Īrniece

Pieliecoties sāpīgi atsitusi pieri pret galda malu, Alvīne skaļi iekunkstējās.

Pieliecoties sāpīgi atsitusi pieri pret galda malu, Alvīne skaļi iekunkstējās. Lai gan varbūt vajadzēja skaļi kliegt - izkliegt visas dusmas un sāpes!
Visa pasaule kā sazvērējusies pret viņu! Pat šis sasodītais ozolkoka galds, kuru aiz nez kādas pienākuma apziņas pret saviem vecvecākiem Alvīne visu mūžu vilkusi līdzi. Tas viss tikai tēva dēļ, kurš savulaik pieteica - tāds pamatīgs un stabils, nedrīkst malkā skaldīt, nedrīkst citiem pamest. Tāpat kā apaļo bērza galdu un stikla vitrāžām greznoto bufeti viesistabā, sarkankoka etažeri un senlaicīgo kumodi. Un kur nu bez vērpjamā ratiņa un tītavām, greznā pulksteņa ar dzeguzi, kura jau sen, visu pateikusi, aizsmakusi klusēja, un vēl visādām citām tēva prātam īpaši vērtīgām lietām.
Vienā istabā tāpēc arī izskatījās kā muzejā - sienas spogulis un gleznas masīvos, zeltītos rāmjos, "Singer" šujmašīna, trimo ar bārkstainu ķeblīti, turpat blakus grezns drēbju pakaramais uz vienas kājas un japāņu rakstiem izšūts saulessargs. Pie otras sienas pīts šūpuļkrēsls, Ulmaņlaika sulu spiede un medus sviede, lai gan bites pie mājām viņa sen neatcerējās redzējusi.
Reizēm gan Alvīne iedomājās, ka varbūt tā ir tēva dzīve, ko viņa vēl joprojām turpina staipīt līdzi, pārvācoties no vienas mājvietas uz otru. No šaurākas uz plašāku, jo manta jau ar katru gadu turpināja pieaugt. Sānu pie sāna gandrīz pusgadsimtu ar vīru un tēvu dzīvojot, nepārtraukti tika domāts par ērtībām. Kārlis bija praktiskas dabas cilvēks, ar Alvīnes tēvu viņš labi sapratās, piecieta viņa untumus un nekurnēdams jau uz ceturto mājvietu pārveda arī visu Alvīnes pūru. Viņas uzdevums bija to visu uzturēt spožā kārtībā - vaskot, pulēt un spodrināt. Tāda bija tēva prasība jau kopš mātes nāves, bet vēlāk tas Alvīnei kļuva par ikdienišķu ieradumu - uzsvārča kabatā vienmēr bija samta lupatiņa, ar kuru notraukt nevietā pieķērušos putekli.
Pāriešana uz katru nākamo mājvietu kļuva ne tikai sarežģītāka, bet arī skumjāka. Nekas vairs nebija tik mīļš kā meitenes gados iemīlētā tēva māja. Vēl joprojām acu priekšā stāvēja ieplaisājusī vecāku mājas virtuves loga rūts, aiz kuras vējā klauvējās "Antonovkas" kailais zars - Alvīnei izlikās, ka tas prasās istabā. Māte gan teica, ka tas tikai stāstot pasakas, un mācīja meiteni tās klausīties, bet, lai arī kā viņa centās, savādas skumjas vien tur sadzirdēja.
Tad Alvīne satika Kārli un kļuva par saimnieci viņa mājās, bet tā īsti tur neiedzīvojās. Vīrs meklēja darbu pilsētā, līdz tas viņam beidzot arī izdevās.
Sākumā šķita, ka peļņa krietni lielāka un darbs pie sirds, tad māja atradās pie pašas pilsētas un bija skaidrs, ka atkal jājurģojas uz citu vietu. Tēva sirds gan vairs to nepārcieta - kādā naktī viņš aizmiga, rokām apķēris sievas padilušo trušādas kažociņu - it kā gribēdams paņemt sev līdzi, lai smilšu kalniņā abiem būtu siltāk.
Palikusi divatā ar Kārli, Alvīne vairs nezināja, kur savu laiku likt. Radusi agri celties, viņa visus darbus ātri apdarīja. Puķu dārzu uzkopusi, dārzeņu dobes aprušinājusi, Alvīne atkal atgriezās virtuvē. Lai gan arī tur maz bija ko darīt - katram traukam un priekšmetam zināma sava sen ierādīta vieta. Viņi apdzīvoja tikai divas istabas no piecām, tāpēc māju bija viegli uzturēt kārtībā.
Reizēm lielā māja šķita biedējoši tukša un skanīga. Lai arī Alvīne joprojām turpināja vecās mēbeles apglāstīt un dāvināt tām savu mīļumu, brīžiem likās, ka tās, saimniecei spītējot, palaikam brakšķ un čīkst. Tad viņa apsēdās starp vecajām mantām un klausījās...
Varbūt tieši šajās dienās radās tas iekšējais spīvums pret dzīvi, kad viss notiekošais sāka likties kaitinošs. Kad domas kļuva kā sasaistītas, rokas un kājas nogurušas. Kad arvien biežāk viņa pati sev jautāja - kas ir mana dzīve?
Lai gan tā pa īstam viņa salūza dienā, kad Kārļa darbabiedri savādi pelēkām sejām iestājās mājas durvīs un ilgi klusēja... Alvīne saprata pati. Kārlis jau sen sūdzējās par dūrēju kreisajā paribē. Nu tas bija Kārli pieveicis...
Palikusi viena, Alvīne arī naktīs sāka dzirdēt vecās mājas trokšņus - pat no vissīkākās čaboņas miegs slēpās pagultē un nebija pielūdzams atgriezties zem spilvena. Pat tumsa aiz loga šķita traucējoša, un to aizgainīt varēja tikai ar naktslampas mierinošo gaismu. Dienas pagāja savadā miegainībā, puķes vairs nepriecēja, un dārzs aizauga. Pat virtuvē trauki sāka krāties kaudzēs, bet kuru gan tas uztrauca?
Tad kādā avīzē Alvīne izlasīja sludinājumu - jauna meitene uz mācību laiku īrē istabu. Domas aizķērās pie sīkiem burtiņiem rakstītā teksta un lika vēl un vēl tanī ieskatīties. Varbūt, ka par to varētu padomāt - vismaz kāds cilvēks būtu blakus. Varbūt mājas pakši vairs pa naktīm tā nevaidētu. Un, ja ar pašu Alvīni kas notiktu, vismaz kādam būtu rūpe par viņu...
Vēl gan pirms tam būtu kārtīgi jānoskaidro visi īrnieces ieradumi - vai mazums dzirdēts par visādiem negadījumiem. Tāpat jau iepriekš jāuzraksta visi nosacījumi, kas meitenei būtu jāievēro, te dzīvojot. Lai nav domstarpību pēc tam.
Pie šā darba Alvīne ķērās nekavējoties, jo, kā jau paredzēja, nemaz tik ātri tas neveiksies. Līdz šim par to nebija vajadzības domāt - izvirzīt kādam noteikumus. Ar Kārli viss bija diendienā ierasts. Saraksts iznāca ne pa jokam. Stundu pa stundai Alvīne bija izplānojusi visu savas nākamās īrnieces dienas kārtību un veicamos darbus, neaizmirstot vecās bufetes un kumodes spodrināšanu. Smalkiem burtiņiem bija aizpildīta visa lapa.
Pirmā meitene, kurai Alvīne atvēlēja iespēju dzīvot savās mājās, bija Maruta - klusa un čakla. Par tādu īrnieci katra saimniece būtu apmierināta. Redzams, ka laukos, lielā ģimenē dzīvodama, radusi strādāt un pati par sevi rūpēties. Nekas viņai nebija divreiz sakāms, un vienu otru soli vēl paveica arī saimnieces vietā. Marutas istaba vienmēr bija sakopta, kumode un bufetes stikli dižojās visā spožumā. Arī virtuvē trauki atgriezās savās vietās.
Kādu laiku vēl viņas sastādītais garais prasību saraksts stāvēja piesprausts istabā pie sienas, bet vēlāk, redzot, ka tas nemaz nav vajadzīgs, Alvīne lapu noslēpa atvilktnē.
Lai arī vakaros meitene lielākoties uzturējās savā istabā, viņas tuvums uz Alvīni iedarbojās nomierinoši. Šķiet, arī māja laimīgi ieklausījās meitenes klātbūtnē, jo savādie trokšņi naktīs bija rimuši - vismaz Alvīne tos vairs nedzirdēja. Nu varēja vienkārši tāpat sēdēt un klausīties klusumā. Alvīne nekad nebija domājusi, ka klusumā var sadzirdēt tik daudz! Ar šo atziņu aizrāvusies, viņa tā pavadīja augas dienas. Un nebija jau arī kur steigties, jo nu mājai bija labais gariņš - Maruta.
Bet tad beidzās skolas laiks, meitene nokārtoja eksāmenus un iesniedza dokumentus augstskolā. Alvīne saprata, ka viena viņa dzīvot vairs nepratīs - tik pierasta un nepieciešama bija Marutas klusējošā klātbūtne.
Kad laikrakstā atkal parādījās sludinājums, kurā kāda skolniece meklēja istabiņu dzīvošanai, Alvīne nešaubījās.
No pirmā acumirkļa Edīte šķita jauka meitene - kustīga, valodīga, strauja. Citādāka nekā Maruta. Viņa biežāk smaidīja un labprāt izjautāja Alvīni par viņas dzīvi. Par senlaicīgajām mēbelēm, par Kārli, par veco "Antonovku"...
Glaimota par īrnieces izrādīto uzmanību, pirmajos kopā pavadītajos vakaros Alvīne tikai runāja un runāja. Dienas pagāja, sēžot istabas klusumā un domājot, ko vakarā vēl pastāstīt Edītei, bet vakari - šķetinot pa dienu savīto atmiņu kamolu. Sākumā stāstāmā pavedieni ritēja grodi, bet reiz Alvīne pamanīja, ka Edīte nemaz neklausās - meitenes izklaidīgais skatiens klīda kaut kur loga pustumsā, bet sejā bija iegūlis sapņains smaids.
Savādi aizvainota, Alvīne apklusa pusvārdā. Bet Edīte, ātri attapusies, savilka lūpas sirsnīgā smaidā, atvainojās un pazuda savā istabā.
Kādu brīdi klusumā sēdēdama, it kā no sapņa atmodusies, Alvīne paskatījās visapkārt. Kaut kas bija mainījies. Varbūt tas bija kāds pārrauts pavediens, varbūt tumšāka kļuvusi gaisma. Bet varbūt tā bija tikai tagad pamanītā nekārtība istabā.
Uz galda izmētāti žurnāli, nenovāktas tējas krūzes, pie dīvāna kurpes un iepirkumu maisiņi. Uz krēsla samestas drēbes, kas nebūt nebija Alvīnes. Pavisam nevietā šķita gaišais plankums uz sienas. Kādu brīdi uz to pārsteigta skatījusies, sirmā sieviete attapa, ka iepriekš tur stāvējis spogulis baltā ģipša rāmī. Nekas vairs nebija tāpat, kā Marutas laikā.
Pēkšņā atziņa pārsteidza un nobaidīja. Vēlāk vakarā pusnomodā savā gultā Alvīne saklausīja, ka pat mājas klusums runā citās balsīs - Edītes istabā joprojām saknēja strauji mūzikas ritmi, un, cik bija saprotams, viņa dejoja tiem līdzi. Jā, tā nebija Maruta... Jau rītdien Alvīne meklēs pirms gada rakstīto iekšējās kārtības rulli.
Nākamajā rītā modusies, noklausījusies, kā Edīte dungodama aizsteidz uz skolu, Alvīne apstājās virtuves vidū. Vai tiešām viņa tik ļoti bijusi aizrāvusies ar savu atmiņu šķetināšanu un dienasvidus klusuma klausīšanos, ka nav pamanījusi krājamies nenomazgātu trauku kaudzes un dienām neslaucītas grīdas?
Ieskatījusies maizes kastē, viņa atklāja, ka vakar no veikala atnestais maizes kukulis sadilis līdz doniņai un siera rituļa puse - līdz ceturksnim...
"Nudien būs jārunā ar to meiteni nopietni!" Tad, atcerējusies par spoguli, Alvīne devās uz Edītes istabu. Pārkāpusi pāri slieksnim, viņa tā arī nespēkā noslīga uz krēsla malas....
Nekas vairs nebija tāpat, kā Marutas laikā. Vecās mēbeles bija sabīdītas istabas stūrī, sakrautas cita uz citas un pārsegtas ar Alvīnei kāzās dāvāto segu. Atbrīvotajā istabas stūrī bija nolikts gaišs dīvāns, un tam blakus uz žurnālgaldiņa stāvēja televizors un mūzikas aparāts. Vecie, biezie, bārkstainie aizkari, kas istabai vienmēr ļāva slīgt pustumsā, bija nomainīti pret gaišiem, caurspīdīgiem. Blakus galdiņam, no lielās istabas atnests, greznojās mazais soliņš, turpat jau arī spogulis un etažere.
Kā viņa uzdrīkstējās? Bez Alvīnes ziņas! Viņas tēva mēbeles! Kārlis pats šo istabu savulaik iekārtoja! No negaidītajiem pārdzīvojumiem Alvīnei sirds, šķita, pa muti kāpjam laukā. Gar sienām turēdamās, viņa aizkļuva līdz savai istabai un atkrita gultā. Kā tas skuķis uzdrīkstējās! Viņas taču norunāja...
Pēc kāda laika, kad dusmas savā bangojumā bija pierimušas, Alvīne mēģināja atcerēties - ko tad viņas īsti bija norunājušas. Un pašai sev nācās atzīt - visai maz. Jo vai tad iepriekš Marutai kaut ko vajadzēja skaidrot?
Uz vakarpusi dūrieni kreisajā paribē bija rimuši. Sameklējusi atvilktnē noglabātu savu prasību sarakstu, Alvīne tās smalki izklāstīja Edītei. Pacietīgi visu noklausījusies, meitene vērīgi pārskatīja saimnieces rakstīto lapu un iebilda, ka noteikuma par savu mēbeļu nelietošanu un saimnieces mantu nepārbīdīšanu tur tāpat nav.
Jau nākamajā mirklī Alvīne gribēja ņemt pildspalvu, lai šo prasību tur ierakstītu, bet Edīte savādā balsī noteica - ja jau tā, tad es labāk iešu prom... Uz izgulētā pēc vēstures smaržojošā matrača miegs tāpat nenāk.
Nē, gluži tā saimniece nebija domājusi - tikai pie viņas noteiktās kārtības vajadzētu pieturēties. Savas mantas nokārtot, savus traukus lietot un savu maizīti ēst.
Alvīne centās runāt mierīgi, bet viņa juta, ka meitenei prāts iekarsis un nekāda nosvērta runāšanās vairs nevar sanākt. Tovakar, pat neatvadījušās, viņas patvērās katra savā istabā.
Alvīne sen nebija dzirdējusi, ka naktī čīkst mājas pakšķi. Nez, kas tiem par bēdu?
No šīs dienas Alvīne savu īrnieci sāka uzmanīgāk vērot. Cikos viņa mostas, ko ēd brokastīs un vakariņās, kā nomazgā savus traukus, kā kopj istabu. Jā, istaba...
Lai arī par abām bija vienojušās, ka Edītes mēbeles tur drīkst palikt, vecos aizkarus gan Alvīne gribēja atpakaļ - kas tā par istabu, kurā viss no āra redzams! Tie tak īsta samta aizkari! Un tik patīkamā ķirškrāsā!
Kādu laiku pastrīdējusies pretim, cenšoties Alvīni pārliecināt, ka ar plānajiem aizkariem istabā gaismas vairāk, bet atbildē saņemot - priekš tam tak ir elektrība, Edīte piekāpās. Tāpat arī piekāpās, nokārtojot veco mēbeļu barikādes un izvietojot tās gar sienu.
Katru no tām vēlreiz apmīļojusi, Alvīne apmierināta nopūtās. Tiesa, nu Edītei brīvas vietas nepalika tikpat kā nemaz. Kā viņa tagad savas draudzenes uzņemšot? Draudzenes... Vai Alvīnei tādas ir bijušas? Tēvs, Kārlis... Kam draudzenes? Pie Marutas uz šejieni draudzenes nenāca. Tās tikai atņems mācībām laiku, izlēma Alvīne.
Pāris dienas abas staigāja, sapūtušās kā lietusmākoņi. Edīte solījās meklēt mājvietu citur, bet laikam jau nepaveicās, un abu savādā rīvēšanās turpinājās.
Pret meiteni radusies nepatika Alvīnes domās turpināja briest kā tāds liels augonis. Viņa pati nesaprata, kāpēc tā, bet sāka kaitināt viss. Arī kam darāmam vairs pieķerties negribējās, jo kāds gan vairs tur darbs, ja visa pēcpusdiena pagājusi, sēžot pie virtuves loga un gaidot Edītes pārnākšanu. Lai vismaz tajā īsajā brīdi, kad abas satikās koridorā, spētu meitenei ko pateikt.
Par to, ka Alvīnei pazudusi apetīte, laikam vajadzēja priecāties - jau tā svaram lieki kilogrami bija sevi pieteikuši. Nu trauku arī bija mazāk ko mazgāt, bet to pašu izmantoto mazumiņu jau varēja sabāzt skapī plauktos, un gan jau kādreiz...
Vienu brīdi gan Alvīnei šķita, ka tur ieviesušās peles - kaut kas čabinājās pa iekšu, skripšķināja un pīkstēja, bet nebija īstās dūšas, lai ķertos pie lielās tīrīšanas. Tagad visas domas aizņēma tikai Edīte...
Vai tiešām tā meitene no rīta nespēj klusāk uzvesties un neizšļakstīt ūdeni? Lai arī Alvīne parasti modās pirmā, trauku šķindu virtuvē viņa nevarēja nedzirdēt. Tējkannas skaļā svilpe noteikti pieceltu par mironi! Pat ūdens bļodas atstāto apli uz sola Edīte neprata noslaucīt.
Kāpēc viņa tik vēlu sākusi nākt mājās? Būs jāzvana meitenes mātei, lai gan arī ar viņu Alvīne pēdējā laikā vairs itin labi nesapratās.
Kā var izturēt tik skaļu mūziku visu vakaru un tad augu nakti dedzināt elektrību? Pa Edītes istabas durvju apakšu bija redzams, ka meitene gaismu izslēdz krietni pēc pusnakts.
Un kā viņa kopa savu istabu? Kumode jau sen bija zaudējusi agrāko spīdumu, bet tās sāniem pāri stiepās neglīta švīka - acīmredzot no tās reizes, kad visas dārgās tēva mantas pa roku galam tika samestas kaktā.
Pieliekusies, lai pabīdītu Edītes dīvānu, Alvīne ieskatījās šaurajā spraugā pie sienas. Protams, putekļu tur netrūka! Pat aizkritusi matu gumija un raiba zeķe atradās. Paņēmusi no virtuves birsti, pie sevis nikni pukstēdama, Alvīne izrausa aizkritušās mantas. Kas to lai zina, kad grīda tur pēdējo reizi slotu redzējusi... Bet viņa jau nu netīrīs. Tas ir Edītes darbs, un jau rīt Alvīne paprasīs atskaiti. Un lai skuķis pietaupa savas asprātības par robežu novilkšanu un zīmju izlikšanu! Kā viņa tur teica - iebraukt aizliegts, īpašas uzmanības zona...
Pārvilkusi pirkstu palodzēm, bet putekļus tur neatradusi, Alvīne pārlaida skatu istabai. Gan jau arī kakti aiz vecajām mēbelēm sen nav tīrīti! Sataustījusi priekšauta kabatā papīra salveti, Alvīne to pārplēsa uz pusēm, saburzīja un iemeta abos istabas stūros - tad jau redzēs, kad Edīte tur būs tīrījusi.
Iepriecināta par savu viltību, Alvīne atcerējās, ka šorīt nav apskatījusies zīmes uz maizes kukuļa un kafijas burciņas sāniem. Vienu rītu viņa jau bija pamanījusi, ka Edītes kafijas kārba tukša, bet nākamajā - meitene aizņēmusies no Alvīnes krājumiem. Tad kādu laiku viss tika slēpts aiz bufetes stiklotajām durvīm, un durtiņu knaģīši savīti ar Alvīnes sirmo matu - pa gabalu tikpat kā nemanāmu. Bet sapratusi, ka tur Edīte patiešām neieskatās, saimniece savu kafijas bundžiņu nolika atpakaļ uz galda.
Bet tie jau vēl nebija visi piesardzības pasākumi - krājumā bija vēl pāris.
Pēkšņi sadzirdējusi piebraucošas mašīnas troksni un brīdi vēlāk steidzīgus soļus uz mājas lieveņa, Alvīne izsteidzās no istabas. Vai tiešām Edīte? Pusdienas laikā meitene vēl nekad nebija atgriezusies mājās... Kā ko nelāgu sajuzdama, Alvīne spieda roku pie sirds...
Jau mirkli vēlāk viņai iepretim stāvēja smaidoša Edīte un blakus - meitenes mamma. Aiz viņu mugurām caur krūmiem vīdēja balts kravas furgoniņš.
Jau apjautusi, ko tas varētu nozīmēt, Alvīne aicināja abas viesistabā. Un tomēr Edītes mammas paziņojums, ka viņa grib samaksāt līdzšinējo īri, bija negaidīts.
Esot atbrīvojies radu dzīvoklis un meitene pārcelsies uz turieni. Skolai tuvāk, un Alvīnei arī netraucēs.
Pavisam maz laika bija vajadzīgs, lai Edīte sakravātu savas nedaudzās mantas un divi vīrieši tās kopā ar dīvānu, galdiņu un televizoru ieceltu mašīnā. Promejot Edīte steidzīgi apskāva Alvīni un noteica, ka tie sīkumi, kas palikuši virtuvē, lai esot par piemiņu no viņas.
Tukšu skatienu un savādu smagumu sirdī Alvīne sēdēja istabas vidū. Tieši tur, kur bija piesēdusi brīdī, kad dzirdēja mašīnu izbraucam no mājas pagalma. Vai tas bija pirms stundas vai divām, viņa nezināja, un vai gan nav vienalga?
Māja sarunājās klusuma balsīm. Pat veco pulksteni nedzirdēja tikšķam. Kas to lai zina, kad tas pēdējo reizi ticis uzvilkts. Šķita, ka vecās "Antonovkas" zars klauvējas pie loga. Laikam prasās ielaist. Tas jau nu gan zinās, kā ir būt vienam un tumsā. Tā šobrīd jutās Alvīne. Pavisam ne tā, kā Marutas laikā... Vai varbūt Kārļa laikā? Vai tēva laikā...
Bet kur tad ir Alvīnes laiks? Kaut kas bija nepareizi. Ja vien varētu saprast - kas.

Citu datumu laikraksti

  • Par brīvību un kontracepciju...

    Ir vasaras pilnbrieda laiks, kad bieži ducina pērkona negaiss, lietus mijas ar sauli. Gluži kā dzīvē - veiksmes ar neveiksmēm, sapņi ar īstenību,...

  • Alūksnē pirmo reizi būs ūdens motociklu sacensības

    Nākamās nedēļas nogalē, 13.augustā, uz Alūksnes ezera pirmo reizi risināsies ūdens motociklu sacensības - Latvijas čempionāta ūdens motocikliem...

  • Ilzenē būs jauns rotaļlaukums

    Ilzenes pagastā līdzšinējā bērnu rotaļlaukuma vietā pagasta centrā pašlaik top jauns laukuma iekārtojums.Ilzenes pagastā līdzšinējā bērnu...