Jānis Streičs: latvieši ir krietna tauta

Jānis Streičs, kas visiem vairāk pazīstams kā kinocilvēks, sāka zīmēt agrā bērnībā, kad tēvs parādīja, kā jāzīmē rati un zirgs.

Jānis Streičs, kas visiem vairāk pazīstams kā kinocilvēks, sāka zīmēt agrā bērnībā, kad tēvs parādīja, kā jāzīmē rati un zirgs.
Jāņa māsīca Genovefa ierādīja, kā no māla izveidot gotiņas, cūciņas, cilvēciņus. Viņš cerēja kļūt par mākslinieku un, vēl teātra fakultātē mācoties, pelnījās ar zīmēšanas, daiļrakstīšanas un dekoratora darbiem. Studiju laikā Ulda Pūcīša pašdarbības teātrī J.Streičs strādāja par dekoratoru. Šajā amatā viņš strādājis arī Lielvārdes Tautas teātrī. Kad Gunārs Priede reiz Lielvārdē meklējis režisoru Jāni Streiču, vietējie teikuši, ka tādu režisoru nezinot, bet viņiem esot lielisks dekorators ar tādu vārdu.
"Atzīšos, ka atjaunotās Latvijas pirmajos neatkarības gados bija knapāk ar iztiku, un es vienā lielā iestādē (neatzīšos, kurā) pelnīju maizīti, rakstīdams diplomus un goda rakstus kaligrāfiskā rokrakstā. Draugi mani iekārtoja šajā darbā, un es to godprātīgi darīju," smaida J.Streičs. Viņš piebilst, ka pat īsti nezinot, kāpēc aizgājis pa kino ceļu.
Aktiera dotības mudina izvēlēties kino ceļu
1955. gadā pēc Rēzeknes pedagoģiskās skolas absolvēšanas J.Streičs ar zīmējumu mapīti padusē ieradās Rīgā un ilgi staigāja gar Mākslas akadēmijas durvīm, baidoties ieiet. "Muzejā iepazinos ar mākslinieku Edvīnu Andersonu. Uzrunāju viņu, mākslinieks mani ielūdza pie sevis, izrādīju mapītes saturu, un viņš mudināja nemitīgi zīmēt un iesākto darbu turpināt, bet par stāšanos akadēmijā neteica ne vārda. Pēc gadiem, kad to viņam atgādināju, E.Andersons sacīja: "Ko tu mani klausīji, biju taču muļķis"," smej režisors.
Pēc dienesta armijā J.Streičs aizgāja pa teātra mākslas ceļu. Tieši aktiera, nevis režisora dotības mudināja to darīt. Pirms vairāk nekā 30 gadiem J.Streičam darbā bija saskarsme ar Jāni Anmani, kurš strādāja par mākslinieka asistentu J.Streiča filmas radošajā grupā. Tolaik režisors no Maskavas atveda kasti ar pasteļkrāsām. Abi ar J.Anmani aizgūtnēm zīmēja nelielas miniatūras. Tas notika 1969. gada rudenī. Pasteļkrāsas tolaik bija nenovērtējams dārgums. Regulāram darbam laika nepietika, turklāt iepatikās gleznot ar eļļas krāsām. Nopietna atgriešanās pie pasteļa notika deviņdesmito gadu sākumā, kad J.Anmanis nelika mieru un aicināja zīmēt tieši ar pasteli. Pamazām darbi sāka krāties.
Cenšas saglabāt māksliniecisko patiesību
"Zīmēju pēc atmiņas, lielākoties tās bija bērnu dienās ieraudzītās ainas. Liekot vienu pie otras, radās cikls "...Kur basām kājām...". Bija izstāde Zinātņu akadēmijā, kur pašam par lielu pārsteigumu profesionālie, Latvijā labi zināmie mākslinieki - Džemma Skulme, Jāzeps Pīgoznis, brāļi Ģērmaņi un citi - to augstu novērtēja," atceras mākslinieks. Bija brīdis, kad likās - ar režiju nekas prātīgs nesanāks, un, nezaudējot laiku, viņš sāka apgūt tēlniecību un aktu zīmēšanu pie mākslinieces Blunavas, bet tiklīdz atkal bija darbs kinolaukā, tā studijas pameta.
Pēc atmiņas zīmēti arī Petrovsku kapi. Nu tā vieta pilnīgi mainījusies - nav ne to māju, ne ceļu, kapi aizauguši. "Ilgi meklēju šīs vietas kompozicionālo atrisinājumu, līdz izdomāju, ka plašākas apkārtnes elementi jāsakoncentrē vienkopus, saspiežot plānus. Izdevās. Varbūt tā nav fotogrāfiskā patiesība, bet mākslinieciskā patiesība ir noteikti. Vietējie cilvēki momentā atpazina," gandarīts mākslinieks.
Īpašu vērību gleznotājs velta debesīm. Tās allaž ir ciešā saskaņā ar attēlojamo sižetu un skatītāju it kā ievada tā noskaņā. J.Streičs atceras kādu krievu sievieti, kura sacījusi, ka ar maziem zēniem vienmēr ir lielākas klapatas nekā ar meitenēm, - viņi ir jutīgāki pret laika maiņām un pat pret izmaiņām debesīs. J.Streiču patiešām bērnībā ļoti iespaidojušas debesis, īpaši, kad tās bijušas drūmas un tumšas.
Glezno virtuvē, kad sieva darbā
"Raugieties uz maniem darbiem ar piedodošu skatu. Es visu laiku mācos pie labiem un jaukiem skolotājiem. Viņi man dod padomus, kurus nekavējoties ņemu vērā. Pie jau minētajiem - Skulmes un Pīgožņa - noteikti jāpieskaita Aleksandrs Stankevičs, Osvalds Zvejsalnieks un Eduards Grūbe," stāsta mākslinieks.
Viņam nerūp, lai viņu uzskatītu par modernu, godātu par mākslinieku, jo glezno tikai sirdsprieka dēļ. Izstādes liek J.Streičam neapstāties. Cikls "...Kur basām kājām..." ir vērtīgs ar to, ka attēlo vietas, kuru vairs nav. Civilizācijas procesi tās nopostījuši vai izmainījuši. Lauku ceļu vietā vīd sidrabainās šoseju lentes.
Mākslinieks pateicībā vienu darbu atstāj katrai vietai, kur notikusi izstāde. Viņam svarīgi panākt, lai izstāde visu laiku atrastos ceļā, jo mājās nav tik daudz vietas, kur darbus glabāt. J.Streičs glezno nelielā dzīvokļa virtuvē, kad sieva aiziet uz darbu.
Uzskata sevi par pagājušā gadsimta cilvēku
Jautāts par līdzībām režijas un gleznošanas darbos, autors atbild piekrītoši, jo kompozīcijas veidošanas māka visās mākslās ir līdzīga. J.Streičs uzskata, ka tauta nav sverama dzīvsvarā. To raksturo gars, intelekts, iepriekšējo paaudžu kultūra.
Viņam interesanta situācija gadījusies Londonā pēc filmas "Teātris" uzņemšanas. "Kādā kinomīlētāju auditorijā man uzdeva jautājumu - kā cilvēks, kurš ne reizi nav bijis Anglijā, var tik precīzi uzņemt filmas scēnas, ka nevienam nav nekādu šaubu, - notikumi patiešām norit Anglijā. Atbildēju, ka mazo valstu pārstāvjiem ir viena priekšrocība - mums ārkārtīgi daudz jāzina, salīdzinot ar lielo nāciju cilvēkiem. Mēs dziļāk izzinām, pētām un salīdzinām, ko par vienu parādību raksta dažādu valstu speciālisti. Kopš bērnu dienām esmu lasījis angļu klasiķus Čārlzu Dikensu, Somersetu Moemu un citus," smaida J.Streičs.
Mākslinieks uzskata, ka šis vairs nav viņa gadsimts. Par savējo viņš uzskata pagājušo. Tas saistās ar cilvēku attiecību aspektiem, sabiedrībā pieņemtajām ētikas normām. Lai arī dzīvojām okupācijas apstākļos, tomēr daudzas lietas attiecībās bija skaistākas, tīrākas un patiesākas.
"Mēs ar jauno paaudzi nekonfliktējam. Viņiem patīk, kā ir tagad. Arī mūs savulaik vecāki nereti nosodīja, bet sadzīvojām normāli. Tas ir pat labi, jo paaudžu maiņa var notikt nesāpīgāk. Varbūt es tāpēc arī zīmēju, ka sākusies kaut kāda nostalģija. Lai jaunie raujas Eiropā," vēlīgi nosaka režisors.
Meistars atzīst, ka rietumu kino, kas tagad ienāk Latvijā, nav viņam tuvs, jo sevi uzskata par rokdarbnieku. J.Streičam nav vajadzīgo dotumu aktīvai projektu rakstīšanai, to pierādīšanai un tamlīdzīgi.
Kļuvis par baznīcas dziesmas autoru
Jautāts, vai viņa zīmēto pasteļu mūžs nebūs ilgāks par uzņemto filmu mūžu, meistars iesmejas un attrauc, ka par to nekad neesot domājis, bet šādu varbūtību pieļauj.
Viņš atceras gadījumu, kad kopā ar meitu bija katoļu baznīcā, kur izvadīja profesori bioloģi Helēnu Mauriņu, tur izdzirdēja dziedam paša rakstīto dziesmu "Māte Marija". Meita sacīja: "Tēti, vai nav jocīgi, ka viena tava dziesma pārdzīvos visus tavus pavadītos gadus kinomākslā?" J.Streičs piekritis, ka cilvēki, visticamāk, aizmirsīs dziesmas vārdu autoru, bet tā kļūs par baznīcas dziesmu uz ilgu laiku. Tāpat varētu būt ar gleznām.
J.Streičs uzskata, ka Latvijā ir daudz labu pasteļglezniecības meistaru. "Kaut es varētu tā, kā glezno viņi. Man vēl daudz jāapgūst. Zīmēju lielākoties uz melna papīra. Vēlos panākt lielāku krāsu dzidrumu, drošāku darbību ar tām. Jūtu, ka beidzamie pasteļi ir tuvāk tādiem, kādus vēlos tos redzēt," cerīgi bilst autors.
No lēģera nevar iziet bez utīm
Gadu mijā J.Streičs sūta daudz vēstuļu. "Esmu apguvis amerikānisko rakstīšanas veidu - uzrakstu vienu vēstuli un to pavairoju, izmainot atsevišķas detaļas. Esmu atzinis šo veidu par racionālu un labu esam. Tā nav paviršība un necieņa pret adresātu. Šādā veidā var daudz pārdomāt un man svarīgāko pateikt katram personīgi," pieredzi izklāsta meistars.
Šajā gadu mijā viņš apcerēja, cik svarīgi tomēr, ka mums ir sava valsts un cik ātri aizmirstam to līmeni, kādā dzīvojām. Cilvēki ātri aizmirst un ātri piedod. J.Streičs skumji smej, ka vairāk par 50 gadiem nodzīvojis apģērbu un apavu trūkumā. Tos lāgā nevarēja dabūt pat tad, kad bija nauda. "Jau esam aizmirsuši, cik tālu bijām novesti ar nebrīvību. Karš izpostīja dzīvi. Mans tēvs nomira Anglijā. Tagad daudzi nevēlas atsaukt atmiņā un salīdzināt tās "bildes", kādas bija padomju laikos un kā ir pašlaik. Atsauciet atmiņā tukšos veikalu plauktus un rindas pēc kauliem! Mana māsīca strādāja kādā Rīgas veikalā, tur iekļuvu pa sētas durvīm. Ēst jau gribas visiem, tāpēc nolēmu izmantot šo priekšrocību. Izjutu milzīgu kaunu, redzot rindā stāvošas tantiņas un veikala dibentelpās pārdevēju radus un draugus, kuriem izcirta visus labākos gabalus. Tantiņām palika astes, kauli un nagi," stāsta mākslinieks.
Viņš aicina visus padomāt, cik latvieši ir krietna tauta. Par to pārliecinājies, ilgi vadot Rīgas Latviešu biedrību un daudzus starptautiskus saietus tajā. Lai kādi vērienīgi pasākumi Latvijā nenotiktu, tie aizvadīti godam. Mūsu valsts viesi uzsver, ka te notikušas milzu pārmaiņas. Paši to nejūtam, jo pierodam. J.Streičs ievērojis, ka Latvijas lauku pilsētas kļūst aizvien sakoptākas.
"Piemēram, ja agrāk Bauska bija īsts zarnumiests, tad tagad šī pilsēta ir tikpat sakopta, cik līdzīgas pilsētas Vācijā vai Francijā. Posts bija liels. Nekas neiznāks, ja nomainīs tikai valdības un nerunās krieviski. Nu nav tā! Nevar iziet no lēģera bez utīm," pārliecināts mākslinieks.
Viņš gadu mijas svētkus izjūt kā bezgala gaišu un ļoti gaidītu notikumu, par ko tik daudz jauku atmiņu no bērnības, kad pats gatavoja eglīšu mantiņas, lēja svecītes un gāja budēļos.

Citu datumu laikraksti

  • Mainīti naturalizācijas testa jautājumi

    No 5.janvāra tāpat kā līdz šim naturalizācijas pārbaužu testu veidošanai izmantos 100 jautājumus, bet desmit no tiem par Latvijas vēsturi un...

  • Lauku ceļi ir slideni

    Autobraucējiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem. Iestājoties aukstam laikam, ir pasliktinājusies situācija uz lauku ceļiem.Autobraucējiem ir jābūt īpaši...

  • Paplašina datoru biznesu vairākos rajonos

    SIA “GBVJ”, kas nodarbojas ar datoru tirdzniecību un servisu, pagājušais gads bijis veiksmīgs.SIA "GBVJ", kas nodarbojas ar datoru tirdzniecību un...

  • Feldšerpunkts iegūst sertifikāciju

    Jau ceturto mēnesi Virešu feldšerpunkts darbojas kā sertificēta medicīnas iestāde. Sertifikāts iegūts uz pieciem gadiem.Jau ceturto mēnesi Virešu...

  • Izdos divu rajonu tūrisma bukletu

    Alūksnes rajona padomes galvenā speciāliste tūrisma darbā Kristīne Vimba vienojusies ar tūrisma darba organizatoru Daili Kadili Gulbenes rajonā, ka...

  • Par auto apzagšanu Valmierā aiztur alūksnieti

    Naktī uz 4.janvāri aizdomās par piecu automašīnu atlaušanu un apzagšanu Valmierā, Vītolu ielā, aizturēts kāds alūksnietis.Naktī uz 4.janvāri aizdomās...

  • Turpinās iesāktos darbus

    Esam pārkāpuši vēl viena gada slieksnim. Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe, atskatoties uz pagājušajā gadā padarītajiem darbiem,...

  • Gada koks 2004 - Eiropas segliņš

    Latvijas Dendrologu biedrība, turpinot pirms vairākiem gadiem uzsākto tradīciju, ir izvēlējusi 2004.gada koku - tas ir Eiropas segliņš (Euonymus...

  • Var atbrīvoties no “ziedkāpostiem” uz rokām

    Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas izskatās pēc maziem “ziedkāpostiem”, nākas secināt, ka tās ir kārpas.Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas...