Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Izsūtījumā māti un meitas glābj adata

Sāpīgas atmiņas: neļauj aizmirst izsūtījumā pārciesto.

Sāpīgas atmiņas: neļauj aizmirst izsūtījumā pārciesto
Šodien tiem, kas pirms 62 gadiem pārcieta pirmās masveida deportācijas, ir skaudru sāpju un atmiņu diena. Alūksnes rajonā dzīvi ir 20 cilvēki, kas gandrīz visi bija bērni, kad viņus kopā ar vecākiem izsūtīja.
Vienīgi alūksniete Helēna Broņņikova var stāstīt par melnajā dienā pārdzīvoto, ko izjuta ar mātes raizēm par sešgadīgo Beatrisi un desmit mēnešus veco Silviju. Tagad viņai ir 95 gadi.
"Nekas nevar izdzēst no atmiņas to dienu. Nav iespējams izstāstīt, ko esmu pārdzīvojusi. Sibīrijā mūs sākumā sauca par kulakiem. Kad iebraucām, mums nebija aizsargmasku, tāpēc knišļi līda pat mutē. Teica - padzīvosiet, ne tādu "uzpurni" vien nēsāsiet. Ja zeķē bija caurums, knišļi miesu izēda līdz asinīm. Bet ne mazāk sāpēja, ka pēc atgriešanās Dzimtenē dzirdēju - es neesot nekāds cilvēks, tāpēc mani nepierakstīšot. Rūgti raudāju, jo grūti samierināties ar tādu pārestību. Dievs man deva spēku visu pārciest, bet dzīve daudz ko iemācīja," saka H.Broņņikova.
Meitām viņa nekad neteica, ka dzīve bez tēva un tuviniekiem ir sods vai valdība ir slikta, jo baidījās.
Meitenes jutās labi, jo nezināja, ka varētu būt arī citādi. Beatrise skolā mācījās labāk par visiem. Viņa bija arī glītāk par citiem bērniem apģērbta, jo mamma prata pat no palaga pašūt skaistu blūzi.
"Tagad saprotu, cik ļoti māte skuma pēc mājām un kādas grūtības izcieta, strādājot dienu un nakti. Bet tolaik mums ar māsu likās, ka viss ir labi. Kopā ar vietējiem bērniem dziedājām un dejojām. Bija pāridarījumi, bet tādi droši vien ir visās skolās," domā Beatrise Broņņikova. Viņa bija lepna, ka par labām sekmēm saņēma zābakus. Tie gan izrādījās par maziem, tāpēc tos neiznāca valkāt. Vienīgo reizi viņa jutusies pazemota, kad pēc atgriešanās no Sibīrijas Alūksnes rajona izpildkomitejā pārmeta - vēl neesat pilsone, bet gribat darbā iestāties. Beatrise mācīja vācu valodu vidusskolā.
20 minūtēs sagrauj dzīvi
"Tolaik dzīvojām Rēzeknē. Vīrs strādāja policijā, bet viņu atlaida. Pēc Silvijas piedzimšanas aizbraucām pie maniem vecākiem uz laukiem, kur mūsu ģimene sagaidīja deportētājus. Neviens neko nepaskaidroja, bet lika 20 minūšu laikā sagatavoties aizbraukšanai - ņemt līdzi siltu apģērbu un pārtiku. Visi raudāja, jo bija jāšķiras no mātes un tēva, nezinot, vai vēl tiksimies. Māti arestēja vēlāk, jo viņa esot palīdzējusi vāciešiem. Sodu vajadzēja izciest Kazahstānas cietumā, bet vēlāk viņa turpināja sodu izciest pie mums. Vienīgi tēvs palika Latvijā. Vīru no mums atšķīra jau Rēzeknes stacijā, viņu Vorkutā nošāva," stāsta sirmgalve.
Tagad Beatrise secina, ka izsūtīja strādīgākos, kas bija izveidojuši labas saimniecības, bet galvenokārt - inteliģentus. Acīmredzot tāpēc sibīrieši atzina, ka latvieši atšķiras ar strādīgumu un kārtības mīlestību.
"Ja mums kaut kas bija, tad to saudzējām un taupījām. Turpretim vietējie iedzīvotāji, saņēmuši rudenī miltus par darbu, dzina kandžu un cepa pīrāgus. Staigāja no mājas uz māju ciemos, ēda un dzēra, kamēr nekā vairs nebija," salīdzina B.Broņņikova.
Silvija bija vēl maza, tāpēc ģimeni atstāja Krasnojarskas apgabala Dzeržinskas rajona Orlovkas ciematā, bet pārējos aizsūtīja tālāk taigā pie Jeņisejas. H.Broņņikova atzīst, ka pašu un meitas glāba adata. Helēna bija šuvēja, un viņas darbs bija vajadzīgs daudziem. Par to viņai nesa produktus, tāpēc meitenes necieta badu un nejuta trūkumu. Tiesa, bieži vajadzēja nedēļām ilgi atstāt viņas vienas, kad Helēna brauca šūt tālu no dzīvesvietas. Tad viņa atveda miltus maizes cepšanai, pienu un sviestu. Bet tā visa nebija uzreiz. Tikai tad, kad viņa iepazina vietējos iedzīvotājus un kāda sibīriete iedeva šujmašīnu.
Vārīja un ēda usnes
"Pirmie gadi bija smagi. To saprot tikai tie, kas ir bijuši izsūtījumā," saka H.Broņņikova. Beatrise atceras, ka viņām ar māsu nebija, ko ēst, kad māte aizbrauca šūt. Dārzā bija iestādītas dažas vagas kartupeļu. Tur kuploja arī usnes. "Šīs nezāles ir ēdamas, un tajās ir daudz vitamīnu. Usnes sagriež gabaliņos un novāra. Ir jālasa jaunas, kas vēl ir maigas. Bet man bija pārāk lielas usnes, tāpēc tās nevarēja ēst - dūrās mēlē," pauž B.Broņņikova. Rudenī agri uzsniga sniegs, un labība palika zem tā segas. Vienā mājā dzīvoja vairākas ģimenes. Krāsns dūmoja un nesildīja, tāpēc visi staigāja melni apkvēpuši. Trūka ūdens. Bet pie loga klauvēja un aicināja latvietes uz darbu.
"Viņas lamāja, tāpēc sievietes iemācījās sevi aizstāvēt. Tad brigadieris atzina, ka baidās nākt šurp," pauž Beatrise. Māte šuva naktīs, jo to nebija atļauts darīt. Sādžinieki viņu brīdināja, kad tuvojās pārbaudītāji. Dienās vajadzēja iet kolhoza darbos: pļaut sienu, novācktgraudus, tos tīrīt un kult. Helēna izlikās, ka neprot pļaut, un salauza izkapti. Darba devēji lādējās, ka nepietiks izkapšu, ja tā turpinās.
"Ziemā bija tik auksts, ka no trauka izliets ūdens uzreiz sasala, nesasniedzis zemi. Vairāk nekā 40 grādu salā tas bija jānes no akas pāri ielai. Man saimniece neļāva iet un vienmēr atnesa ūdeni. Labi satikām. Kādreiz gribējās aizbraukt un redzēt, kā tur ir tagad," stāsta H.Broņņikova. Sādžā dzīvoja sirsnīgi, bet mazizglītoti cilvēki. Beatrise atceras, ka māte pārdeva līdzi paņemtos naktskreklus. Krievu sievietes tos vilka uz balli, jo bija skaisti.
Saprata latviešu traģēdiju
Māte un meita uzsver, ka sādžā krievu cilvēki bija izpalīdzīgi, jo saprata atbraukušo bēdas. Pēdējos izsūtījuma gados viņām bija pašām sava māja, ko gan vajadzēja atjaunot un piemērot dzīvošanai. Labi, ka kolhoza priekšsēdētājs palīdzēja salabot sagruvušo krāsni un iestiklot logus. Bija arī cūka un kaza.
"Mūsu Ļusja bija gudra kaza. Kad atbrauca no rajona pārbaudīt lopus, viņa attaisīja kūts durvis un visus palaida ārā, tāpēc nebija, ko skaitīt. Tas gan nebija "ar nodomu". Kaza prata atvērt durvis, lai ieietu kūtī, bet citi mājdzīvnieki varēja tā izkļūt," atceras B.Broņņikova. Pie viņu cūkas nāca vēl citas. Vasarā tā veda visas uz zirņu lauku, ko bija atradusi aiz kapsētas. Ziemā trūka barības, tāpēc Helēna, tīrot graudus, bēra tos garajās biksēs. Cūka viņu sagaidīja jau uz ceļa un veda uz kūti.
"Nesaprotu, kā viņa uzzināja, no kuras puses un kad nākšu," brīnās H.Broņņikova. Tiesa, graudu pārnešana šādā veidā un aukstums ir darījis savu. Tagad Helēna ar grūtībām var pārvietoties tikai istabās.
Beatrise no 4.klases gāja kolhoza darbos. Vasarā viņa ravēja runkuļus vai strādāja pļavā. Ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem atzīmēja izstrādes dienas, par kurām rudenī deva graudus. Vēlāk viņai uzticēja uzskaitvedes pienākumus.
"Vienu reizi neaizgāju uz darbu. Tad sasauca sapulci, un man atskaitīja vairākas izstrādes dienas. Tagad zinu, ka to nevarēja darīt, jo es nebiju pilngadīga," uzsver B.Broņņikova. Bērni ēda egļu pumpurus, skābenes un meža ogas, jo tur bija daudz vitamīnu, tāpēc maz slimoja. Beatrisei bija apmēram desmit gadu, un viņa nebija vecākā, bet veda visus uz taigu, kas atradās aiz divām sādžām.
"Es nekad nemaldījos. Vienmēr pratu atrast ceļu atpakaļ. No taigas nesām laukā brūklenes, mellenes un maisiem meža ķiplokus. Tie ir ļoti garšīgi ar sāli. Un kādas tur ir sēnes!" klāsta sieviete. Sēnes varēja salasīt arī pļavās, tāpēc tās sālīja lielās mucās. Sibīrijā brīvā dabā aug puķes, kādas te audzē dobēs. Tomēr vairums izsūtīto ik brīdi atcerējās Latviju, kur vēlējās atgriezties.

Citu datumu laikraksti

  • Lauku iedzīvotāji Latvijā uzskata, ka var izdzīvot bez Eiropas Savienības

    Alsviķu pagasta iedzīvotāja Velta Jundze ir pārliecināta, ka Latvija var izdzīvot arī bez iestāšanas Eiropas Savienībā.Alsviķu pagasta iedzīvotāja...

  • Upe

    Viņas balss aiztrūkst, viņa atmin Ansi un iedomā, kā būtu, ja viņš būtu ienācis pie Dārtas kā pie "Rotiņu" saimnieces, bagātais Silabriedis Ansi...

  • Uz Albāniju var doties bez vīzas

    29.maijā stājies spēkā vienpusējs bezvīzu režīms ar Albāniju.29.maijā stājies spēkā vienpusējs bezvīzu režīms ar Albāniju . Latvijas Republikas...

  • Saņēmēju vairāk, bet saujā mazāk

    Latvijas lauksaimnieki nonākuši grūtas apjēgas priekšā. Turpmāk katru nākamo gadu paredzama atšķirīga valsts atbalsta forma lauksaimnieciskajai...

  • Būs jauni kredīti

    Vai Latvijas iedzīvotājs līdz brīdim, kad zemi varēs iegādāties ES iedzīvotāji, būs ekonomiski spējīgs iegādāties zemi pats?Vai Latvijas iedzīvotājs...

  • Upe

    - Tad jau gan, bet redzi, Pēter, - tici vai netici , bet tas augstais visu redz. Vai varēsi mierīgu sirdi dzīvot?12. - Tad jau gan, bet redzi, Pēter,...

  • Kalni - bauda dvēselei un miesai

    Ko latvietim izsaka tādas valsts nosaukums kā Slovākija? Tie, kas nav tur bijuši, visticamāk, Slovākiju jauks ar Slovēniju, jo vārdi ir ļoti...

  • Līnis murdā un šķīvī uz galda

    Kad dienas kļuvušas garākas un siltākas, gribas pēc iespējas vairāk laika pavadīt ārpus telpām un arī maltītes ieturēt brīvā dabā.Kad dienas kļuvušas...

  • Daži izteikumi no vēstures eksāmena

    1939. gada 23. augustā Sibīrija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar ANO.1939. gada 23. augustā Sibīrija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar ANO. 1939....