Izpilda sev doto mūža solījumu - izskolot bērnus

Ilzeniete Gaida Kaparšmite nezina, ko nozīmē dzīvot tālu projām no dzimtās puses un izjust ilgas pēc tās. Visu mūžu viņa nodzīvojusi Ilzenē un tāpēc lepojas ar to.

Ilzeniete Gaida Kaparšmite nezina, ko nozīmē dzīvot tālu projām no dzimtās puses un izjust ilgas pēc tās. Visu mūžu viņa nodzīvojusi Ilzenē un tāpēc lepojas
ar to.
Viņa apzinās, cik liels spēks ir vietai, kur sākas cilvēka dzīve, un nezūdošām atmiņām par aizgājušo laiku, kas ar to cieši saista. Taču šo sajūtu vēl spēcīgāku dara apziņa, ka viņas senči bijuši lībieši. Viņa sākusi veidot dzimtas koku.
"Dzimtas saknes ir jāprot saglabāt. Es cenšos savus bērnus - meitas Gundu, Melitu un dēlu Daili - noturēt kopā, lai viņi būtu saticīgi un draudzīgi. Domāju, ka tas ir izdevies. Man ir septiņi mazbērni un pieci mazmazbērni," saka G.Kaparšmite.
Ģimene nedrīkst izjukt
Viņa atzīst, ka dēls ir pārņēmis stafeti saimniekot "Paiķenos", lai gan dzīvo Gulbenē, un rūpēties par dzimtas kopā sanākšanu. "Man tik ļoti negribas, lai ģimene izjūk," emocijās izplūst sirmā sieviete. Viņas uztraukums ir pamatots, jo pati Gaida augusi bez tēva. "Viņš nomira, kad man bija gads un astoņi mēneši, ar meningītu. Toreiz nebija zāļu, ar ko ārstēt. Mani uzaudzināja mamma un vecmamma," stāsta G.Kaparšmite.
Pārdzīvojumi Gaidai bijuši arī tāpēc, ka nav varējusi izskoloties. "Skolā gāju vācu laikā. Labi mācījos, pratu vācu valodu. Vēlāk sev dzīvē devu solījumu, ka bērnus izskološu - visiem trijiem ir augstākā izglītība, arī mazmeitām," atzīst viņa. No bērnības radināta pie smaga darba, gan ģimenē, savu zemi apstrādājot, gan vēlāk kolhozā.
Pieredz kolhoza izaugsmi
Kara gados Gaida izbaudījusi bēgļu gaitas. "Paiķenu" mājās lode izgājusi cauri loga rūtij un ieurbusies skapja durvīs. "Es tajā brīdī atgriezos no meža, kur biju paslēpusies ar visiem lopiem. Tiku līdz tīrumam, kad pār galvu pārlidoja lidmašīna. Vai nu tā ganīja mani, es nezinu. Nokritu zemē, bet netālu no manis nodārdēja sprādziens, logā palika caurums," atceras G.Kaparšmite.
Gaida izglābusies no nāves un sagaidījusi sūros pēckara gadus. Dzīve nav bijusi viegla, uzzinājusi, ko nozīmē bads un cik liela vērtība ir maizes kukulim. "Kolhozā biju vidējā posma speciāliste - lopkopības brigadiere. Man bija jāiziet kursi un jānokārto atestācija, lai varētu strādāt kolhozā. Man iedeva grāmatas, un pašmācības ceļā mācījos, lai varētu strādāt vidējā posmā," stāsta G.Kaparšmite. Viņa pieredzējusi smagu darbu kolhoza "Ilzene" izveides sākumā, gan tā pakāpenisku attīstību līdz rentablai saimniecībai. Sirds gaužām sāpējusi, kad pienākusi kolhoza likvidācija.
Prot rast kopīgu valodu
Astoņpadsmit gadu vecumā Gaida apprecējusies, laulājusies Zeltiņu baznīcā. Tās bija 1947.gada Ziemassvētkos. Tad viņai licies, ka laime iegūta un nebūs nekādu rūpju. "Ar vīru Arvīdu nodzīvojām 51 gadu, nu jau septiņus gadus esmu viena. Kopdzīve mums nebija slikta. Sudrabkāzas un Zelta kāzas nosvinējām," saka G.Kaparšmite.
Ar cilvēkiem Gaida vienmēr centusies veidot jaukas attiecības. "Ar kaimiņiem labi satiku. To varat jebkuram pajautāt. Strādājot kolhozā, centos ne ar vienu nestrīdēties. Kolhoza priekšsēdētājs, kad vadīja mani pensijā, jautāja, kā es visu mūžu varēju nostrādāt, ne ar vienu nesaķildojoties. Man nebija, ko atbildēt. Nezinu. Visādi bija cilvēki, bet es ar viņiem pratu kopīgi strādāt," atklāj ilzeniete.
Galdauts satuvina ar baznīcu
Interesanta ir vēsture, kā Gaida pievērsusies ticībai. Padomju gados Zeltiņu evaņģēliski luterisko baznīcu nopostīja, bet Atmodas laikā to atjaunoja.
"Laikam mani Dievs uz turieni aizsūtīja. Ieraudzīju, ka pie altāra uz galda nav uzklāta galdsega. Es izdomāju, ka varu to uzšūt," atklāj viņa. Gaida to izdarījusi un kopš tā laika uz baznīcu bieži sākusi mērot ceļu. Viņa joprojām ir baznīcas draudzē, ilgus gadus veikusi sekretāres pienākumus.
"Bērnus tik tieši nemācīju lietot Dieva vārdus, taču mācīju citiem nedarīt to, ko paši sev nevēlas. Bieži vien domāju, kāpēc visvarenais pieļauj karus un nevainīgu cilvēku bojāeju, dabas katastrofas," ir neizpratnē viņa.
Sauc par puķu Gaidu
Kādreiz Gaidai mājās bijis skaists puķu dārzs. Ar puķkopību viņa gribēja saistīt savu profesiju, taču tā kļuva par G.Kaparšmites sirdslietu no darba brīvajā laikā. Viņa audzēja gladiolas - 280 šķirnes, arī dālijas - apmēram 80 šķirnes. Gaida neslēpj, ka ilgus gadus puķu audzēšana bijusi ne tikai priekam, bet arī ienesīgs bizness. Ilzeniete smejas, ka citi viņu dēvējuši par puķu Gaidu.
"Man tas patika. Tagad mans puķu dārzs ir aizaudzis. Pirmo gadu man nav arī dāliju. Domāju, ka veselības problēmu dēļ netikšu ar darbu galā. Dāliju gumus izdalīju tuviniekiem, lai viņi ar tām nodarbojas," uzsver viņa.
Aizmirst spēka trūkumu
Darba gados Gaida bieži prātojusi, kad aizies pensijā, tad darbi mājās būs apdarīti, dārzs izravēts un māja sakārtota. "Vienu gan es biju piemirsusi - nebūs vairs spēka," saka G.Kaparšmite. Tas tagad esot visgrūtākais - samierināties, ka gribas darboties, bet enerģijas, kā kādreiz, vairs nav. Viņa cītīgi seko līdzi politiskajām norisēm valstī un labprāt iesaistās diskusijās. Kad jautāju, kas viņas dzīvē bijis visskaistākais, ilzeniete saka, ka laiks, kad bērni izauguši un izskolojušies. Mātes sirds allaž vēlas, lai bērni piepilda tos sapņus, ko pašai nav izdevies realizēt. "Viņi ir labestīgi. Par saviem bērniem man nekad nav bijis jākaunas! Ko tad vēl var vēlēties?" jautā viņa. Sieviete neslēpj, ka bērnus stingri audzinājusi un šajā ziņā ģimenē uzņēmusies vadošo lomu. "Arī mani mamma stingri audzināja," atzīst viņa.
G.Kaparšmite uzskata, ka dzīvē jāprot saskatīt skaisto un nekas tajā nenāk par brīvu. "Tā nav, ka dzīvē nav nekā skaista. Esmu centusies būt optimiste. Tagad man dēls saka: "Mamma, domā tikai labas domas."," bilst viņa. To Gaida prot, tāpēc ar savu dzīvi ir apmierināta. "Laime ir tad, kad cilvēks ir apmierināts ar sevi un citiem," saka viņa.

Citu datumu laikraksti

  • Piedāvā skābekļa kosmētiku

    Alūksnē izveidots firmas “Faberlic” kosmētikas prezentācijas birojs, kur var iepazīt tās ražojumus: krēmus, šampūnus, matu kondicionierus, lūpu...

  • Smejoties mēs sarunājamies ar debesīm

    Tā teicis Ramons Gomess de la Sema, spāņu rakstnieks. Tomēr kāpēc tik maz cilvēki smejas un priecājas? Vai jūtas neērti, ka apkārt ir tik daudz bēdu?...

  • Pratusi radīt saules gaismu mākslas darbos

    Nu jau gandrīz trīs gadu desmitus Latvijā pazīstamā grafiķe Dzidra Ezergaile par savām mājām sauc “Sniedzes” Alsviķu pagastā.Nu jau gandrīz trīs gadu...