieņēmumam dienestam norādījis, ka pērn domē nopelnījis algu...

  • Veic darījumus ar nekustamiem īpašumiem

    Alūksnē nesen sācis darbu SIA “Vidzemes īpašumi” birojs, kas veiks darījumus ar nekustamiem īpašumiem, sniegs juridiskus pakalpojumus un finanšu...