Izglītot – skolotāju Jauniņu ģimenes aicinājums

(Turpinās no 1.lappuses)
“Būt skolotājam jābūt dzīves aicinājumam. Ja nepatīk bērni vai skolotāja darbs, to nevar darīt,” ir pārliecināta alūksniešu Jauniņu ģimene. Viņi visi trīs ir skolotāji - mamma Maija ir sākumskolas skolotāja Alūksnes pilsētas sākumskolā, tētis Andis ir vizuālās mākslas un mājturības skolotājs Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, bet dēls Uldis ir basketbola treneris Alūksnes pilsētas bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tieši tādēļ Skolotāju diena, ko svinēsim svētdien, ģimenē ir svētki. Vēl jo vairāk - arī radu un draugu lokā ir pedagogi!

Rados - vairāki skolotāji
Lai arī visi trīs šobrīd ir skolotāji, vienīgi Maija jau bērnībā zinājusi, ka būs skolotāja, bet ģimenes vīriešiem tā ir piespēlēta dzīves izvēle. “Mēs ar Maiju esam pazīstami kopš 2.klases – bijām klasesbiedri. Draudzēties sākām vidusskolas laikā. Maija jau zināja, ka būs skolotāja - bija izvēlējusies profesiju un sāka mācīties Liepājā. Es domāju, ka skolā savu kāju nesperšu un ar skolu mans darbs nebūs saistīts. Izvēlējos mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola). Apprecējāmies. Kad Maija mācījās vēl pēdējā kursā neklātienē, mammas puncī uz skolu braukāja arī Uldis,” stāsta Andis. Pēdējos grūtniecības mēnešos Maija baidījusies, ka tik dēls nepiedzimst Liepājā. Viņai gribējies, lai dzimst Alūksnē un ir alūksnietis. Sanāca alūksnietis! “Jau kopš 2.klases zināju, ka būšu skolotāja. Kāpēc tā, nav izskaidrojuma. Man ir divas māsas un trīs māsīcas, protams, laukos satiekoties vienmēr spēlējām skolu, un sanācis, ka visām mums ir pedagoģiskā izglītība. Skolā strādājam trīs, vienai darbs ir stipri saistīts ar pedagoģiju. Mums rados gan no manas puses, gan no Anda puses ir daudz pedagogu. Tiekoties vienmēr ir kopīgas tēmas, par ko runāt, mēs cits citu ļoti labi saprotam, pažēlojamies, un dzīvot kļūst vieglāk,” stāsta Maija.

Uzaicina Gunārs Stradiņš
Kā tad tomēr Andis nonāca skolā? “Sākumā strādāju Alūksnes sovhozā par noformētāju kultūras namā. Nostrādājušu sešus gadus, un vēl pirms juku laika toreizējais skolas direktors Gunārs Stradiņš man piedāvāja strādāt par zīmēšanas skolotāju. Piekritu. Iestājos Mākslas akadēmijā un absolvēju pedagoģijas nodaļu, vēlāk mācījos Latvijas Universitātē maģistros. Tā nonācu skolā, lai gan šķita, ka te nebūšu un nestrādāšu. Skolā strādāju jau 26 gadus,” stāsta Andis. Abi vecāki ir uzticīgi savām darbavietām. Maijai sākumskola ir pirmā un vienīgā darbavieta, viņa ir savas skolas patriote.

Darbam ir jāpatīk
Līdzīgi kā tētis arī Uldis domājis, ka nekad nebūs skolotājs. Tomēr dzīvē viss notiek citādāk. “Skolas laikā, redzot, cik daudz strādā un cik piekusuši ir vecāki, sev solīju, ka nekad nebūšu skolotājs. Tomēr tieši tā ir noticis un jau piecus gadus esmu basketbola treneris. Basketbols vienmēr bijis manā dzīvē. Lai arī kādus darbus darīju iepriekš, vienmēr spēlēju basketbolu. Vēl mācoties 12.klasē, palīdzēju trenerim trenēt mazos bērnus. Nepamanīts tas nepalika sporta skolas vadībai, kas mani uzrunāja kļūt par treneri. Izaicinājumu pieņēmu. Vai man patīk tas, ko daru? Jā! Par skolotāju nevar strādāt, ja tev nepatīk bērni un ja darbs nepatīk. Tas nav savienojams! Ja tev nepatīk darbošanās ar bērniem, atgriezeniskā saikne momentāni jūtama – ne tev prieka par darbu, ne bērniem,” stāsta Uldis. Vecāki piekrīt, ka skolotājam savs darbs jādara ar prieku. “Vien nedrīkst aizmirst par ģimeni. Trenera darbs ir īpaši specifisks, jo jāstrādā vakaros un brīvdienās jādodas ar bērniem uz sacensībām. Kad būt kopā ar ģimeni?” retoriski jautā Andis.

Būt skolotāju dēlam
Uldis gan nesaskata neko sliktu tajā, ka abi vecāki ir skolotāji. Vien jaunākajās klasēs vecāko klašu skolas biedri darījuši pāri. “Basketbola dēļ biju starp tiem, kuru neabižo. Tik traki nebija. Vienīgais sliktums – kad stundas bija pie tēta, viņš vienmēr paskatījās, kādas atzīmes ir citos priekšmetos. Tas bija vienīgais trūkums,” smejas Uldis. Tētis piebilst, ka šad tad dēla atzīmju dēļ esot bijis jāvairās skolas gaiteņos satikt dēla klases audzinātāju. Uldis gan teic, ka bandīts nebija, vien šad tad ļāvies paslinkot. “Lai arī dēlam mācīju vizuālo mākslu, stundās īpašu attieksmi viņam neveltīju. Novilku robežas, un nekādu privilēģiju nebija. Uzdevumi bija tādi paši kā visiem. Attieksmei pret visiem bērniem jābūt vienādai. Ja tā nav, bērni to jūt, un tas neko labu nedod. Kā Uldis jutās kā skolotāju dēls? Domāju, ka to nevarēja nejust. Bērni savā ziņā ir ļoti nežēlīgi, un skolotāju bērni, ja nemāk par sevi pastāvēt, ļoti cieš. Man tā šķiet. Sūdzējies gan nekad par to nav. Vai tādēļ audzinājām stingrāk? Nē. Gluži otrādi – skolotājiem diemžēl savam bērnam laika atliek mazāk. Uz 1.septembri nekad netikām, skolas koncertus nedzirdējām...” teic Andis.

Bērni kļuvuši nevarīgāki
Visos laikos ir bijuši labi skolēni un ne tik labi. Mainoties laikiem, mainās arī bērni. Kādi ir mūsdienu bērni? “Mazie bērni ir ģimeniskāki. Arī nevarīgāki, bet tā nav bērnu pašu vaina. Viņiem tas tiek ģimenē sekmēts, jo ļoti daudzi vecāki grib izdarīt bērna vietā, līdz ar to tiek kavēta bērna attīstība. Tehnoloģijas nepiesauksim – ir savi plusi un mīnusi,” saka Maija.
Vecākās klasēs bērniem ģimene vairs nav pirmajā vietā, vismaz tas netiek tik ļoti izrādīts. “Varēšana un vēlme darboties ir tāda pati kā iepriekš. Vien bērnu skolā ir mazāk, tādēļ ir gan mazāk olimpiešu, gan mazāk nesekmīgo. Mūsdienu bērni atļaujas visu, ir vērojams arī mantiskais kults,” domā Andis. Viņš piekrīt tam, ka vecāki pārāk daudz dara savu bērnu vietā, kā piemēru minot bērnu vadāšanu uz skolu un no tās, lai gan Alūksne nav liela pilsēta un ceļu uz skolu var mērot kājām. “Zēni ir kļuvuši nevīrišķīgāki,” prāto Maija. Andis norāda, ka vīrišķības trūkums atsaucas arī uz attiecībām ar meitenēm un skolotājām, ko nereti pavada visatļautība un pat vulgaritāte.

Iemācīt domāt nevar
Arī Uldis, skatoties uz šodienas skolēniem, saka – kad es augu, tā nebija. “Bērni ir fiziski vājāki. Manuprāt, mūsdienu bērniem trūkst pagalmu dzīves. Es, skolnieks būdams, vakaros spēlēju futbolu, rīkojām viena pagalma maču pret otru, bet tagad tā nenotiek. Ko bērni dara vakaros? Sēž pie datora, televizora vai telefona. Es kādreiz no galvas zināju visus NBA spēlētājus. Ko tagad puiši zina? Tikai Kristapu Porziņģi. Viegli visu var atrast internetā un pat necenšas atcerēties,” secina Uldis. Tam piekrīt arī Maija, sakot, ka iemācīt bērnam domāt ir ļoti grūti. “Bērni necenšas, viņi gaida, kad pateiks priekšā. Reizēm šķiet, ka bērni nezina, ko grib. Piemēram, bērns stāsta, ka viņu vecāki ielika dejās. Ielika kā krūzīti plauktā? Vai pats gribēja, pieteicās? Bērniem trūkst vēlmes pašiem darīt, izvēlēties,” prāto Maija.

Reformu vajag
Jau ilgāku laiku valdībā lauž šķēpus par to, vai izglītības sistēmā vajag reformas. Jauniņi ir par reformām. “Kaut kas ir jāmaina. Lai gan visu laiku kaut ko jau maina! Taču pamatvērtības paliek – labestība, cilvēciskums, domāšana. Kaut kas tomēr bērniem ir jāzina – jāprot reizrēķins un lasīt jāmāk. Jautājums vienīgi par veidiem, kā to pasniegt. Iecere par kompetenču mācīšanu nav nekas jauns, tas visu laiku jau ir bijis, tikai saukts citos vārdos,” saka Andis. Arī tagad daudz apspriestais modelis 1.klasē mācīt bērnus no sešiem gadiem ir jau mēģināts. “Tas nav nekas jauns, esmu to jau izbaudījusi. Toreizējie sešgadnieki nu jau ir vecāki, un viņu bērni ir mani audzēkņi. Tikai par eksperimentu ir aizmirsts un secinājumi, vai tas bija pareizi, izpalika. Es teiku, ka sešgadnieki nav gatavi skolai. Bērnam vajag izdzīvot bērnību. Visam ir savs laiks,” saka Maija. Vienīgais, kas skolotāju ģimeni apbēdina – valdība publiski saka vienu, bet rezultātā viss ir pavisam citādāk. “Piemēram, mainot algu modeli, solīja lielākas algas, rezultātā algas bija pat mazākas. Katru gadu ir kādas izmaiņas, draudēšana no ministrijas. Katrā ziņā nekādu gaišu nākotnes cerību nav,” secina Andis.

Skolotājs – vienmēr paraugs
Jauniņi ir vienisprātis, ka skolotājs ir publiska persona un, lai kur arī ietu un ko darītu, skolotāju vienmēr pamana un vērtē. “Protams, ar laiku pierod un par to nedomā, bet tas reizēm traucē - it kā esi tāds pats cilvēks, bet uz tevi skatās kā uz balto zvirbuli. Skolotājs ir paraugs. Pieļauju, ka tas tā ir arī citiem profesiju pārstāvjiem, piemēram, ārstiem,” saka Maija.
Uldis saskāries ar situāciju, ka audzēkņi viņā saskata tēvu. “Es nedrīkstu radīt sliktu priekšstatu. Ja bērnam nav tēta un viņš uz mani skatās kā uz tēti, tad man jācenšas, lai viņam būtu labs piemērs savai dzīvei vai ģimenei. Jā, tas ir psiholoģisks darbs,” saka Uldis.
Tētis Andis papildina, ka skolotājs ir psihologs - augstskolā māca, kā kurā situācijā uzvesties, tomēr ne vienmēr viss notiek kā teorijā. “Viens ir augstskolas zināšanas, pavisam cits – dzīves mācība. Ja atnāk skolēns un saka, ka neko negrib un nedarīs, visa pedagoģija un psiholoģija sabrūk vienā brīdī,” teic Andis. Svarīga skolotāja darbā ir intuīcija, papildina Maija. “Tev ir jābūt autoritātei. Ja tā nav, tad bērni “kāpj uz galvas” un ignorē. Ja tu viens nevaldi baru, tad neko nevar izdarīt. Tā ir bijis. Kad vēl pats biju skolnieks, bija treneri, kurus atgrūdām, nepieņēmām, kontakts neveidojās un ar laiku treneris aizgāja,” pieredzētajā dalās Uldis.

Svarīgākais ir taisnīgums
Kādam tad jābūt labam skolotājam? Visi ir vienisprātis, ka svarīgākais ir taisnīgums un tas, ka skolotājs nedrīkst šķirot bērnus. “Man profesors reiz teica, ka treniņos jābūt tolerantam. Kas ir tolerants? Vienādi jāvērtē visi bērni un jāspēj norādīt uz katra labajām īpašībām, nevis sliktajām,” saka Uldis. Maija papildina, ka skolotājam jābūt dzīvespriecīgam un nedrīkst klases priekšā stāties ar drūmu seju. “Stingrībai arī jābūt. Ja tā nav, bērni to pamana un ātri vien izmanto. Jābūt zinošam - tas ir pats pamats. Metodes, kā mācīt, ir sekundāri,” teic Andis.
Vai, mainoties skolēniem, citādāki ir arī jaunie skolotāji? Maija norāda, ka to ir grūti salīdzināt, jo jauno skolotāju ir maz. Skolotājiem jāstrādā ilgi, līdz ļauj doties pensijā, līdz ar to jaunos vietā nelaiž. Pie tam skolēnu paliek mazāk, līdz ar to arī skolotāju vajag mazāk. “Visiem skolotājiem, kurus mēs zinām, patīk bērni, un viņi darbu dara ar prieku. Citādāk laikam nemaz nevar būt. Tad tās būtu mokas,” norāda Maija un Andris. Kā jauno skolotāju lielāko plusu viņi abi min prasmi strādāt ar mūsdienu tehnoloģijām.

Atrast laiku sev
Gaidot Skolotāju dienu, Jauniņi saviem kolēģiem un ikvienam skolotājam vēl atrast laiku sev - veltīt šo vienu vai vairākas svētku dienas sev, savai ģimenei. “Izturību, paklausīgus un domājošus bērnus! Pensionētajiem skolotājiem - stipru veselību, pozitīvu un reālu skatu uz dzīvi!” novēl viņi. Visi kopā viņi pateicas saviem skolotājiem – ne bez viņu devuma būtu tādi, kādi ir. “Un to saprot tikai vēlāk, kad skola jau pabeigta... Tikai tad saprot, ko cilvēks labu darījis,” secina Jauniņi.

Citu datumu laikraksti

  • Svētdien Apes tirgū - 200 tirgotāju

    Svētdien Apes tirgū - 200 tirgotāju

    Tradicionālais Pierobežas rudens gadatirgus Apē notiks 24.septembrī pulksten 9.00. Kā ierasts, pirkt un pārdot gribētājus tas pulcēs brīvdabas...

  • Rudens saulgriežu jampadracis

    1.oktobrī Alsviķos no pulksten 10.00 notiks rudens jampadracis ar andelēšanos, bet pulksten 13.00 ikviens aicināts uz svinīgu koncertu “Saule brida...

  • “Mans dārzs manai veselībai”

    Alūksnes invalīdu biedrība 5.oktobrī ikvienu interesentu aicina uz pasākumu “Mans dārzs – manai veselībai”, kurā popularizēs veselīga uztura nozīmi...

  • Meklē radošus  labdarības veidus 2

    Meklē radošus labdarības veidus

    Sabiedrības centrā pagājušajā nedēļā noritēja Alūksnes un Apes novada fonda rīkotā labdarības akcija “Aklais randiņš ar grāmatu”, kuras laikā par...

  • Kultūras centrā – laikmetīgais džezs

    Alūksnes Kultūras centra Lielajā zālē 17.septembrī pulksten 19.00 ikviens aicināts uz laikmetīgā džeza izrādi “Visu”, ko izrādīs Līgas Libertes dejas...

  • Stingrs un prasīgs, tomēr  supertētis! 7

    Stingrs un prasīgs, tomēr supertētis!

    Ilzenieti Viesturu Kazaini zinām kā sportistu un sporta pasākumu organizatoru. Taču viņam ir arī kāds cits svarīgs darbs – viņš ir tētis trīs meitām....