Jāmīl bērni arī melni

Internātskola ir kā atbalsts maznodrošinātajām ģimenēm.

Internātskola ir kā atbalsts maznodrošinātajām ģimenēm
Gaujienas speciālā internātskola ik mēnesi ar kādu koncertu, pasākumu ieskandina skolas jubilejas 50 gadu svinības. Tomēr šo priekpilno un gaišo pasākumu aizēno nebūšanas ar audzēkņiem – biežā bēgšana no mācību iestādes.
Pārdomās par cēloņiem un iespējamajiem šīs problēmas risinājumiem dalās skolas direktore Vita Andersone, direktora vietniece izglītības jomā Gunta Dumārova un direktora vietniece audzināšanas jomā Marta Zirne. "Mums skolā ir komandas darbs, jo viens nav cīnītājs. Ikkatrs pedagogs, tehniskais darbinieks dod savu ieguldījumu bērnu audzināšanā, tāpēc visiem, kas šeit strādā, ir vienlīdz liela un būtiska nozīme," skaidro V.Andersone.
Šobrīd saņemam no policijas informāciju par bēgšanas gadījumiem no skolas. Kas varētu būt par iemeslu?
V.Andersone: - Skolā esmu nostrādājusi desmit gadus, dzīvoju laikam līdzi un vēroju situāciju valstī, apkārtnē un skolā. Ja, piemēram, pirms astoņiem gadiem kāds patvaļīgi aizgāja no iestādes, tad tas nebija tik bīstami. Tagad valstī ir strikti noteiktas bērnu tiesības, mēs par katru no viņiem atbildam un, līdzko viņš aizbēg, ziņojam policijai. Vecāki mums uztic savus bērnus, esam gatavi atbildēt par viņiem, bet ne jau ārpus skolas robežām, kur nezinām, kas ar viņu var notikt jau aiz pirmā ceļa līkuma.
Varu atzīt, ka pirms astoņiem gadiem mēs neziņojām par katru aizbēgušo, toreiz vien pietika sazināties ar vecākiem un noskaidrot, kur bērns atrodas. Internātskolā mācās bērni no problēmģimenēm, kas ir sociāli maznodrošināti un nelabvēlīgu ģimeņu bērni, ar kuriem jau, pirmkārt, netiek galā paši vecāki. Ir gadījumi, kad paši vecāki aizved bērnu uz policiju un saka, ka netiek ar viņu galā un lūdz kaut ko darīt. Mums skolā ar šādiem bērniem ir jāstrādā, lai gan neesam slēgta tipa iestāde – durvis ir vaļā, sētas nav. Protams, ir savi iekšējās kārtības noteikumi, tomēr bērni nereti ir pieraduši dzīvot bez režīma un tāpēc arī bēg.
Kāpēc viņi bēg, ja jau mājās apstākļi ir krietni sliktāki?
G.Dumārova: - Bieži vien uz mūsu skolu atnāk kā uz pēdējo glābiņu, jo nekur citur viņus neņem. Šie bērni nav mācījušies vairākus mēnešus, izjutuši brīvību, un tad piespiedu kārtā sociālie darbinieki viņus atved uz šejieni. Protams, tad ir bēgšana. Ir, kas bēg uz mājām, ir, kas vienkārši klaiņo, mitinās šķūnīšos. Tiem, kas mācās šeit jau kopš 1.klases, problēmu nav, viņi ir apzinīgi. Ir daudz labu bērnu, bet kausiņš darvas spēj sabojāt visu medus podu.
M.Zirne: - Domāju, ka tā ir pārprastā demokrātija. Bērns var darīt, ko vien grib, un par to neviens viņam sodu neliks, nelamās, neaizskars. Būtībā viņus nekādi nevar ietekmēt, tāpēc var atļauties visu. Arī vecāki nespēj palīdzēt, jāatzīst, ka ir bērni, kuriem vecāku vai nu vispār nav, vai arī tie uz skolu atnāk tikai vienu reizi gadā, citi pat tikai uz izlaidumu atnāk. Varam jau arī saprast, kāpēc bērni neapmeklē skolu pietiekami bieži, jo dzīvo citos pagastos, pat rajonos un nav līdzekļu transportam, lai atbrauktu uz skolu.
V.Andersone: - Mēs nespējam bērnu motivēt mācīties, jo viņi paši vien skandina - "kāpēc man jāmācās, ja kaimiņš lielu naudu pelna Īrijā un viņam ir septiņu klašu izglītība". Patiesībā jau bērniem šeit ir labi – četrreiz dienā ēdina par brīvu, dod visus mācību līdzekļus, viņi var izmantot internetu, bibliotēku, ir arī iespēja piedalīties pulciņos un pasākumos. Bērni piedalās olimpiādēs.
Esam iedibinājuši tradīciju rīkot atvērto durvju dienas, kurās piedalās gan vecāki, gan sociālie darbinieki, gan bāriņtiesu darbinieki no dažādiem pagastiem. Tās dienas beigās visiem rādījām filmu par bērniem invalīdiem "Mārtiņš" ar domu aicināt mīlēt savus bērnus tādus, kādi viņi ir, jo daudziem bērniem pasaulē klājas vēl grūtāk. Jāmīl bērni arī melni, jo baltus mīlēs daudzi. Patiesībām jau šiem visiem bērniem pietrūkst mīlestības, viņi nav to pietiekami saņēmuši bērnībā. Sasniedzot pusaudžu vecumu, viņi šo uzmanības deficītu sāk izrādīt, esot neuzmanīgi, demonstratīvi uzvedas stundās, darot pāri cits citam. Tā viņi pievērš uzmanību sev.
Vai stingrāka likumdošana palīdzētu?
V.Andersone: - Sodus nav jēgas palielināt, jo šiem nabadzīgajiem vecākiem jau tik un tā nav ar ko samaksāt. Domāju, ka jāievieš citāda sodu sistēma, jo pašlaik bērnam mēs aizrādīt nevaram, paraut aiz auss arī ne. Varbūt likt par nodarījumu maksāt pašiem?
Nav jau tikai bēgšana, bet arī necieņa pret skolasbiedriem, vardarbība.
V.Andersone: - Šī problēma ir visās skolās. Vardarbība mūsu sabiedrībā ir ienākusi ar redzētajām pārraidēm televīzijā, multiplikācijas filmām – visur rāda kādu vardarbību. Bērni neuzjūt atbildību par savu izdarīto, neatbild par savu rīcību. Viņi zina vienīgi savas tiesības, bet pienākumus ne. Tādi viņi aug. Tomēr mēs ļoti ceram, ka nākamā paaudze būs citādāka. Jau 1.klases bērniem pastiprināti mācām, kas ir slikts, kas labs un kā labāk uzvesties. Ceram, ka viņi izaugs citādāki. Ja necerēsim, tad jau nav jēgas strādāt.
M.Zirne: - Uztrauc tas, ka pusaudži ir ļoti rupji, neciena skolotājus un var atļauties apsaukāt ar jebkādiem vārdiem. Izglītības likumā bērnu tiesību ir krietni daudz, turpretim skolotājiem ir uz pusi mazāk. Pedagogi jau arī neraksta ziņojumu policijai, jo normālam pieaugušajam cilvēkam ir neērti rakstīt audzēkņu rupji izrunātos vārdus.
Skola svin savu 50 gadu jubileju. Kā svinat svētkus?
V.Andersone: - Katru mēnesi atceramies kādu desmitgadi, bet jūnijā būs noslēguma pasākums un salidojums. Skolotāji gatavo pasākumus, atceras to laiku. Viesos nāk bijušie darbinieki, audzēkņi. Mani priecē, ka mūsu skolas bērni šos pasākumus apmeklē un iedziļinās stāstītajā par skolas vēsturi.
Kā mācību iestāde ir attīstījusies?
V.Andersone: - Pirmkārt, skolai ir mainījušies nosaukumi un ikkatru reizi ir bijis jāpielāgojas gan skolotājiem, gan jāpiemēro telpas. Sākotnēji skolas bija kā internātskola, neilgu laiku bija arī vidusskolas klases, tad nosauca par bāreņu un bez vecāku apgādības palikušo bērnu skolu, vēl vēlāk bija speciālā skola bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tagad esam speciālā internātskola. Negribam nodalīt speciālās izglītības bērnus ar pamatskolas programmas apguvējiem, mēģinām viņus integrēt. Vien jāsecina, ka speciālās skolas bērnus ir daudz vieglāk motivēt mācīties, viņi ir apzinīgāki. Prieks arī par daudzajiem valsts līmeņa pasākumiem bērniem ar īpašām vajadzībām, kas bieži vien noris pie mums. Nākotnē ir iecere veidot arī korekcijas klasi, piemērot skolu bērniem ar kustību traucējumiem. Tieši pēdējā laikā ir veikti vairāki remonti klasēs.
G.Dumārova: - Vienmēr ir paticis direktores teiktais, ka internātskola jau ir kā atbalsts maznodrošinātajām ģimenēm. Jā, ir tālu no mājām, bet te tiek sniegts viss. Nevar nonievāt, ka internātskola ir kas slikts, jo tā ir reāla valsts palīdzība.
V.Andersone: - Ja kāds domā, ka rūpes par šiem bērniem vajadzētu uzņemties audžuģimenēm, tad varu atzīt, ka mums ir ļoti slikta pieredze. Bērnu ģimene paņem, bet līdz ar pusaudžu gadiem parādās arī raksturīgās problēmas un audžuvecāki nespēj vairs bērnu audzināt. Tas jau ir pats sāpīgākais, ja bērnu atdod atpakaļ. Tad jau labāk, lai vispār neņem audzināšanā un lai bērns neizjūt šo svaidīšanu no vienas vietas uz citu. Tas sāp. Cenšamies šeit dot bērniem to, kā visvairāk trūkst, – mīlestību.
***
skolas vizītkarte
Dibināta 1957.gadā, bet mācības uzsāktas 1958.gadā.
Skolā šobrīd mācās 156 audzēkņi, strādā 47 pedagogi un 36 tehniskie darbinieki.
Devīze: Tavi bijām, ik brīdi tavi esam, ik brīdi tavi paliksim, skola pie Gaujas.

Citu datumu laikraksti

  • Dejotprieks – visās paaudzēs

    Pasākumā iepazīstinās ar pagasta dejošanas tradīcijām.Pasākumā iepazīstinās ar pagasta dejošanas tradīcijām Kā Alsviķu pagastā veidojušās dejošanas...

  • Ģimene - Latvijas lepnums un spēks

    Jau trešo gadu Latvijā tiek organizēti ģimenes svētki „Ģimene – Latvijas lepnums un spēks”. Svētku ideja ir atbalstīt tradicionālās ģimenes vērtības...

  • Balso par savu veikalu!

    Jau otro gadu vadošais tirdzniecības aprīkojama piegādātājs Latvijā uzņēmums „HL Display Latvia” sadarbībā ar informatīvajiem atbalstītājiem -...

  • Miljoni pasta maisā

    Citiem šī nedēļa saistīsies ar «aukliņu raustīšanu», kombinējot sakaru monstra jaunā saimnieka meklēšanas procesus, vēl kādam – ar jautrību mēneša...

  • Par alianses sanākšanu un divdomībām

    Vai NATO vārti vērsies plašāk, vai jeņķu ērglis ir pietiekami draudīgs, lai liktu mazliet piesargāties Krievijas lācim – uz šiem jautājumiem šonedēļ...

  • «Mēs krītam!»

    Anglija. Disciplinārsodu izpelnījusies kādas britu aviokompānijas stjuarte, kas, nespēdama izturēt lidmašīnas turbolenci, salonā sākusi kliegt...

  • Darot gribas darīt vairāk

    Vienmēr optimisma un labas gribas pilna ir alūksniete Gunta Zālīte. Ikdienu viņa aizvada, esot par sociālo darbinieci Alūksnes Sociālās palīdzības...

  • Pārdomas par agresiju

    Tikko nākusi klajā Klaiva Steiplza Lūisa grāmata „Svarīgā izšķiršanās”, kas sākas ar galvenā varoņa, par grēkiem pēc nāves Šķīstītavā nokļuvuša...

  • Kāpēc sabiedrībā valda agresija?

    Jūlija Hatilova no Alūksnes: Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi. Ja runā par agresiju skolās, tad tur liela nozīme ir tam, no kurienes...