Jaunie laiki Dālderkalnā

65. Velkas dienas. Viņa atceras, ka dažas reizes pār slieksni pārkāpis arī veikala sargs Šūpolnieks, taču nekādas runas vairs nav sanākušas.

65.
Velkas dienas. Viņa atceras, ka dažas reizes pār slieksni pārkāpis arī veikala sargs Šūpolnieks, taču nekādas runas vairs nav sanākušas. Krāsni iekūris un brītiņu savu smēķi pakūpinājis, viņš aizgājis savās gaitās. Austrai nav nevienas domas, izņemot to skumjāko, kas viņu ir apstājusi laikam taču uz visiem laikiem, nav nekādu interešu, pat ne bada sajūtas. Kaimiņienes ienestā ēdiena blodiņa bieži ir aizmirsusies uz galda neskarta. Pēc šādām bezdomu dienām beidzot pie Austras atnāk atmiņas: par dzīvi, vīru Gustavu, dēliem. Kā jaunības rītā viņa sāka nest šo savu krustu kopā ar dzērāju vīru, tikai reizēm pakurnēdama, papukstēdama un vīram padraudēdama, ka labi tas nebeigsies, tā arī pierada, ka ilglaicīga laime nav priekš viņas, ka daudzām sievām ir vēl sliktāk. Viņa tāpat kā daudzas citas cieta savu dzērāju, reizēm žēlodama iecēla streipulīgās kājas gultā, mazgāja piecūkotās drēbes, pacieta draugu - pudeles brāļu kompānijas, nesakarīgos un nepelnītos uzbļāvienus, cerot, ka vienreiz taču vīrs nāks pie prāta un uzsāks normālu dzīvi. Viņš bija labs traktorists, pelnīja ne labi, taču, laikam ritot, pieņēmās spēkā nelabojamā alkohola slāpe. Daudzas haltūras beidzās ar to pašu negausīgo dzeršanu, no kuras bija radušās visas viņu dzīves likstas. Pirmā dēla Kalvja dzīvi sagandēja neviens cits kā Gustavs: pārdzēries un pārskaities par bērna biežo raudāšanu naktīs, viņš vienreiz bērnu tik stipri trieca pret klona grīdu, ka neviens ārsts vairs nespēja Kalvim palīdzēt, viņš kļuva invalīds uz mūžu.
Vai Austra drīkstēja kādam sūdzēties? Teikt mediķiem patiesību? Tad dusmās viņš izrēķinātos arī ar Austru, kā aizvien draudēja, alkohola neprātu sasniedzis. Vajadzēja laikus pamest tādu dzērāju, aiziet, kur acis rāda, atpakaļ nesktoties! Toreiz likās, ka ir svarīgi, ko runās cilvēki. Vīra - dzērāja kauns bija jāizcieš sievai. Viņa neatņemdamās strādāja piemājas saimniecībā un savā pārraudzes darbā kolhozā. Kalvītis vairāk bija pa slimnīcām un sanatorijām, un tikai pamazām nāca atskārsme, ka neko vairs nevar griezt par labu. Pēc garām un grūtām izlemšanas dienām bērnu aizveda uz Kalkūnu psihoneiroloģisko bērnunamu. Austra viņu cītīgi apmeklēja. Kalvis māti vienmēr atpazina, izrādīja tikšanās reizēs muļķīša prieku un pozitīvas emocijas. Kalvim tādā iestādē bija labāk nekā mājās, tas bija skaidrs uzreiz. Tur tādu sāpju bērnu bija daudz, citi vēl slimāki un nelaimīgāki. Gustavs pēc visa notikušā pēkšnņi pārtrauca dzert uz ilgāku laiku, laikam taču sirdsapziņas tārps viņu grauza par dēlam nodarīto. Viņš pat divas reizes apmeklēja Kalvi bērnunamā, pēc tam vairākas dienas vaidēdams staigāja un turpmāk vissmagākos mājas darbus darīja, vainu tādejādi izpirkt gribēdams. Viņš kaunējās par savu dzīvi, alkohola varu un nosolījās vairs nekad ne mutē... Tad arī Austra ielaidās sarunās par otrā bērna radīšanu. Vajadzēja atgūt sirdsmieru un izlūgties Dieva piedošanu, nākošo bērnu ar rūpēm un gādību audzinot. Kad piedzima Zigurds, prieks un nebeidzamā mātes mīlestība aumaļām plūda pār viņa bērnību. Arī Gustavs kādu laiku bija kā cilvēks, kamēr pēc dažiem mierā nodzīvotiem gadiem atkal ar jaunu sparu neatsākās alkoholiķa dzīves mokas. Zigurdu viņš nekad ne bāra, ne aiztika, lutināja pa savam prātam arī tad, kad jau atkal dzēra. Vēlāk, kad Zigurds pieauga, baidījās un kaunējās no viņa par savu rakstura vājumu. Par Kalvi kā savu brāli Zigis nekad neko negribēja dzirdēt. Reiz viņu apmeklējis pansionātā jau pusaudža gados, nekad vairāk ar viņu nesatikās un nekādu saikni, kas abus vienotu, neizjuta...Te Austras atmiņu pavediens pārtrūkst. Atkal ārā ir krēsla, kāds grabinās pie viņas durvīm. Tas ir kaimiņu saimnieces Aijas vīrs, kas ienesis malku, aicina uz vakariņām savā mājas daļā. Viņi esot nopietni nobažījušies, ka Austra dzenot sevi postā. Tā nevarot! Bēdas esot bēdas, bet dzīve arī neapstājoties ...
"Nē! Paldies! Vēl šodien es nevaru neko lielu ieēst, negribās vēl nekur kustēt, kādu citu dienu..." Austra jau mundrāka atsaka savam kaimiņam - labvēlim. Viņi visi šinī Austrai tik grūtajā laikā ir bijuši tik pretimnākoši un izpalīdzīgi. Zelta kaimiņi! Taisnība, ka bēdās var iepazīt apkārtējos labāk nekā priekos.
"Tad Aija jums vakariņas ienesīs. Mūsu saimei griķu biezputra ar pienu. Bērniem tā ļoti garšo. Veselīga arī," un kaimiņš, iekūris abas krāsnis, aiziet.
Pārvarējusi savādo slinkumu, kas neatstājas arī šodien, Austra tomēr uz Aijas ienestajām vakariņām pieceļas. Reibst galva un liekas, ka beidzot ir apetīte. Atnesto maltīti viņa izēd līdz pēdējam kumosam. Vēsais piens liekas kā sen neizjusts gardums. Pēc vakariņām viņa beidzot pamana nekārtību virtuvē un istabā. Arī pašas miesa prasās pēc ūdens valguma un tīrības, un Austra sāk rosīties. Bēdu laiks ir jāpārdzīvo ar saprātu. Atmiņas arī nekur nepaliks, tās var pārcilāt pa gabaliņiem vien un meklēt arī tās labās, bez kurām viņas dzīve nav bijusi. Atmiņas ir kā pazīstama grāmata, kuru var lasīt un visu saprast, uzšķirot jebkurā vietā.
esat jau atspirgusi, kā es skatos. Mēs abi bijām vientuļnieki, tagad esam jau šo to viens par otru uzzinājuši, vientulība nav laba draudzene! Kāda ir bijusi jūsu dzīve? Varu tikai nojaust, ka salduma tur arī bijis maz." ,, Mans vīrs arī nodzērās un nu jau daudzus gadus kapos, tagad abi blakus ar dēliņu. Kas to varēja paredzēt? Domāju, mans pirmais dēls Kalvītis, sāpju bērns, ilgi slimības dēļ nesadzīvos, bet iznāca savādāk. Tas laikam ir tas Dieva sods, ko daudzina par grēkiem uzliktu, ko esmu saņēmusi.." Un Austra izstāsta savam nakts sarunu biedram par dzīvo dēlu, kurš joprojām ir pansionātā, par savu vēlēšanos viņu tagad apmeklēt un varbūt ņemt mājās. ,, Kamēr Zigis bija dzīvs, neļāva nekādos atvaļinājumos uz mājām viņu ņemt, kaunējās par invalīdu un viņa slimību. Mani gan Kalvītis vienmēr pazina un kā kaķēns glaudās klāt. " Austra atkal risina savu atmiņu kamolu un beidzot ieprasās par sarunu biedra dēlu, ko esot reiz pieminējis. ,,Mans dēls šinī pusē dzīvo, mācās Turības augstskolā, māte skolo. Viņai arī otrs bērns no cita vīrieša. Es izrādijos viņai nederīgs, un pareizi arī bija. Tagad viņa ir liela biznesmene, vairāku veikalu īpašniece. Kā es uzdrīkstējos kā pluskains suns atvilkties, darbu un iztikas līdzekļus prasīt? Pēkšņi sagribējās arī dēlu redzēt, kāds viņš izaudzis. Viņa par mani apžēlojās, iedeva sarga amatu. Toreiz veikalā iebruka kādi huligāni un visu pademolēja, tas man izrādijās izdevīgi. Darbs rokā. Vienā naktī dēls, savu draudzeni vizinādams vai aiz cita iemesla, piebrauca pie veikala. Tā kā jau kādus gadus atpakaļ arī naudu kā reketieris no biznesmenes izspiezdams, biju ar dēlu saticies un izrunājies, viņš mani atpazina. Satikāmies. Tēva apkampienos nemetās, tomēr parunājāmies par viņa dzīvi." ,, Kāds tad dēlam vārds? "Austra grib zināt. ,,Kārlis! Tāds pats kā man. Pateikšu jums arī savu noslēpumu. Varbūt nevajag, tomēr jūs man par sevi visu, tad es arī: viņa māte ir Larisa Pavlovska, vai esat dzirdējusi? Silaines veikalu un dažu uzņēmumu īpašniece." Austra ir teiktā gauži apstulbināta. Kārli viņa zin. Tas Lindai kantējas klāt. Zigis bija uz viņu greizsirdīgs. Sāņcensis. Tagad Kārlis bieži gar Lindu grozās. Karlīne viņu iemīļojusi kā pieburta. Tomēr Austra gaida savu aizdomu apstiprinājumu no Šūpolnieka. ,,Un kas tad tā meitene, tā jūsu dēla draudzene, par kuru sacijāt? "Austra vaicā. ,,Linda esot vārdā. Vairāk gan es neko neuzzināju.Tā jau Kārlīša darīšana. Kaut tikai būtu laimīgs!" ,,Zigurda sieva!" Austra pie sevis nočukst, taču sargam neko nesaka. Kas gan viņai vairs daļas gar Lindas dzīvi. ,,Esmu aizsēdējusies! Iešu uz mājām. Esam atkal tik daudz runājušies, galva iet riņķī. Paldies par tēju un sviestmaizēm! Bija ļoti garšīgas." Austra no krēsla celdamās saka: ,, Ar labu nakti!" Rītā viņai beidzas skolas direktora piešķirtais bēru atvaļinājums. Jāsāk atkal apkopējas solis skolā. Tur bērnu kņada. Būs labi! Viena viņa būs tikai sestdienās un svētdienās. Jādzīvo vien ir, kamēr dzīvība kaulos turas! Mājās pārnākusi viņa skaidri zin, ka rītā jāaizbrauc pie dēla, pie Kalvja un jādomā, vai nevarēs viņu ņemt uz mājām. Viņam ir invalīda pensija, gan viņi iztiks. Arī pārdotā Zieduleju nauda bankā nebaltai dienai. Ilgi Austra nav šķirstijusi fotogrāfiju albumu. Nu viņa atkal grib redzēt savas un dēlu dzīves ainas. Kalvis mazs ir tikai uz pāris fotogrāfijām, kad vēl bija vesels un vienā, kur fotografēts kādā pansionāta pasākumā. Arī tur sakopts, izskatās pat glīts puisis, tikai acu skatiens tāds izplūdis...Kāpēc viņa tā paklausija Zigim un reti Kalvi apmeklēja, tikai kā paslepšus, lai viņš neuzzin? Viņš kaunējās no tāda brāļa invalīda. Pat Lindas uzvārdu pēc kāzām sev izprasija, kaunējās, tātad par savu dzimtu. Te nu bija! Zigurds ir kapos. Nekāda laimīgā dzīve arī viņam nesanāca. Narkotikas. Izjukusi dzīve. Varbūt Linda pareizi darija, ka no viņu izšķīrās? Paredzēja laikam, ka viņš nebūs viņas laimīgā loze. Arī Austrai vajadzēja no sava Gustava aiziet, līdzko redzēja, ka ar dzērāju nebūs nekādas dzīves laimes. Līdz pat rītam viņa šķirsta albumus, lasa Zigurda rakstītās vēstules no Vācijas laikiem, analizē viņa teikto un patiesību, kā pa savam mātesprātam liekas. Vienmēr viņš ir bijis par visu noteicējs, un Austra neatrod nevienu vietu vēstulēs, kur viņš justos par kaut ko vainīgs. Tikai: es un es... Lutinātie bērni ir nelaimīgi bērni.
26. Beigu beigās... Mūžīgs ir laika ritējums un sezonu maiņa dabā. Un, pat ja nebūtu kalendāra, kurā pavērties, Linda nekļūdīgi, veroties Dālderlalna ainavā, pateiktu:,,Klāt atkal viena vasara! Tai jābūt mierīgai un laimīgai vasarai. Viņa beidzot ir izlēmusies: ,,Karlīnei neviens vīrietis tēva vietā nevar būt tik labs kā Kārlis. Viņa jau ir devusi savu jāvardu, un slēdzot zināmā mērā šīs aprēķina laulības, pārdomājusi visu un lēmumu vairs negrozīs. Kārlis beidz arī Turības augstskolas pirmo pakāpi, dabūs labi atmaksātu darbu, turpinās mācīties un nodrošinās viņas abas. Meitai būs līdz pat astoņpadsmit gadiem tēva zaudējuma pabalsts. Linda pati vēlās atkal strādāt par medicīnas māsu. Viņai jau līdz kaklam pārdevējas cerētie labumi. Medicīnatas tomēr ir viņas dzīves aicinājums. Ilgas dzemdību laikā viņa to saprata ar katru sava ķermeņa šūnu - viņa grib un spēj palīdzet cilvēkiem. Pēc kāzām viņi visi trīs pārcelsies uz galvaspilsētu, sāks jaunu dzīvi. Kārlis viņu un Karlīni sakās tā mīlam, kā neviens to nespēšot, un kas ir teicis, ka aprēķina laulības ir vienmēr nosodāmas un nelaimīgas? Varbūt tas, ko viņa jūt pret Kārli, arī ar laiku pāraugs par to pašu mīlestību. Karstā mīlestība gan bieži daudziem pāriem ir izkūpējusi jau pirmajā kopdzīves gadā kā dūmi gaisā. Viņa ir māte Karlīnei, un jārēķinās arī ar viņas, kaut vēl bērna domām. Jākļūst par cilvēku, kas nelidinās pa mākoņiem, bet domā ar galvu! Šobrīd viņa jūtas kā bērzs Haralda gleznā, kas saucas Urdaviņas priekšpavasaris. Šo gleznu viņiem uz kopdzīves sākumu dāvina Aploku ģimene, un tā būs skaista piemiņa par Dārderkalnā piedzīvoto. Jauni laiki ir atnākuši uz šo dabas skaistuma apdvesto vietu, bet viņai jāveido sava jaunā dzīve, un jātic, ka viss izdosies. Jau noziedājušas rūgteni dvakojošās ievas, un pa gabalu tagad vairs nevar atšķirt nesenās ziedu kupenās tērptās skaistules no citiem zaļo krūmu stāviem. Majestātisko kastaņu svečturos sāk veidoties kastaņbērnu adatainie šūpulīši, bet nobirušo ābeļziedu baltrožainās ziedlapas vairs pauž tikai atmiņas par neatkārtojamo ziedu smaržas burvību. Pavasara ziedu tērpi ir novilkti līdz nākošajam ziedu laikam, kas nāks ar jaunu pavasara trakumu, grib to vai negrib cilvēka prāts. Svarīgi, vai ir dabas pārmaiņas uztveroša jūtīga dvēsele, kas apkārtnes skaistumā veroties, pozitīvi emocionāli uzlādējas, un Dālderkalna apkārtnē mītošajiem ļaudīm šīs dabas izjūtas ir gluži vai iedzimtas. Daba ir cieši savijusies ar cilvēka izjūtām. Mierīgu bezvēja laiku nomaina aukas un viesuļi, sauli aizsedz negaisa mākoņi, viss mainās un iepaido cilvēkus. Gan dabā, gan cilvēka dzīvē ir tā, ka pēc lietus atspīd saule, bet pēc asarām cilvēku sejās agrāk vai vēlāk atplaukst smaids. Uz dabas fona ritējušas prieku, dvēseles miera, kaislību un arī sūrmes pilnas dienas. Bet tāpat kā migla, celdamās no Urdaviņas līčiem un pļavām, saplūdina dabas kontūras pelēki baltā miglas plīvurā, arī atmiņa pabālē. Notikumi, kas risinājušies Dālderkalna tuvumā agrajā pavasarī, kļūvuši par laika atskaites punktu. Ļaudis vēl labu laika sprīdi runās:,, Atceries! Tas bija toreiz, kad laupija Silaines veikalu un bandīti patvērās Aploku tūristu mājās, tas bija tad, kad nositās Zigurds..." Pēc vairākiem mēnešiem, kas aizritējuši kopš šis notikums satricināja Silaini un tās apkārtni, nav gan vēl laikrakstos publicēts notikušā procesa atspoguļojums, visi materiāli krājās tiesu mājā biezās dokumentu lietās, tikai daži žurnālisti apsteidzot notikumus, izzinājuši ticamas versijas un uzzinājuši atsevišķu izmeklētāju izteikumus. Lieta atrodas izmeklēšanā un apcietinātie vēl saucas tikai par aizdomās turamajiem, ne noziedzniekiem, viņi aiz restēm gaida spriedumu. Dažreiz šādi izmeklēšanas procesi ievelkas gadu garumā, jo noziegumu virknēs nav tikai dažas epizodes, bet vesels samudžināts kamols, pie kura atritināšanas un patiesības noskaidrošanas strādā veselas izmeklētāju grupas. Silainē valda relatīvs miers, bet kurš gan var apgalvot, vai apkārtnē neveidojas jaunas narkomānu, laupītāju un slepkavnieku grupas, kas mazpilsētiņu izvēlējušās par savu pagaidu uzturēšanās un izrīkošanās vietu? Ļaunuma sēkla taču ir kā grūti apkarojamais latvānis, kas arī apsēdis Latvijas āres, un nezāles arvien ir dzīvelīgākas par kultūraugu... Visvairāk par agrajā pavasarī notikušo Larisas veikala laupīšanu no vietējiem ļaudīm zin Haralda ģmene, Apsīši un Larisa. Te Aploku viesu mājas pirtiņā kādu laiku pēc šī notikuma, Haralds, turot doto vārdu par policijas vīru atpūtas organizēšanu, uzrīkoja kopā ar Larisu varas pārstāvjiem svētkus. Viņi to galu galā bija pelnijuši. Tad arī tika daudz kas pārrunāts, tā sakot, neoficiālā līmenī. No šīs tikšanās reizes Haralds ieguvis jaunus draugus policijas aprindās. Policijas priekšnieks Ozoliņš tiešām kā pirts viesis izrādijās humora un labestības pilns vīrs un, ,, par parādīto drošsirdību, aizstāvot visu notikumā iesaistīto godīgo cilvēku dzīvības," kā to formulēja pats mākslinieks, saņēma Haralda mīļāko gleznu par piemiņu: kluso dabu ar mežacūkas ādu, kuru iekāroja noziedznieku ,,virsaitis" tā sauktais Līkums, kas patiesībā nav tas cilvēks, par kuru uzdevies. Viņam ir pavisam cits vārds un uzvārds, bet noziedzīgajās aprindās viņa iesauka ir Ādainis. Par viņu esot īpašs stāsts. Tas esot izrādijies jau vairākus gadus meklētais sieviešu graizītājs, arī Larisas sakropļotājs un šoreiz arī Silaines epizodes vadītājs un valsts mēroga narkotiku dīlera labā roka, kas plašā apkaimē organizē narkobiznesu un reizēm arī laupīšanas. Vēlāk arī Dzidra un Larisa noziedznieka atpazīšanā norādijusi, ka tas ir pēc Dzintras domām Vitauts Līkums, cilvēks, kas visādi centies iegūt Dzidras labvēlību. Kādi būtu viņa tālākie gājieni, var tikai minēt. Nenoliedzami, Larisa nebija ne pirmā un arī ne pēdējā, par ko tīksminājās maniaks. Esot pieņēmums, ka sieviešu slepkavošanas tieksmi viņš uzkurinot ar narkotiku lietošanu, bet tas esot tikai pieņēmums. Arī pastāvīga dzīvesvieta viņam esot tālu no agrāk tik mierīgās Silaines. Te viņš paslēpies tikai uz īsu laiku, jo viņu meklējot jau krietnu laiku citā novadā. Viss patiesībā Silaines veikalā noritējis tā, kā to stāstija policijas priekšnieks Ozoliņš: Opelis ar Haraldam jau zināmo valsts numuru DE 84-86 novietots veikala nenožogotā pagalma daļā vai nu jau iepriekšējā naktī vai agri no rīta, tiešo laiku, kad tas atbraucis, novērotājs - policists īsti nav piefiksējis, jo turpat stāvējušas un pie mājas bijušas vēl dažas mašīnas, kas ne vienreiz vien aizbraukušas un atkal atgriezušās... Opelis tā arī nostāvējis līdz rītam kādus piecdesmit metrus no veikala noliktavas durvīm. Mašīnas šoferis bijis pagarā ādas mētelī ģērbies vīrietis, kas mašīnas durvis atstājis nepieslēgtas un kā iegājis trīsstāvu mājas parādes durvīs, pie kurām piebraucis, tā arī nav parādijies līdz pat veikala laupīšanas noteiktajai minūtei. Sardzē noliktais policijas cilvēks, visu nakti vai acis izskatīdams, nekādu kustību ap mašīnu nav redzējis. Acīmredzot, daudzdzīvokļu mājā kādā no dzīvokļiem opelī piebraukušais bijis gaidīts naktsviesis. Tagad esot zināms, gan konspiratīvā dzīvokļa, saimnieks, gan viņa loma šinī un citos ar šo lietu uzpeldējušos notikumos. Tā kā Larisa, visu no Lindas iepriekš uzzināto informāciju, nodevusi policijas priekšniekam, policijas uzmanība tikusi koncentrēta uz noliktavas durvīm no veikala sētas puses. Licies, ka laupītāji iebruks caur šīm durvīm, taču viņi - trīs nevienam acīs nekrītoši vīrieši, iegājuši pa veikala galvenajām durvīm, kad veikals atvērts pēc pusdienlaika un līdz tam brīdim, kamēr atskanējis uzbrukuma sākuma signāls, nevienam nelikušies aizdomīgi. Loga izsišana no ārpuses bijusi ieplānota kā uzbrukuma sākuma signāls, un viens veikala apsargs negaidīti meties uzpirktajam loga sitējam, kā tagad zināms, pakaļ. Veikala apsargi par uzbrukumu neesot bijuši brīdināti. Tā nolēmis pats policijas priekšnieks. Viens no apsargiem, kā paredzēts pēc noteikumiem, raidijis brīdinājuma šāvienu griestos. Laupītāji, kas līdz šim izlikušies par parastiem pircējiem, signāla brīdī visi trīs, uzraujot galvā konspirācijai melnas mices un draudot ar šaujamierociem, kas tiešām bijuši kaujas gatavībā, minūtes vai pat īsākā laikā paņēmuši, izkliedzot pircējiem un pārdevējiem draudus, no visām trijām kasēm naudu, ko dabūjuši bez problēmām, neviena pārdevēja nav pat iepīkstējusies. Pircēji, protams, bijuši panikā. Divi noziedznieki projām devušies caur noliktavu, bet viens pa parādes durvīm. Viss noticis zibenīgi. Tas, kas izgājis pa galvenajām durvīm, ielēcis tanī pat, ar sekundes precizitāti pie durvīm piebraukušajā zilajā busā, ko kā tagad zināms, vadijis Zigurds. Buss palaidis sev pa priekšu zināmo opeli, kurā pie pašām noliktavas durvīm piebraucot, savus kompanjonus uzņēmis tas pats vakar redzētais opelī atbraukušais tips. Par to, ka pie veikala nekādas šujamieroču lietošanas policija no savas puses bez īpašas vajadzības nepieļaus, bijis izplānots iepriekš, paļaujoties, ka aiz pilsētiņas robežas, kur nenoliedzami bēdzēji un dzinēji nonāks, varēs rīkoties pēc vajadzības. Vislielāko kļūdu policija pielaidusi brīdī, kad Ozoliņam pēkšņi pienācis zvans no Šanhajas nomales benzīntanka apsardzes, ka trauksmes signalizācija atskanējusi veikalā, kas šodien slēgts, jo izejamā diena pārdevējai. Benzīntanka un arī veikala sargi devušies uz Dzidras veikalu, bet brīdis, kamēr Ozoliņš to savā mobīlajā padzirdējis, bijis pietiekoši garš, lai noziedznieki iegūtu sekundi laika un bēgtu, ko mašīnu motori jaudā uz priekšu. Tā kā veikala tiešā tuvumā nav bijušas policijas mašīnas, jo kurš tad no uzbrucējiem būtu tāds muļķis, ka arī nevērotu notiekušo, pakaļdzīšanās izvērtusies dramatiska un iespaidīga. Zilais buss bijis paredzēts kā zaķis kuru dzen suņi, kam jāaizkavē policijas mašīna, kamēr bossbandas vadonis ar savu opeli tiek pēc iespējas tālāk. Busiņa šoferis Zigis bijis tik neloģiski pārgalvīgs un agresīvs, ka policisti, kas sekojuši, tikai pēc laika aptvēruši viņa īsto uzdevumu. Mašīna braukusi no vienas šaurā ceļa malas uz otru, kā piedzēries vīrs, kam ceļš par šauru, lai neļautu policistiem viņu tik vienkārši apdzīt. Kad buss pēc traka menevra iedrāzies kokā, licies, ka tīšuprāt, policija konstatējusi, ka šoferis ir uz vietas beigts, bet otrs no laupītājiem bezsamaņā un smagi cietis. Iznākusi neparedzēta aizkavāšanās, nākošā policijas mašīna, kas sekojus aiz viņiem, opeli tā arī nav atradusi. Tas pazudis kā zemē ielīdis. Tagad zināms, ka tas jau bijis Aploku pagalmā un tālākais norisinājies pēc iepriekšēja scenārija. Dālderkalnā tagad atkal rit ierastais darbs ar tūristiem. Pieprasijums nosaka piedāvājumu, un arī notikušā laupītāju slēpšanās šinī vietā ir papldus intriga aso izjūtu cienošiem tūristiem. Ilga ar Juri nolēmuši paplašināt tūrisma uzņēmumu savā Urdaviņas pusē. Alita aug un attīstās kā veselam bērnam pienākās, tikai Ilga vairs neraksta dzejoļus, tas laiks - vismaz uz kādu laiku ir pagājis. Viss tagad te ir citādāks, jauni laiki, tūrisma bums gāžas pār Latviju, un neviens vēl nevar pateikt, kas sekos aiz šī buma un vai Dālderkalna saimnieki tad būs spējīgi pielāgoties nākošajai modei un jaunajām prasībām. Varbūt pēc daudziem gadu desmitiem un varbūt pat simtiem tā pati vecā leģenda atkal tiks atrasta un vēstīs nākošajām Dālderkalna paaudzēm, ka kalnā ir aprakts pods ar zelta naudu, un kas to atradīs, tas dzīvos laimīgi.
2003. gadā. Janvārismaijs

Citu datumu laikraksti

  • Kontrolēs nelegālo nodarbinātību

    RVDI, saskaņā ar valsts darba inspekcijas darbības programmā norādītajiem uzdevumiem, 2004.gadā īpašu uzmanību pievērsa darba vides iekšējās...

  • Pašvaldība iesūdz tiesā lielākos parādniekus

    Zeltiņu pagasta padome iesniegusi tiesā izskatīšanai divas lietas par komunālo pakalpojumu parādu piedziņu.Zeltiņu pagasta padome iesniegusi tiesā...

  • Prognozē egļu stādu trūkumu

    Mežizstrādātāji prognozē, ka vētras nodarīto postījumu dēļ Latvijas mežsaimniecībā sāksies egļu stādu trūkums.Mežizstrādātāji prognozē, ka vētras...