Jaunie laiki Dālderkalnā

56. Šodien brāļa Andreja sieva Silvija pārbrauc no slimnīcas ar jaundzimušo, arī Ilga ir aizbraukusi pretī, bet Jurim vēl šis tas jāpadara “Irbēs”. Viesis nesteidzas.

56.
Šodien brāļa Andreja sieva Silvija pārbrauc no slimnīcas ar jaundzimušo, arī Ilga ir aizbraukusi pretī, bet Jurim vēl šis tas jāpadara "Irbēs". Viesis nesteidzas. Apsēdies pītajā krēslā, viņš sāk cilāt grāmatas, uzlielot saimnieku labo literāro gaumi... Vērīgais viesa skatiens pamana priekštelpas kaktā pieslieto lopu dzenamo elektrošoka nūju. Nu Jurim jāizskaidro - kas tas ir un kāpēc te atrodas. Vai tad tūristu mītnē vajadzīgs tāds rīks? Tas esot tik amizanti, apbruņoties ar nūju, ja sen izgudroti drošāki aizstāvēšanās līdzekļi. Viņš smejas kā kutināts, kad Juris demonstrē, kā ar tādu atvairīt uzbrūkošu mežakuili vai traku dzīvnieku. Pēc laiciņa, nesagaidījis Līkumu savā sētā, Haralds atnāk uz kaimiņmāju raudzīt, kas Vitautu aizkavējis, jo pirts jau esot gatava un vēlēšanos pērties varot īstenot tūliņ. Viņš pēc tam parādīšot savas gleznas, ja jau Līkuma kungs gribot baudīt mākslu. Tērzēdami par politiku un dzīvi, pa stāvo nokalni viņi iet uz "Aplokiem". Arī Haralds neizjūt pret šo vīru īpašas simpātijas: viņā ir kaut kas glūnīgs un samākslots. Tomēr tāds nu ir viņa kā tūristu mājas saimnieka darbs, izklaidēt katru, kas vēlas baudīt pirts labumus un risināt klientu interesējošas sarunas, neprasot, vai saruna ir interesanta arī saimniekam. Galvenais, lai tā nāk par labu biznesam.
Kad pēc ilgās pēršanās Līkums apskata viesu nama aparamentus, malko aromātisku tēju, pieklājība prasa viesi nekādā veidā nesteidzināt. Tagad viņi runā par mākslu, Haralds izrāda savas klusās dabas. Viesis vēlas iegādāties vienu no tām gleznām, no kurām saimnieks negrib šķirties, vienmēr nosaucot tik augstu cenu, ka neatrodas maksātspējīgs pircējs: tā ir klusā daba ar meža cūkas ādu, aļņa ragiem, vīna traukiem un augļiem.
Līkumam tā ir tā iepatikusies, ka cena viņu nemaz nemulsina: "Kolosāls kolorīts! Kas par zemtekstu! Par to var maksāt vēl vairāk." "Gleznas zemteksts ir atkarīgs no skatītāja. Mana sieva bieži uz gleznu lūkodamās saka: "Nabaga meža kuili, nabaga draugs, alni! Kāpēc jums tā dzīvē nav veicies? Kāpēc zaļais mežs jūs nepaglāba?" Tādas asociācijas par šo bildi ir sievai. Viņa piestrādā par mirušo izvadītāju un medību azartu nepazīst. Par katru, kas šķīries no šīs pasaules, viņa spēj skumt." Haralds tērzē tālāk, par spīti tam, ka viņam jau sen ir apnicis šis tips, kurš aizņēmis tik daudz no viņa laika un nemaz neliekas interesants sarunbiedrs.
Beidzot Līkums atsveicinās un solās pēc trijām dienām būt klāt ar draugu kompāniju, un tā nekādā ziņā nebūšot pēdējā reize. Kaut gan ir ziema, Līkuma tansporta līdzeklis ir velosipēds. To pie rokas stumdams, viņš beidzot aiziet pa meža ceļu caur egļu audzi. Nākamreiz viņš norēķināšoties par gleznu un to aizvedīšot, tad viņi būšot ar citu transportu. Nē! Haralds pēkšņi nevēlas, ka viņa glezna, tātad arī daļiņa no mākslinieka, nonāks pie šā cilvēka, kas pavisam neliekas simpātisks. Bet varbūt šī nepatika vēl pāries? Ne vienmēr pirmais iespaids par cilvēku ir pareizais.
Paiet trīs dienas. Ir skaista ziemas diena, kad dabā jūtams biklais pavasara klauvējiens. Aiz upītes saulē spilgti balti mirdz bērzu stumbri, pakrasta avotā mirdz kūstoša ledus gabaliņi, kā īsti dimanti mirgojot visās varavīksnes krāsās. Kokos sīkās zīlītes iemēģina balsi pavasara dziesmai. Sarkaniem ziediem zied lazdas, solot rudenī bagātu riekstu ražu. Gaiss ir tīrs un debesis jau pavasarīgas. Haraldu šodien pārņem tāda nepārvarama iedvesma uzglezot šo priekšpavasara dienu, ka viņš, izkurinājis un sagatavojis visu Vitautam un viņa draugiem, kas solijušies pirtī svinēt kādam dzimšanas dienu, molbertu pār plecu pārlicis, aiziet uz netālo Urdaviņas līci. Pagalms no šīs vietas kā uz delnas. Šodien māksliniekam ir jāglezno, viss viņa ķermenī it kā tvīkst un ir pakārtots šim radīšanas priekam, tagad nekas nedrīkst stāties ceļā. Ir jau piedzīvots - ja negleznos tūliņ, vēlāk mūza neatnāks ne lūdzama. Glezna sauksies - Urdaviņas priekšpavasars: bērzu stumbru baltums, saules pieliets, bet vēl ziemīgs gaiss, ūdens ledainais mirdzums un atkususī upītes straume, tas būs šā pavasara pirmais uz audekla tvertais mirklis.

Citu datumu laikraksti

  • Izveido rokrakstu izstādi

    Alūksnes zonālajā valsts arhīvā ir apskatāma interesanta un savdabīga izstāde “Rokraksti, rokraksti”. Tajā var vērot glītus un skaistus rokrakstus,...

  • Atnākt atpakaļ uz gaismas ceļa

    Ir cilvēki, kurus arī pēc gadiem gribas satikt un parunāties. Pie tādiem pieder arī trapeniete Aira Daktere. Pirmo reizi viņu satiku Apes zonālajā...

  • Nodod projektu publiskai apspriešanai

    Virešu pagasta padome nodevusi publiskai apspriešanai projektu “Virešu pagasta autoceļi. Satiksmes drošības uzlabojumi”.Virešu pagasta padome...