Jaunie laiki Dālderkalnā

16. “Esmu tev parādā, atceries, ka tieši tev vienai nekad neesmu spēlējis,” viņš saka.

16.
"Esmu tev parādā, atceries, ka tieši tev vienai nekad neesmu spēlējis," viņš saka.
"Kad tu toreiz pirms Zinaidas aiziešanas spēlēji, es virtuvē sēdēju un no vientulības un laikam taču arī no greizsirdības raudāju. Tad tu jau gulēji ar mani, bet spēlēji viņai," Larisa klusu piezīmē, "bet tu toreiz pareizi rīkojies, klausoties tevis spēlētajā melodijā, viņa aizmiga mūža miegā ar smaidu uz lūpām. Man liekas, ka tu kopš tās dienas neesi pat spēlējis. Tas jau ir tik sen atpakaļ. Vēl nesen redzēju, ka akordeons ir apputējis, un es to arī nenoslaucīju... Man tās bija rūgtas atmiņas..."
"Tagad es atkal varu spēlēt. Zinaida jau tik ilgi mūža mierā, un man esi tu." Viņš apsēžas muzikanta pozā, Silvija uzņem toni, ieskanas "Meldermeitiņa". Palātas durvis ir vaļā, koridorā sanācis vai viss nodaļas personāls un arī slimnieki.
Tās ir īpašas jūtas, kas caurstrāvo Larisas dvēseli: aizkustinājums, prieks, pārsteigums, viegluma sajūta. Šobrīd viņa kaut domās grib griezties dejas ritmā, acis pievērusi. Andrejs spēlē, Silvija dzied vairākas viņai veltītas pazīstamas dziesmas. Beidzot klātesošie bez jebkāda aicinājuma sāk dziedāt Larisas mīļākās dziesmas piedziedājumu: "Līksmojies, līksmojies, kamēr ausīs rīts..." Applausi, smiekli...
Kad mazais koncerts beidzas un visi kā pēc burvju mājiena ir pazuduši, palātas durvis aizvērušās. Nu viņi kādu brīdi sēž un klusē, Andrejs noliek malā instrumentu un piesēžās Larisai tuvāk.
"Cik tas bija skaisti... "Prieka brīdi garām laistu, mūžam neatsaukt!" Cik patiesi vārdi! Labi, ka es tos atkal dzirdēju," Larisa ierunājas. "Man pat prātā neienāca, ka vārdi tā aizkustina."
Andrejs ar savām lielajām plaukstām ir saņēmis Larisas bālās, mazās rokas un, noskūpstījis tās, saka: "Tu zini, cik tu man esi mīļa, šodien tu atkal esi skaista un atveseļojies ne pa dienām, bet pa stundām. Tu izturēsi operāciju, viss atkal būs labi, mūs vēl gaida labas dienas." Linda saka, ka pēc pāris nedēļām viss būs pārciests. Andrejs vēl ilgi tur Larisas rokas un pēc brīža atkal ierunājas: "Tu zini, ka tavs vārds tulkots nozīmējot - kaija, to es izlasīju kādā žurnālā. Tu esi kā šis baltais putns..."
"Kaijas tikai debesīs un ūdenī ir skaistas, dzīvē tās ir arī miskastnieces, tāpat kā es savā laikā, bet esmu mierā ar tādu vārdu, kaut reti kuram tas patīk - garš, tāpēc man nekad nav bijis no tā atvasināts mīļvārdiņš. Larisa - skan diezgan sausi un internacionāli. Kur mammai tāds ienāca prātā? Varbūt arī viņa zināja par to kaiju? Man nekad neiznāca pavaicāt. Skolā puikas kaitināja - Lariska, miska. Bet vārds dzīves ceļā esot ļoti svarīgs. Mans vārds Latvijā ir reti sastopams, tomēr nesis man arī laimi vai vismaz veiksmi. Tu taču arī tā domā ? Vai tad citādi es būtu palikusi dzīva un tagad justos patiesi laimīga?"
"Priekš manis tu esi vienreizīga, lai kādu vārdu nestu, tagad es zinu, ka nevienas citas man vairs nebūs, tikai tu..." Andrejs čukst un pieliecies skūpsta viņu uz lūpām. No šā skūpsta Larisai noreibst galva, tik saldi tas ir. Tas ir tāds pats kā agrāk? Nē! Tas ir citādāk: te ir vairāk maiguma un vēl kādas netveramas sajūtas. Larisa abām rokām aptver Andreja kaklu, skūpsts ir tik salds... viņai gribētos savu vīrieti izģērbt, pavilkt zem segas un izbaudīt to, ko laikam gan slimības dēļ viņi vēl nedrīkst atļauties...
Kad viņi atraujas viens no otra, brīdi valda klusums, un liekas, ir apstājies laiks. Kaut mūžam atmiņā paliktu šī sajūta! Larisa šķiet, ka viņa nav uz zemes, bet kaut kur citur, varbūt kādā nereālā pasaulē. Tikai pēc brīža viņa ierunājas, un tā jau ir ikdienišķa saruna: "Tu nenāc rīt, kad mani vedīs projām uz Rīgu, pavadīt, jo tad es varbūt atkal jutīšos kā slimniece, es negribu, ka tu to redzi. Sazvanīsimies ik dienas, paņemšu līdzi mobilo. Mani pavadīs Linda, viņai arī Rīgā esot svarīgas darīšanas."
"Kad tu varēsi atkal uzņemt ciemiņus, es tūliņ aizbraukšu, kad pārbrauksi mājās, sāksim jaunu dzīvi."
"Vai tad dzīve var būt jauna? Tā ir kā ceļš - ar līkumiem, grambām, dubļiem, ledu un sniegu. Labi, ka tu mani atbalsti, kad esmu nedroša, vai tā kā tagad - pavisam gar zemi. Es taču tevi esmu pareizi izvēlējusies, tā bija mana izvēle, tu biji par daudz lēnīgs, es biju pieradusi pati savu dzīvi regulēt.

Citu datumu laikraksti

  • Labākie bērzu kopēji saņems tencinājumus

    Malienas pamatskolas, Jaunalūksnes pagasta “Puriņu” un Virešu pagasta “Ceriņu” saimnieki aicināti piedalīties gadskārtējā konkursa par lauku sētu...

  • Aicina atsaukties tūrisma uzņēmējus

    Alūksnes rajona tūrisma informācijas centrs sāk veidot 2005.gada informatīvos materiālus, tādēļ aicina atsaukties rajona uzņēmējus.Alūksnes rajona...

  • Jaunajai pilij ieliek pagaidu durvis

    Alūksnes Jaunajai pilij šonedēļ izņēma centrālās durvis, kuras ziemas periodā Rīgā restaurēs. To vietā ir ieliktas pagaidu durvis, bet apmeklētāji...

  • Politiskais pilnmēness aptumsums

    Balsojums par nākamā gada budžetu izrādījās liktenīgs Induļa Emša valdībai, tomēr valsts budžets nebija patiesais valdības klupšanas akmens.Balsojums...

  • Traucē bērni, kas diedelē saldumus

    Laikraksta “Alūksnes Ziņas” birojā vakar vērsās vairāki satraukti lasītāji un izteica sašutumu par nedēļas nogalē notikušajiem Helovīna svētkiem, kad...

  • Rādīs filmu par braukšanu dzērumā

    Drīzumā arī Alūksnes rajona vidējās izglītības iestādes saņems izglītojošu videofilmu “(Ne) metam un (ne) braucam!”, tā vērsta pret automašīnas...