Jaunie laiki Dālderkalnā

45. “Teku jau teku! Neesmu jau nemaz tik slinks un stulbs, ka mani tā jāuzmundrina.”.

45.
"Teku jau teku! Neesmu jau nemaz tik slinks un stulbs, ka mani tā jāuzmundrina."
Aizslēgusi garāžas durvis, Larisa jūt, cik viņa šodien ir nogurusi. Tagad vienīgais glābiņš - Urdaviņas spirdzinājums, tikai tas var dot možumu un aizdzīt nogurumu. Diena ir bijusi augusta svelmes pilna. Tālumā ducina pērkons, solīdams gan veldzi, gan baidīdams ar bargumu. Pamalē drūzmējas tumši lietus mākoņi.
Kad Larisa, dvieli pleciem uzmetusi, nokāpj pa stāvo nogāzi līdz upītes līcim, viņa satiek Kārli. Viņš ir jau nopeldējies un, māti pamanījis, atgriežas upmalā, uz dvieļa atlaidies skatās debesīs. Larisa draisku: "Čau! noteikusi, nomet gaisīgo halātu un iespurdz ūdenī kā jauna meitene. Larisas augums ir slaids, saulē iededzis. Viņa reizēm apmeklē arī solāriju. Nelielo pieklibošanu, kas palikusi kā traumas sekas, viņa kompensē ar rūpēm par nevainojamu izskatu, labu apģērbu un regulārām peldēm upītē līdz vēlam rudenim. Reizēm pat vēlā nakts stundā viņa alkst Urdaviņas spirdzinājuma. Pelde upītē Larisai atņem jebkuru stresu un dod milzīgu enerģiju.
Pēc peldes māte izstiepjas dēlam blakus un aizvērtām acīm bauda mīlīgā vējiņa glāstus. Reizēm zemu, gandrīz pieskaroties ar spārnu galiem gulētājiem, aizspurdz svīres. Kārlis pēc brīža pievirzās mātei tuvāk: "Gribu ar tevi parunāties! Es saprotu, ka tev ir kādi noslēpumi, ko esmu netīšām atklājis."
"Sper vien vaļā!" Larisa nosaka. "Neapzinos, ka es kaut kā būtu nogrēkojusies. Par ko tu runā?"
"Vakar jau tā krietni vēlu naktī vizinājos kopā ar Lindu, piebraucām arī pie Salienas veikala, un, zini, es satiku tevis salīgto veikala sargu un atpazinu... Ko tu par to saki?" Kad Larisa klusē un izliekas, ka nav dēla teikto dzirdējusi, viņš turpina:
"Vai tu negribēji man to teikt vai aizmirsi? Varbūt tas ir tavs lielais noslēpums?"
Larisa nedaudz saminstinās, tad, galvu rokās atstutējusi un vērīgi dēlā skatīdamās, saka: "Es vienkārši pauzēju, ja tu būtu bijis pacietīgāks, es tev to pateiktu: Jā! Tavs tēvs Šūpolnieks ir tas sargs. Viņš mani aizvien uzmeklē, kad dzīve saiet galīgā grīstē. Dzīvos viņš Salienā pie diviem veciem cilvēkiem, palīdzēs šo to un man pa kājām nemaisīsies, alkoholu nelietošot, to svēti nosolījās. Strādās, pelnīs sev iztiku. Vai tev pret to ir kādi iebildumi?"
"Man nav! Taisni otrādi, es priecājos, ka bija izdevība viņu atkal satikt. Man tēvs šoreiz likās pavisam sakarīgs vecis, pat likās aizkustināts mani redzot, laikam jau tie dzīves viļņi viņu ir pamatīgi pluinījuši. Uz vecuma galu modušās tādas kā tēva jūtas. Vai tavs Andrejs zina par to, kas šis cilvēks ir bijis tev un man?"
"Ka Salienas veikalam ir sargs, to viņš gan zina, taču, kurš tas ir, nepaskaidroju. Vai tad viņi satiksies? Ja būs izdevība, paskaidrošu, taču man nekādas atskaites par to nav jāsniedz. Viņš ir vienkārši sargs! Tev gan es pateiktu, nešaubies! Gaidīju tikai izdevīgu brīdi. Solījās arī cilvēkos ar pazīšanos neplātīties. Patiesībā es izjutu tādu kā pienākumu vēlreiz viņam izpalīdzēt. Domāju, ka tu arī to atbalsti, esi pieaudzis, nekādu dusmu taču uz viņu tev nav? Mārcim gan nevajag teikt, vismaz pagaidām. Vēl taču bērns, var nevietā izpļāpāties, tas būs tikai mūsu noslēpums."
Larisa brīdi pauzē, debesīs skatīdamās, tad sarunu atsāk ne vairs par Šūpolnieku: "Nerunāsim vairs par to! Labāk pastāsti, ko Linda? Vai tu ar viņu par visu izrunājies? Zigurds arī viņai uz nerviem vienmēr sēdēs kā pieburts."
"Tajā cilvēkā sēž zvērs. Vazāsies apkārt, Karlīni par ķīlnieci turēdams, neliks mieru Lindai. Labi, ka tu tagad Lindu satiksi katru dienu un redzēsi, kas ar viņu notiek. Man drīz atkal jābrauc uz mācībām, par sargu es nevaru stāvēt... Vakar mēs daudz par dzīvi runājām. Bijām uz rīta pusi "Irbēs", kurināju naktī krāsni, skatījāmies liesmās, un es sapratu, ka no viņas neatteikšos. Viņa ir mana tālā zvaigzne. Skatos uz viņu un man ir tik labi kaut pamirkšķināt ar aci uz to pusi. Cik reizes jau neesmu laikā paspējis viņu paglābt no tiem pielūdzējiem... Uģis arī izrādījās draza. Un labi, ka tā. Labi, ka laikā atšuvās. Lai kā tur bija, viss ir beidzies. Es Lindu nenosodu. Pats par savām jūtām reizēm brīnos: tā laikam ir tā īstā mīlestība. Viņa mani iedvesmo arī no attāluma. Domās, kad esmu projām, esot bieži tālu nākotnē aizdomājos, un, zini, man pēc vakardienas liekas, ka arī es viņai neesmu tikai Kārlis - brālis.

Citu datumu laikraksti

  • Par studentu zinātnisko darbu konkursu

    Latvijas Banka izsludina ikgadējo Latvijas augstskolu studentu zinātnisko darbu konkursu.Latvijas Banka izsludina ikgadējo Latvijas augstskolu...

  • Specializēs zemessardzes bataljonu

    Uz Zemessardzes 31. bataljona bāzes veidos Zemessardzes 31. bataljonu aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem.Uz Zemessardzes 31. (Balvu)...

  • Lems par divu miljonu latu kompensāciju

    Šodien, 25.janvārī, valdība lems par divu miljonu latu piešķiršanu pašvaldībām, lai kompensētu vētras radīto postījumu novēršanā iztērētos...