Jaunie laiki Dālderkalnā

42. “Tik lielus cilvēkus kā es Kārlis nevarētu panest,” Linda atsaka, taču Karlīne prāto tālāk: “Viņš tevi vestu ar mašīnu, tad būtu pavisam viegli. Viņš ir labs.”.

42.
"Tik lielus cilvēkus kā es Kārlis nevarētu panest," Linda atsaka, taču Karlīne prāto tālāk: "Viņš tevi vestu ar mašīnu, tad būtu pavisam viegli. Viņš ir labs."
Mājās kāju vannas un kompreses mazina sāpes, taču vairāk par visu Lindai smeldz sirds: vai no rīta viņai atkal būs jāsatiekas ar cilvēku, kas viņu nevar vairs cienīt, kur nu vēl par ko citu domāt. Viss atkal ir bijis no tīra vēja...
Tikai Larisa var palīdzēt, nokārtojot darba jautājumu: uz Salienu Linda vairs negrib braukt. Tikšanos ar Larisu viņa norunā jau šovakar. Larisa ir viņai gandrīz draudzene, kas noteikti atradīs izeju un kā priekšniece nokārtos nepatīkamo incidentu.
Pēc pusstundas Kārlis atved Larisu ar savu automašīnu. Braucējus Karlīne atkal sagaida ar sajūsmas spiedzieniem: "Mans mīļais Kārlis ir klāt!" Pēc brīža viņi abi aiziet, rokās saķērušies, pa Mazo ielu. Bērns tagad pats izvēlas sev draugus, tāpat kā pieaugušie...
Pie tējas tases Linda savai priekšniecei izstāsta, kas traucē turpmāk strādāt kopā ar Uģi. Arī viņai Larisa ir uzticējusi savas likstas un nedienas. Pat par Zigurda slimību viņa neklusē, lai saprastu, ir jāzina viss. Larisa ir pirmais cilvēks, kas to uzzina.
Darba jautājums tiek nekavējoties nokārtots: Uģis jau ar rītdienu kopā ar jauno pārdevēju Ingu strādās Salienā, bet Linda viņas vietā tepat pilsētiņā, piecu minūšu gājienā no mājām. Tas būs Lindai izdevīgāk, nekā vienmēr mērot tālo ceļu.
Vakarā, atkal saritinājusies mātes līkumā, Karlīne noklausās vakara pasaku no Lindas bērnības grāmatas par bruņurupuci Diegabiksi un drīz aizmieg bezrūpīgā bērna miegā. Linda ilgi verās zilajā krēslā aiz loga, kas savelkas tumšāka un tumšāka. Pamalē plaiksnī rūsa. Tāda dabas parādība, kad zibens pārlec tikai no viena mākoņa uz otru bez pērkona dārdiem, rudens pusē briedējot labību. Rīt būs jauna diena. Labi, ka viņa vairs nestrādās Salienā, arī tikšanās ar Zigurdu tad būtu neizbēgamas, tagad lai viņš domā, ko pats grib.
No rīta pastkastē Linda saņem vēstuli no Ilgas. Vēstule ir tikpat akurāti no ārpuses noformēta kā parasti. Ilgai ir skaists, kaligrāfisks rokraksts.Uz aploksnes viņa aizvien uzlīmē arī kādu jauku attēlu, tā paužot savu attieksmi pret adresātu un vēstules saturu. Šoreiz viņa ir uzlīmējusi no žurnāla izgrieztu maza bēbīša bildīti. Linda apstulbst, vai tiešām?
Vēstule ir īsa: "Māšuk, aizdomas ir apstiprinājušās. Tas, ko es nevarēju sagaidīt tik ilgu laiku, ir noticis, es esmu mātes cerībās. Tas, kas nenotika dzīvojot laulībā ar Juri, laikam ir radies vienu reizi pārguļot ar Gunti. Nekad nedomāju, ka izmisums stāv tik tuvu priekam. Ko lai es daru? Juris zvana katru dienu, prasa, kāpēc es viņam liekoties norūpējusies. Varbūt viņam nevajadzējis aizbraukt? Ja es gribot, viņš braukšot mājās. Ko man darīt? Vai, atklājusi notikušo, es jutīšos atvieglota? Juri zaudēt es negribu. Labāks par viņu nebūs neviens. Un tad es pieņēmu lēmumu: domāt, nepārsteigties, audzēt to, kas nu tagad ir mans un par tālāko domāt kā Skarleta - rīt. Galu galā tas tikpat labi var būt Jura bērns: es taču tik īsā laika sprīdī mīlējos gan ar vienu, gan otru. Tu nu redzi, cik neprātīga un impussīva sieviete esmu bijusi.

Citu datumu laikraksti

  • Sapņu ķērāja noslēpums

    Esmu dzirdējusi par sapņu ķērāju. Arī sarunās paziņas stāsta, ka viņiem esot sapņu ķērājs. Gribētu uzzināt par to kaut ko vairāk."Esmu dzirdējusi par...

  • Godinās labākos tirgotājus

    4.februārī notiks konkursa “Latvijas labākais tirgotājs 2004” noslēguma pasākums, kura finālā piedalās 110 dalībnieki - 39 uzņēmumi no Rīgas un 71 -...

  • Vētra radījusi 120 000 latu zaudējumus

    Alūksnes rajonā zaudējumi rēķināmi vismaz 120 000 latu apmērā. Tāda informācija nosūtīta Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.Alūksne...