Ja grib, var visu – piepildās sapnis par Ameriku!

Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 12.a klases skolniecei Annai Aizpurietei viss notiek tā, kā tam jānotiek, - iespējas piedalīties dažādos projektos gluži krīt kā no gaisa! Vēl viņa ir tas cilvēks, kurš mēdz ielūkoties e-klases paziņojumu slejā, lai atrastu iedvesmu saviem nebeidzamajiem meklējumiem pēc kaut kā jauna. Pēdējo trīs mēnešu laikā piepildīta ar vēsmām no Dziesmu un Deju svētkiem, Beļģijas “Erasmus” projekta un ģimnāzijas sadarbības projekta ar Vetīnu, Anna kā savu lielāko piedzīvojumu tomēr min projektu, kas aizvedis jaunieti līdz pat ASV. Anna nenoliedz, ka varētu atkal braukt uz ASV, iesaistīties projektos, kā arī tikties  ar saviem jauniegūtajiem draugiem. Kā vairākkārt sarunas laikā uzsver jauniete – ja dzīve kaut ko dod, tad tas jāizmanto.

Iespēju atrod e-klasē
“Es iesaistījos projektā, kuru sauc “Līderības akadēmija” (“Leadership Academy”), un tas notiek kopš 2014.gada. Projekta rīkotāji ir divas organizācijas –  Baltijas-Amerikas Brīvības fonds (BAFF – “Baltic American Freedom foundation”) un Starptautiskā izglītības un pieredzes apmaiņas padome (CIEE – “The Council on International Educational Exchange”). Šajā projektā Baltijas valstu jauniešiem ir iespēja doties uz ASV, lai apgūtu zināšanas par uzņēmējdarbību un līderību, tiktos ar vietējiem biznesmeņiem. Pagājušajā mācību gadā e-klasē atradu ziņu, kas izklausījās pārāk laba, lai būtu patiesa. Tā bija kā kārtējā izdevība doties uz Ameriku. Projekta norises laiks sakrita ar Dziesmu svētku laiku, tomēr izlēmu riskēt. Atceros, kā tikai dažas stundas pēc balles jau biju lidmašīnā, lai uzsāktu savu ceļojumu, kas ilga no 8.jūlija līdz 3.augustam,” atmiņās dalās jauniete.

Uztver ar vēsu prātu
Anna labprāt sīki pastāsta par pieteikšanās procesu. “Bija jāiztur konkurss vairākās kārtās. Pirmajā kārtā, kurā pieteicās 1004 jaunieši, izvērstā veidā bija jāatbild uz pieciem jautājumiem – tas nozīmēja uzrakstīt piecas mazas esejas. Tas nebija pārlieku sarežģīti, tāpēc brīnos, kāpēc nepieteicās vairāk dalībnieku,” aizdomājas jauniete. Uz otro kārtu tika uzaicināti vien 70 dalībnieki. “Tās uzdevums bija 15 minūšu intervija Rīgā, kuras laikā draudzīgā gaisotnē projekta pārstāvji no Baltijas valstīm un Amerikas uzdeva dažādus jautājumus. Te vairāk vērtēja cilvēka personības kvalitātes, nevis, piemēram, angļu valodas līmeni,” stāsta Anna, piebilstot, ka pēc intervijas bija nepieciešams gaidīt atbildi par to, vai esi uzņemts. “Šajā laika posmā es saglabāju vēsu prātu – nenoskaņojos uz to, ka simtprocentīgi tikšu vai netikšu projektā. Iespējams, tas tādēļ, ka iepriekš pieteicos dalībai citā projektā, kas arī bija saistīts ar Ameriku. Tajā es izliku sevi visu, koncentrējos, biju pārliecināta, ka tikšu, bet netiku. Tomēr es neteiktu, ka ļoti par to pārdzīvoju. Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek,” pārliecināti saka Anna.

Pirmie iespaidi par ASV
Kopā projektā iesaistījās 31 jaunietis. Lidojums uz ASV ilga astoņas stundas. “Tas vien jau bija kā piedzīvojums! Domāju, katram jāpieredz tās ērtības – personiskais televizoriņš, trīsreizēja ēdināšana. Pirmās trīs nedēļas bijām Portlendā, Meinas štatā, vēlāk apmeklējām citas pilsētas. Emocionāli labākais iespaids man ir par Portlendu. Tur sastapos ar sajūtu, ka viss ir pazīstams, mājīgs, pat – kā Latvijā. Netālu no vietas, kur dzīvojām, bija okeāns, bet Latvijai ir jūra. Tajā es saskatu līdzību. Portlendā ir daudz mazu veikaliņu, kafejnīcu. Ņujorka ir pilnīgi kaut kas cits. Tā ir nebeidzams ielu tīkls. Visvairāk mani tomēr izbrīnīja netīrība ielās. Protams, tur ir ļoti daudz cilvēku, pati pilsēta ir ļoti moderna. Diemžēl nevaru detalizēti raksturot pašus amerikāņus, jo gandrīz visu laiku pavadīju kopā ar cilvēkiem no Baltijas valstīm un puisi no Itālijas. Tomēr patiesi forši un atsaucīgi bija mūsu amerikāņu pasniedzēji un mentori. Domāju, ka tādi ir arī citi amerikāņi. Tematisko aptauju laikā Portlendā mēs savācām 200 viedokļus. Cilvēkos bija patiesa interese par to, ko un kāpēc mēs darām, kas mēs esam. Projekta laikā dzīvojām kopmītnēs (“dorms”). Es biju vienīgā alūksniete, man tuvākie cilvēki bija no Madonas un Otepes Igaunijā. Vēl Latviju pārstāvēja dalībnieki no Ventspils, Jelgavas, Rīgas un citām vietām,” atklāj Anna.

Zināšanas praksē
Anna atzīst, ka interesantākais bija īstenot divus praktiskos uzdevumus – projektus, kuru laikā viņa ieguva visvērtīgāko pieredzi. “Pirmā projekta laikā pusotru nedēļu strādājam 10 cilvēki vienā grupā. Protams, sākumā sastrādāties bija pagrūti, jo ikviens bija izteikta personība. Pirmais projekts bija saistīts ar Portlendas beisbola komandu (“Portland Sea Dogs”). Komandas problēma bija grūtības piesaistīt tūkstošgades paaudzi (“millenials”). Mums bija dots uzdevums izstrādāt plānveidīgu sistēmu, sniegt īstenojamus padomus šo cilvēku piesaistīšanai. Portlendā rīkojām aptaujas, kuru laikā noskaidrojām, kas šos cilvēkus varētu motivēt apmeklēt spēles. Īsāk sakot – veicām priekšizpēti. Līdz šim tika piedāvātas vienīgi grupu vai ģimenes biļetes, taču tūkstošgades paaudzei ir aktuāli pavadīt savu laiku tieši draugu lokā. Mēs izstrādājām mazāku - draugu piedāvājuma - komplektu, kas bija arī lētāks. Tikpat svarīgs ieteikums bija palielināt aktivitāti sociālajās platformās, rīkojot konkursus,” ar pieredzi dalās jauniete.

Domā radoši
Otrais projekts aptvēra Portlendas pilsētu. Šo uzdevumu vērtēja organizācijas CIEE darbinieki. Atkal dalījās grupās, šoreiz – sešās. “Mums tika iedalītas trīs tēmas, katras divas grupas saņēma vienu un to pašu tematu, tādējādi palielinājās savstarpējā konkurence. Tēmas aptvēra pārtikas, veselības un labklājības, kā arī tūrisma jautājumus. Mūsu grupai bija tēma par pārtikas jautājumiem. Savu mazo biznesu organizējām par sulām un smūtijiem, kuru izejvielas būtu “neglītie augļi un dārzeņi”. Par tādiem Amerikā un citviet pasaulē sauc augļus un dārzeņus, kuri netiek pārdoti veikalos vai nemaz nenonāk līdz veikalu plauktiem tikai sava izskata, nevis kvalitātes dēļ. Piemērs varētu būt divi kopā saauguši burkāni vai nepietiekama izmēra ābols. Šie produkti ir arī salīdzinoši lētāki, tādējādi tos bija finansiāli izdevīgāk izmantot mūsu projektā. Tāda rīcība ir arī dabai draudzīga. Protams, biznesa plāna izveide šai iecerei bija sarežģīts uzdevums, kopīgi domājām vēlu vakaros tik ilgi, cik enerģija un apņēmība ļāva. Par laimi, manu grupu veidoja cilvēki, kuriem jau bija pieredze uzņēmējdarbībā, saistība ar jauniešu uzņēmumiem,” stāsta Anna. Viņa pauž nožēlu, ka ģimnāzijā nav iespējas realizēt jauniešu biznesa idejas. “Projekts bija jāizveido ne tikai teorētiski – mums vajadzēja reāli meklēt augļu iepirkšanas vietas, aprēķināt produktu realizācijas, piegādes un citas izmaksas. Noslēgumā prezentējām produktu cenas, izskatu, ēdienkarti utt. Diemžēl mana grupa neuzvarēja, bet vienmēr jau nevar uzvarēt. Projektā uzvarēja tūrisma ideja, kuru īsumā varētu raksturot ar kodolīgu saukli – “Kļūsti par gidu savas pilsētas viesim!”. Prieks, ka žūrija tomēr atzinīgi novērtēja visas grupas un teica, ka mūsu biznesa plāni bija labāk izstrādāti pat par dažu labu universitātes studentu darbiem,” atklāj Anna.

Gūst vērtīgas atziņas
Laikā, ko pavadīja Amerikā, Anna guvusi vairākas atziņas – sastrādāties ar spēcīgām personībām nav viegli, kā arī – biznesa izveide ir sarežģīts pasākumu kopums. “Būtiskākais ir liela uzņēmība. Pasniedzēji mums iemācīja ko ļoti svarīgu – ja gribēsi veidot savu biznesu, tas atnāks pie tevis. Viss notiks īstajā vietā un laikā, un par to būs spēcīga iekšējā pārliecība. Tomēr, ja man kāds šobrīd jautātu, vai esmu gatava uzsākt biznesu, es teiktu – nē. Varbūt nākotnē būs tas brīdis, kad sapratīšu, ka gribu un varu. Un tas viss tieši tās iekšējās pārliecības dēļ,” teic Anna.
Vai sulu un smūtiju projekts būtu realizējams Latvijā? Anna šaubās. “Nepārzinu Latvijas situāciju, mūsu darbība bija jāizstrādā Portlendā. Varbūt tas izdotos Rīgā, kur ir vairāk cilvēku, vairāk “zaļo” domātāju, kā arī – izteikts tūrisms. Nozīmīgs faktors ir arī vasaras sezona,” pārdomās dalās Anna.

Neizpaliek bez pacilājošām sajūtām
Kā jau katrā ceļojumā arī šā projekta laikā Anna piedzīvojusi vairākus iedvesmojošus mirkļus. “Blakus kopmītnēm atradās okeāns, mola galā – bāka. Tajās dienās, kad piecēlos agrāk nekā citi, mēdzu pastaigāties. Tie bija skaisti, nesteidzīgi mirkļi. Atceros arī pašu pēdējo vakaru Amerikā. Tas man saistās ar pārējiem un ļoti draudzīgajiem projekta dalībniekiem. Todien bija ļoti spēcīgs negaiss. Nezinu, cik gan droši tas bija, bet, sēžot pie bākas un esot tur negaisa laikā, piedzīvoju diezgan neaprakstāmas emocijas - tas bija iespaidīgi! Turklāt tajā pašā vakarā tika svinētas kāzas, apkārt valdīja liela rosība. Otrs spilgts brīdis man saistās ar Ņujorkas Brīvības salas apmeklējumu. Tobrīd bija tik burvīgs laiks, spīdēja saule un šķita – ak, cik skaisti, par to kādreiz pastāstīšu saviem mazbērniem! Tie ir tādi brīži, ko tu dziļi noglabā savas atmiņas failos, šīs atmiņas viegli neizgaist. Tās vēlos atcerēties vienmēr,” teic Anna.

Būt pašam un saņemt
ģimenes atbalstu
Anna atklāj arī to, ka joprojām īsti nespēj noticēt šovasar pieredzētajam. “Protams, biju pārsteigta, ka mani apstiprināja projekta dalībnieku kārtā. Iespēja tika tikai 31 jaunietim, kuri ir 17 un 18 gadus veci. Varbūt palīdzēja tas, ka, atbildot uz jautājumiem, kā arī intervijā es necentos tēlot kādu citu, biju patiesa. Ļoti palīdzēja 2015.gada dalībnieks Rinalds Onckulis, kuram es prasīju padomus. Viņš ar šiem vērtīgajiem ieteikumiem un pieredzi arī dalījās. Pilnīgi iespējams, ka “vainīgas zvaigznes”,” smejoties piebilst Anna.
Runājot par nākotnes plāniem, Anna saka, ka uzņēmējdarbību studēt negrasās. “Drīzāk jau medicīna. Projektā pieteicos vairāk tāpēc, ka vecāki ir uzņēmēji, ir arī interese par biznesa pasauli,” spriež Anna. Viņa atklāti pastāsta arī par vecāku domām. “Es iesaistos daudzos projektos, tāpēc gluži vai šķiet, ka vecāki no manis gaida, ka es kādā brīdī teikšu – es lidoju uz Ameriku! Protams, viņi zināja, ka izturēju abas kārtas, bet apstiprināšanu projektā mammai paziņoju īsziņā, uz ko atbilde bija – ak, šausmas!” ar smaidu atceras Anna. “Paldies manai ģimenei par vienmēr sniegto atbalstu un atsaucību, paldies viņiem par to, ka es varu iesaistīties šāda veida projektos!” sirsnīgi saka jauniete.

Īpaši padomāts par
dalībniekiem
Anna neslēpj, ka nauda ASV visvairāk tērēta saldumiem un suvenīriem, jo par pārējām izmaksām gandrīz vispār nebija jāraizējas. “Projekta dalībniekiem bija apmaksāts viss – trīsreizēja ēdināšana, izmitināšana, lidmašīnas biļetes. Pašiem vajadzēja maksāt tikai par vīzu un nokļūšanu Rīgas lidostā. Par to ir jāpateicas Baltijas-Amerikas Brīvības fondam. Puisis no Itālijas par dalību projektā maksāja vairākus tūkstošus, jo tur projekts notiek tikai ar CIEE palīdzību. Pati Itālija atbalsta sniegšanā nav iesaistījusies. BAFF ļoti palīdz jauniešiem finansiāli, un par to šai organizācijai esmu ļoti pateicīga,” teic jauniete.

Viss ir iespējams!
Piedaloties daudzos projektos, Anna ir ieguvusi pārliecību, ka nodomi ir īstenojami. “11.klašu skolēni – piesakieties! Izdevība ir jāizmanto, aktīvi sekojot jaunākajai informācijai. Es plānoju sniegt nelielas padomu prezentācijas gan ģimnāzijā, gan Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā, lai pastāstītu par savu pieredzi. Tikt uz Ameriku ir reāli! Nav pilnīgi nekā, ko zaudēt, nevajag baidīties - vajag uzdrošināties!” aicina Anna, piebilstot, ka tiem, kas nokavējuši šo projektu vai ir tam par jaunu, jāmeklē citas iespējas, jo to ir patiesi daudz.
“Man bieži prasa, kā es spēju iesaistīties tik daudzos projektos, tos atrast? Bet – ja tu atver acis, tad redzi tik daudz iespēju! Jā, ir daudz projektu, kurus nevar finansiāli atļauties, tomēr ir arī daudz bezmaksas iespēju, kaut vai tā pati “Erasmus” programma. Ir jādara tagad, jo - kad tad vēl, ja ne jaunībā!” sarunas noslēgumā smaidot saka Anna.
— Žaklīna Stricka

Citu datumu laikraksti

  • Bērni zīmē  dzejoļus

    Bērni zīmē dzejoļus

    Līdz septembra beigām Alūksnes pilsētas bibliotēkā izstādē “Zīmēju dzejoli” apskatāmas Alūksnes mākslas skolas audzēkņu darinātās grāmatiņas. Katra...

  • Alūksnes slimnīca – kā ķīlnieki 2

    Alūksnes slimnīca – kā ķīlnieki

    Šis būs stāsts par Alūksnes slimnīcu, par gulbeniešiem un balveniešiem, par Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielajiem, melnajiem robiem, par...

  • Liels paldies,  ka Alūksnes slimnīca ir!

    Liels paldies, ka Alūksnes slimnīca ir!

    Gulbenietes, četru bērnu māmiņas Inetas Sidorovas-Ragas pieredzes stāsts un pārdomas par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Alūksnē, Gulbenē un...