Jaunie laiki Dālderkalnā

55. Linda jūtas ierauta kā atvarā, viņa zina tikai to, ka ir jāizpeld, nav pašreiz svarīgi, vai uzbrucēju plānus ir izstrādājuša kādas ģeniālas smadzenes vai tas radies deģenerēta narkomāna galvā.

55.
Linda jūtas ierauta kā atvarā, viņa zina tikai to, ka ir jāizpeld, nav pašreiz svarīgi, vai uzbrucēju plānus ir izstrādājuša kādas ģeniālas smadzenes vai tas radies deģenerēta narkomāna galvā.
Pārnākusi mājās, viņa tomēr jūtas draņķīgi. Nav stiprā pleca, kas atbalstītu viņu šinī grūtajā situācijā. Ja Kārlis būtu mājā, tam vienīgajam viņa varētu uzticēt pārdzīvoto. Šī atziņa viņai tagad liekas pareiza: vienīgi Kārlim varētu uzticēt visu no A līdz Z. Tagad atliek tikai Larisa, viņai jau šodien ir jāzina tas, kas varbūt notiks jau rīt. Saruna ar Larisu viņu nomierinās. Viņa pēkšņi atceras savu vecmāmiņu, kas mācīja dzīves kritiskās situācijās vērsties pie Visaugstākā, ka Dievu jālūdz ne tikai šaubu un baiļu brīžos, bet katru dienu, pateicoties par visu, regulāri apmeklējot baznīcu un nožēlojot grēkus. Tā Linda nav darījusi. Viņas paaudzei trūcis tās stiprās ticības un pazemības. Vienalga! Dievs, ja viņš ir, taču sapratīs, kāpēc viņa izmisuma brīdī - tādā, kā šis, vēršas ar savu lūgšanu, viņa citādi nespēj. Varbūt lūgšana viņai jau bijusi gēnos ielikta? Pašai neapzinoties, viņa ir noslīgusi ceļos, tik liels ir izmisums: "Palīdzi, mīļais Dievs, izturēt! Sūti mums savu sargeņģeli, kas dotu spēku un bezbailību, jo arī tu esi par taisnības uzvaru un neģēļu sodīšanu... Un piedod, ka griežos pie tevis tikai tagad, kad nespēju viena tikt ar visu galā!" Linda lūdzas no visas sirds. Lūgšana ir gara, visbeidzot, sirdi atvieglojot, viņa sāk raudāt. Ir sakrājies tik daudz neizraudātu asaru, tik daudz noslēpumu bijis jāglabā un ar visu bijis jātiek galā vienai. Pat vecākus viņa nav brīdinājusi. Dievu viņa nav apgrūtinājusi un piesaukusi savās ikdienas klapatās, un tikai tagad jutusies tik bezpalīdzīga un nedroša, ka uzdrīkstējusies.
Laikam Dievs viņu tomēr ir sadzirdējis, vakarā viņa jūtas labāk. Kad satiekas ar Larisu un stāsta par draudošo uzbrukumu, viņa ir jau pavisam mierīga, it kā gaidāmais būtu pavisam parasts notikums. Tāda sajūta viņai bija arī agrāk medicīnas māsa darbā, kad vajadzēja domāt par citiem un aizmirst sevi. Šī ir tā lieta, kuru iespaidot vairs nav viņas spēkos. Kaut zinātu, kad tas viss sāksies! Dienas iet, tās ir neziņas miglā tītas. Ciemos ir atbraukusi Ilga ar Juri, viņi šodien gribot "Irbēs" satikties ar Lindu, pasēdēt un parunāties. Ilga ir nolēmusi palikt līdz dzemdībām Silainē un bērniņa pasaulē nākšanu uzticēt vietējās slimnīcas personālam, paļaujoties arī uz māsu. Lindai tā ir papildu atbildība. Par Lindas satraukumu un draudošajām briesmām Ilgai, protams, nav nekādas daļas, viņa neko nezinās, lai kas arī notiktu. Atkal Lindai savas rūpes ir jānoslēpj, viņa ir arī māsas uzticības persona un atbalsts. Ar savām rūpēm jātiek galā pašai. Neviens neko nedrīkst dzirdēt, tikai Larisa. Vēlu vakarā aiz cieši aizvilktiem aizkariem viņas "Lejaskrogā" visu Lindas pārdzīvoto izrunā, imitējot nevainīgas sarunas pie tējas tases. Arī Andrejs pagaidām neko nedrīkst zināt. Jo šaurāks loks ap gaidāmo notikumu, jo šķiet labāk. Ja vajadzēs, nebūs par vēlu zinātāju loku paplašināt.
"Aplokos" un "Irbēs" otrā dienā viss ir kā parasti, Haralds ir gatavs uzņemt viesus. Dzidra ir pieteikusi pirtsprieku baudīšanai savu labāko Šanhajas veikala klientu Vitautu Līkumu, tādejādi kompensējot viņa nesavtīgo palīdzību, reizēm izpalīdzot pie veikala slēgšanas un sīkus vīrieša darbus padarot. Vitauts grib apkārtni un pirti iepazīt jau dažas dienas pirms galvenās pirtēšanās, kad būšot kopā ar draugiem. Viņš vēloties sapazīties ar "Aploku" Haraldu - mākslinieku un tūristu mājas saimnieku un pārliecināties par jaukumiem, ko var sniegt Dālderkalna apkārtne, un šodien izbaudīt pirti vienatnē. Arī "Irbēm", kur pašreiz viesos apmetusies Ilgas un Jura ģimene, viņš neiet garām. Par gaumīgi iekārtoto, latviskās elpas piestrāvoto māju viņš ir sajūsmināts. Iepazīstot Dzidru, Vitauts tā arī esot domājis, ka viņa nāk no īpašas latviskas vides. "Irbēs" šodien saimnieko tikai Juris. Viņš mierīgi uzklausa Līkuma slavinošos vārdus, tomēr kaut kas šinī vīrā viņam nepatīk. Tā saruna, ko viņš ir uzsācis, neliekas patiesa. Viņš ir ieradies pilnīgi nelaikā.

Citu datumu laikraksti

  • Izveido rokrakstu izstādi

    Alūksnes zonālajā valsts arhīvā ir apskatāma interesanta un savdabīga izstāde “Rokraksti, rokraksti”. Tajā var vērot glītus un skaistus rokrakstus,...

  • Atnākt atpakaļ uz gaismas ceļa

    Ir cilvēki, kurus arī pēc gadiem gribas satikt un parunāties. Pie tādiem pieder arī trapeniete Aira Daktere. Pirmo reizi viņu satiku Apes zonālajā...

  • Nodod projektu publiskai apspriešanai

    Virešu pagasta padome nodevusi publiskai apspriešanai projektu “Virešu pagasta autoceļi. Satiksmes drošības uzlabojumi”.Virešu pagasta padome...