Izdzīvot dzīvi dejā

Jauniete Sandija Dovgāne jau piekto reizi dosies uz Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem. Viņa dejo Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jauniešu deju kolektīvā “Pastalnieki”.


Lielie svētki ir arī satikšanās iespējas jauniešiem ar jauniešiem un arī citām paaudzēm. Kā  liela ģimene viņi visi sapulcēsies šogad pie milzīga dziesmu un deju svētku galda. Tā būs kārtējā iespēja savā dzīvē ko iegūt un ar katru gadu augt. Dziesmu un deju svētki ir kā atskaites punkts, kurā var atskatīties ne tikai uz savu profesionālo, bet arī uz garīgo izaugsmi.
- Kā uzsākās tavas dejošanas gaitas?
- Tautiskās dejas dejoju jau kopš trīs gadu vecuma. Tas sākās bērnudārzā, kad visa grupiņa gāja tautisko deju kolektīvā, tā arī man tas sāka iepatikties. Mīlestību pret deju es noteikti esmu iemantojusi no savas mammas. Jau kopš bērnudārza laikiem dejoju pie vienas deju skolotājas - Ingas Meirānes. Tā teikt, esmu bijusi uzticīga “Pastalniekiem”” visu savu dzīvi. Pat tagad, mācoties Rīgā, es turpinu braukt uz mēģinājumiem Alūksnē.
- Kādas sajūtas pārņem, piedaloties Dziesmu un deju svētkos?
- Šie man būs jau piektie Dziesmu un deju svētki. Pirmo reizi Dziesmu un deju svētkos biju jau 2000.gadā bērnu un jauniešu deju svētkos. Jau tajā laikā man ļoti iepatikās tā kopības sajūta, kas pārņēma, dejojot kopā ar citiem kolektīviem. Es esmu viens no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam šādā vecumā ir paveicies būt jau tik daudzos Dziesmu un deju svētkos. Ir sanācis arī vienā gadā piedalīties svētkos gan ar kori, gan ar dejām. Tajā gadā sanāca ļoti liela skriešana no vienas vietas uz otru, tomēr tas bija tā vērts. Šos svētkus es vienmēr ļoti gaidu, jo zinu, ka pārņems lieliskas emocijas. Prieks, kopības sajūta, patriotisms, saviļņojums, vēl un vēl... Protams, šajos svētkos nav tikai tas vieglais, ir arī smags mēģinājumu process, kurā ir jāiegulda daudz spēka, uzmanības, centības un laika, lai viss izdotos, kā horeogrāfs ir iecerējis, bet šie mēģinājumi ir arī jautri, jo, esot kopā ar savu kolektīvu un citiem cilvēkiem, kas mīl deju, citādāk nemaz nevar būt. Dejotāji vispār ir tādi ļoti aktīvi un jautri cilvēki, nu vismaz manā kolektīvā. Viens otru pavelk līdzi, ja kādam paliek lēnāks solis, un uzmundrina, ja kāds ir sadrūmis. Šie svētki satuvina visus cilvēkus, visus latviešus. Dejojot kopā roku rokā ar tūkstošiem citu dejotāju, rodas enerģija, kaut kas īpašs paceļas gaisā, gandrīz vai taustāms mirdzums no cilvēkiem staro ārā, emocijas strāvo pārpārēm un paceļ pavisam citos augstumos un sajūtās. Dejojot rodas sajūta, ka ne tikai tie cilvēki, kas ir šajā koncertā, bet arī visa tauta ir vienotā veselumā, radot kopīgu spēku un pierādot to, ka kopā var visu. Latvieši ir dziedātāju un dejotāju tauta - tam es noteikti varētu piekrist. Tas ir lielisks mantojums no mūsu senču senčiem.
Alūksne ir un vienmēr paliks mana dzimtā pilsēta, kuru es, lai arī kur es būtu, vienmēr atcerēšos un mīlēšu. Man ir lepnums pārstāvēt tieši mūsu skaisto, mazo un mīļo Alūksni lielajos Dziesmu un deju svētkos, jo es lepojos par to, ka nāku no Alūksnes. Tagad, mācoties Rīgā, arvien vairāk novērtēju savas dzimtās pilsētas burvību. Alūksnē valda miers un nav steigas, liekas, ka cilvēki Alūksnē ir daudz priecīgāki. Zilie ezeri; muižas parks un Pilssala; pastaigas pa mazajām, tukšajām  Alūksnes ielām; gaiss, kas smaržo pēc vēja un tīrības - tā visa pietrūkst un pat ļoti. Atgriežoties mājās, pārņem saviļņojums, ka tieši Alūksnē es varēšu smelties enerģiju un mieru, kas tik ļoti nepieciešams ikdienas steigā.
- Ko tev nozīmē deja?
- Deja vairs man nav tikai hobijs, bet dzīvesveids, mīlestība. Tas nav vairs tā vienkārši padejot, kad patīk. Tā sauc un aicina pie sevis, un bez dejas es savu dzīvi nemaz nevaru iedomāties. Kad atnācu uz Rīgu mācīties, biju domājusi dejošanu nolikt nedaudz maliņā, lai vairāk laika varētu veltīt mācībām un teātrim, tomēr nepagāja ne cik ilgs laiks, kad sāku Rīgā meklēt deju kolektīvu, pat līdztekus „Pastalniekiem”, lai piepildītu sevi. Deja man palīdz justies dzīvai, enerģiskai un brīvai, dejojot es spēju atraisīties, izdejot visas savas emocijas uz āru - kā labās, tā arī sliktās. Tās sajūtas, kad tu uzkāp uz skatuves ar savu deju kolektīvu, ir ļoti satraucošas, bet, kā ieskanas pirmās skaņas dejai, tā viss uztraukums pazūd un tu nododies dejotpriekam. Dejojot tieši tautiskās dejas, es sajūtu saikni ar latviešu tautu. Manuprāt, tieši latviešu tautai ir ļoti skaistas tautas dejas un dziesmas. Tās liek tirpiņām skriet pāri kauliem.
- Kā, tavuprāt, trūkst tiem, kuri nedejo?
- Nav jau tā, ka visiem būtu jādejo, un jāatzīst, ka ne katrs var būt dejotājs. Galvenais, lai cilvēkā rada emocijas tas, ko viņš dara. Tā var būt ne tikai dejošana, bet arī sports, kaut kas tehnisks, dziedāšana vai pavisam kas cits. Prieka trūkst tiem, kuri nav savā vietā. Vai tā būtu dejošana vai dziedāšana, vai arī kas cits.
- Vai jaunietim ir grūti iegrožot sevi?
- Cilvēki vispār pēc dabas ir ļoti slinki, bet ir jāmāk cīnīties ar slinkumu. Citreiz ir ļoti grūti saņemties un aiziet uz mēģinājumiem. Dažreiz ir sanācis kādu mēģinājumu izlaist arī slinkuma pēc. Parasti, kad slinkums uzmācas, tad vienkārši vajag piespiesties un izdarīt, lai arī tajā mirklī negribas. Tad, kad ir izdarīts, tad ir liels gandarījums par to, ka kāds darbs ir paveikts un nav noslinkots. Tā jau ir normāla parādība cilvēkam, bet, ja patīk tas, ko dara, tad ar to slinkumu var tikt galā.
- Kā, tavuprāt, trūkst Latvijas iedzīvotājiem, lai justos saliedēti?
- Latvijas iedzīvotājiem trūkst dzīvesprieka. Katrs ir ieracies savos darbos, ikdienas steigā pazudis starp daudzajiem cilvēkiem un lietām. Manuprāt, nav tādas formulas, kā varētu saliedēties latvieši arī ikdienā. Katram ir jāstrādā ar sevi pašu, jānovērtē tas, kas ir dots, un jāmāk priecāties arī par mazām lietām, ikdienas laimītēm. Jo cilvēki būs laimīgāki, jo vairāk viņi pamanīs arī citus cilvēkus sev apkārt un sajutīs to saikni, kas viņus vieno. Tā ir mūsu dzimtene Latvija, kas mūs, visus latviešus, vieno kopā.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni un sapņi?
- Man ļoti patīk sapņot par to, ko es vēlos tagad un vēl pēc daudziem gadiem. Patīk celt gaisa pilis un tiekties pēc tām. Esmu jau procesā, lai darītu to, kas man patīk arī ikdienā. Noteikti gribu saistīt dzīvi ar teātri, tajā ir apvienotas daudzas no manām mīlestībām - gan deja, gan māksla, gan dziesma, gan teātris. Noteikti gribu dejot visu savu dzīvi un nekad nepārstāt smelties no dejas to dzīvību un enerģiju, ko tā man dod.

Citu datumu laikraksti

  • Aicina uz rokdarbu izstādi

    Ik trešdienas tikšanās Alūksnes pilsētas pensionāru biedrībai “Sudrabs” šoreiz bija neierastāka kā citkārt. Šonedēļ čaklās rokdarbnieces visu...

  • Rīko Pīķa dāmu ballīti

    Bijušās un esošās alūksnietes turpina pirms pieciem gadiem sāktu tradīciju – tikties tematiskos pasākumos. To iniciatore un organizētāja ir...

  • Pateicas labākajiem

    Trešdien Alūksnes novada pašvaldība pateicās skolēniem, kuri guvuši augstus sasniegumus olimpiādēs un interešu izglītības jomā. Vienreizējās...

  • Aiz sabiedrības stereotipu restēm

    Alūksnes un Apes novadi ir pietiekami mazi, lai cits par citu mēs zinātu visu. Arī es esmu pieredzējusi to, ka ziņa par kāda mana laba drauga ...

  • Izņem 211 tūkstošus cigarešu

    Trešdien Alūksnes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas darbinieki iepriekš uzsākta kriminālprocesa gaitā veica tiesas sankcionētu kratīšanu 1984.gadā...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne Kājnieku skolas bāzē Alūksnē no 3. līdz 14.jūnijam notiks Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas kadetu prakse izbraukuma nometnē....