Jaunie laiki Dālderkalnā

28. Tikmēr Austra, atsēdusies pie virtuves galda, bez jebkāda ievada sāk runāt par savām bēdām: “Varbūt tevi, Linda, tas nemaz vairs neinteresē, taču uzklausi mani vēl šoreiz. Esmu ļoti norūpējusies par Zigurdu.

28.
Tikmēr Austra, atsēdusies pie virtuves galda, bez jebkāda ievada sāk runāt par savām bēdām: "Varbūt tevi, Linda, tas nemaz vairs neinteresē, taču uzklausi mani vēl šoreiz. Esmu ļoti norūpējusies par Zigurdu. Viņš ir tik nomākts. Visu laiku tāds kā slims, nelaimīgs, sabozies. Kad prasu, kas par lietu, tikai atrūc, lai nemaisos un netincinu, tā esot tikai viņa problēma. Krustām šķērsām esmu izrunājusies, nekādas atbildes. Viņu nomāc kaut kādas problēmas. Varbūt tu zini padomu, man viņš neko nepaskaidro, stundām bez miega guļ un skatās griestos. Varbūt viņš joprojām tik ļoti pārdzīvo jūsu šķiršanos? Ko lai es daru? Viņam sirds pret mani ir aizslēgta septiņām atslēgām, agrāk nekad viņš tāds nebija."
"Es gan zinu, kāpēc viņš savu sirdi tev neatver, viņam ir savi noslēpumi, kurus tev negrib uzkraut," Linda pie sevis nosaka, taču skaļi piebilst: "Es tur neko nevaru sacīt, tagad jau tā ir viņa dzīve. Es neko lietas labā nevaru darīt - šķirts ir šķirts. Mēs jau vēl pat sarunāties kā normāli šķīrušies laulātie neprotam. Jums jātiek galā pašiem. Gan jau pāries! Sākums visiem šķirtajiem ir grūts."
"Varbūt es esmu vainīga, Zigurds man ir bijis tas dēls, kur sirdi piesiet. Tika jau arī visādi lutināts, un lutinātie bērni bieži ir nelaimīgi, to es pie Zigurda redzu."
"To tu pareizi saki, bijusī vīramāt! Labi, ka vismaz atzīsti, ka esi vainīga un ka tev ir tomēr divi dēli, tikai mīlestība tikusi vienam. Otrs ir trakonamā, par to liela daļa nav bijusi," Linda turpina savu iekšējo monologu, bet skaļi nesaka neko, klusuciešana ir, kā zināms, piekrišana, lai jau Austra runā, ja to atzīst par vajadzīgu, lai izrunājas vien!
"Viņam bija tik labs darbs, bet kaut kāda iemesla dēļ to pameta. Bija arī slims, aizbrauca uz slimnīcu, man pat nepateca, kurā slimnīcā gulēja, tikai zvanīja un mierināja, ka pēc pāris dienām viss būs labi, lai nebraucu ciemos," Austra stāsta tālāk, bet Linda nebilst ne vārda, jau otro reizi pārslaukot tīro galda virsmu, uzliek tējkannu uz gāzes liesmas un atkal neko ne prasa, ne saka. Sarunas nevedas, jo katra domā savu domu.
"Arī savu mašīnu solās pārdot, jo esot veca grabaža. Tevi arī viņš ar labu piemin. Linda man bija laba, es tikai pats izrādījos nekam derīgs. Viņš tā saka."
"Ūja, ūja!" Linda iesaucas negribēti emocionāli. Vai tad tāda atklāsme jau ilgi viņu moka? Nekad netiku dzirdējusi, ka vaina arī viņam un ka esmu bijusi arī laba. Vai jūs atkal esat viņa pilnvarotā persona? Pats jau pat uz bērna jubileju nav atradis laiku atbraukt, laikam jau ļoti aizņemts. Manis dēļ jau tas nav jādara, tikai Karlīnes dēļ, lai tēvu pavisam neaizmirst. Par savu dzīvi es domāju pati, iesaku arī viņam domāt par savējo... Esmu nolēmusi dibināt attiecības ar cilvēku, kuru mīlu." Linda nedaudz piemelo, bijušo vīreni pēkšņi gribas pakaitināt, lai nelolo veltīgas cerības - ar Zigi iežēlināt. Vecos tiltus viņa nedomā atjaunot. Vai tad Austra to nesaprot?
"Vai tad Kārlis?"
"Ko jūs man to Kārli vienmēr preciniet, arī Zigurds plati nav mainījis?"
Karlīne pa sarunas laiku beidzot ir izlīdusi no gultas apakšas un nostājusies nemanot pie galda un pēkšņi iesaistās sarunā: "Kārlis ir mans draugs. Viņš mani lutina un mammu arī. Es Kārli precēšu." Iestājas neveikls klusums, bērns, savu sakāmo izteicis, sāk ar pirkstiņiem urbināt uz galda uzlikto ar košu lenti pārsieto dāvanu saini. Linda nesaprot, kā iziet no šīs situācijas. Varbūt atkal nelikties ne zinis?
Par laimi, virtuvē ienāk Dzidra. Uzsāktā saruna pārtrūkst. Viņai seko mazie bērnudārza ciemiņi, un balle var sākties. Tagad Austra Karlīnei padod dāvanu saini. Tomēr paldies par dāvanu Karlīne nesaka un, kad tiek vēlreiz atgādināts, ka jāpateicas, nosaka: "Es to nebigu!" (negribu) - un pastumj saini galda vidū. Viņa dodas pie mazajiem draugiem, sainis paliek neatvērts.
"Ar bērna muti runā patiesība, ir gan tā mazmeita spītīga, tāpat kā tēvs savu reizi," Austra nosaka.
"Esmu jau patiesībā pati vainīga, tā pēkšņi ieradusies - ne saukta, ne aicināta. Uz kādu paldies te var cerēt? Man jau to paldies arī nevajag. Ko es varu gaidīt - vecmamma, kuru bērns aizmirsis. Pati vien vainīga."
"Kuš, kuš!" Dzidra mierina. "Gan viss būs labi, tā mazā spītība jau nav nekas traģisks, tā ir labojama lieta, redzēsi pati, tagad tikai nepievērsīsim uzmanību. Tu neņem uzreiz ļaunā!"

Citu datumu laikraksti

  • Garā mūža smalkie raksti

    Šīs dzimtas stāsts ir līdzīgs tūkstošiem latviešu un igauņu bezzemnieku, kas cara laikos - 19. gadsimta beigās - pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma...

  • “Jaunajam laikam” gandarījuma balva

    Jaunā valdība ir izveidota, bet vai tā varēs veiksmīgi funkcionēt? Vai ar budžeta veidošanu pietiks, lai piepildītos jaunā ministru prezidenta Aigara...

  • Izdod grāmatu par sabiedriskajām organizācijām

    Alūksnes Nevalstisko organizāciju centrā ikvienam interesentam ir pieejama grāmata, kurā apkopota informācija par Latvijas sabiedriskajām...

  • Bērnības atmiņas

    “Putenis bija tik pamatīgs, ka ceļu uz skolu nevarēja redzēt, ar varenu spēku sniegs sitās acīs. Ar kājām sataustot iepriekš iemīto taciņu, kas veda...

  • Vecumdienas vēlas piepildīt ar mīlestību

    Trapeniete Mirdza Arkliņa nākamgad janvārī atzīmēs 78 gadu jubileju. Ilgajos mūža gados piedzīvots ne mazums skaistu un grūtu brīžu, iepazīti dažādi...

  • Eglīti var cirst bez speciālas atļaujas

    Ikviens var nocirst vienu eglīti valsts mežos, jo Ziemassvētki nav iedomājami bez zaļā un smaržīgā skuju koka.Ikviens var nocirst vienu eglīti valsts...