Mana mazākā meita – Katiņa - aizgāja uz dārziņu nepilnu divu gadu vecumā. Uztraucos un pārdzīvoju, jo ar vecāko dēlu mājās auklējos gandrīz piecus gadus, un vēl likās, ka palaidu par agru.
Mana mazākā meita – Katiņa - aizgāja uz dārziņu nepilnu divu gadu vecumā. Uztraucos un pārdzīvoju, jo ar vecāko dēlu mājās auklējos gandrīz piecus gadus, un vēl likās, ka palaidu par agru.
Taču tagad man izteica tik labu darba piedāvājumu, ka izšķīros par labu dārziņam. Pluss bija tas, ka bērni, kas sāka dārziņā nākt ar septembri, jau bija puslīdz adaptējušies, un nekādi lielie skandāli neradās. Pirmo nedēļu bērnu no dārziņa izņēmu pēc diendusas. Katiņa jau runāja samērā skaidri, komunikācijas problēmu nebija, audzinātājas vienmēr varēja saprast, ko viņa grib. Mazā vēl neprata sēdēt uz podiņa, tādēļ pusgadu devu līdzi pamperus. Mums ļoti palaimējās ar auklīti, kura palīdzēja Katiņai prasīties uz podiņa. Grupiņā viņa līdz janvārim bija jaunākā, pēc tam pienāca vēl viena meitenīte, kas bija dažus mēnešus jaunāka. Lielākie grupas bērni viņas abas sargāja un čubināja, protams, audzinātājas arī. Nebija jau pavisam bezrūpīgs tas sākuma periods, īpaši, ja atceros slimošanu: sapotējāmies pret gripu un gada laikā Katiņa tomēr daudz slimoja ar visām kaitēm, kas kādam dārziņā gadījās. Sevišķs bubulis bija Rota vīruss, jo mazajiem - kas rokā, tas mutē. Tomēr sevi mierināju ar domu, ka bērni slimo, gan dzīvojoties mājās ar mammu vai auklīti, gan apmeklējot dārziņu.
Pirmais gads dārziņā pagāja visai raibi, tomēr Katiņa uz turieni gāja ar prieku un arī man jaunajā darbā vedās ļoti labi. Manuprāt, tas bija pats svarīgākais, ka vakarā varējām tikties, apmierinātas ar aizvadīto dienu, nevis nogarlaikojušās un apnikušas viena otrai.
