Jaunie laiki Dālderkalnā

Viņas vīrs nav vis nekāds zaļknābis, kā vienai otrai kursabiedrenei. Juris ir pat pārāk labs: izpilda visas viņas kaprīzās vēlēšanās.

Viņas vīrs nav vis nekāds zaļknābis, kā vienai otrai kursabiedrenei. Juris ir pat pārāk labs: izpilda visas viņas kaprīzās vēlēšanās. Ierāvušies savas ģimenes rūpēs, abi ir pat piemirsuši par radiem, un, gluži negribot, tikpat kā iebarikadējušies savā ģimenes ligzdiņā. Varbūt tā ir tagadējo jauno laiku pazīme, kad ne tikai kilometru stabu skaits ir radošanās mērs. Īsa vēstulīte, apsveikumu vārdi svētkos, dažs telefona zvans, īsziņa mobilajā telefonā un tikšanās ar vecākiem aizvien tiek atlikta uz kādu vēlāku laiku.
Tikai Ilgas dzejā ieskanas pa kādai nopūtai par bērnības mājām, kur aizbraukt ir tik vienkārši. Kāpēc jāatliek? Viņa izjūt pēkšņi gandrīz nepārvaramu vēlēšanos atkal būt Dālderkalnā. Viņas dzejnieces dvēsele ir jūtīga un emocionāla. Arī skatoties uz mazo māsas meitiņu, domājot par bērna dzīvi un attīstību bez tēva gādības, Ilga ir nobažījusies, ka varbūt pēc gadiem Karlīnes sirdi plosīs skumjas par tēva trūkumu un viskārotākās lietas vietā meitene vēlēsies, lai tēvs uzceļ viņai sniegavīru. Kas to cels? Vai tas nebūtu arī krustvecāku pienākums rūpēties par bērna garīgo komfortu? Vai liktenis nav nolēmis viņiem rūpēties par Karlīni, ja savu bērnu nebūs?
Kamēr Juris ir pastaigā ar krustmeitiņu, viņa pat sacer par šo tēmu dzejolīti, viņai šķiet, ka tas ir kas īpašs.Tādu, tik izjustu pantiņu, viņa vēl nav uzrakstījusi... Rindas kārtojas uz lapas viegli, pants viņai pašai liekas ģeniāls:
"Tēti, ja tu man zvanītu,
Un tavu balsi es dzirdētu...
Ka tevi mīlu, es neteiktu,
To savā sirdī es glabātu...
Tu zini, ko es tev palūgtu?
- Tēti, uzcel man sniegavīru!
Lielu sniegavīru, pie rokas kam
pieķerties..."
Iedvesmas pārņemta, viņa nepamana, ka atgriežas Juris, ciešāk nekā parasti dzīvokļa durvis piesizdams: "Zini, man Zigis nupat Karlīni tikpat kā nolaupīja," viņš sauc, un Ilga uzreiz pat nesaprot, vai tas maz ir iespējams. Ko viņš tur runā?
"Tu neticēsi, viņš piebrauca ar savu mašīnu tieši pie smilšu kastes, kurā Karlīne spēlējās, arī Austru, viņa māti pamanīju. Es sākumā domāju, ka viņš runāsies ar mani, esam taču pazīstami, bet pateica tikai to, ka atbraucis bērnam pakaļ un ņems viņu tūliņ projām, ka viņš ir dusmīgs, ka bērns tiek vazāts pa pasauli... Es galīgi apstulbu. Vai tas ar Lindas ziņu, arī nesapratu. Karlīne pat smilšu lāpstiņu no rokām nepaspēja izlaist, kā tāds vanags ierāva bērnu mašīnā. Paspēju tikai pateikt, ka vajag paņemt Karlīnes lietas, ja jau bērns brauks līdzi. Nē, nevajagot! Viņš izturējās dīvaini. Kas viņam lēcies?" Juris aizgūtnēm runā. "Ko viņš ir izdomājis? Vai Linda to zina? Tādu tēvu es redzu pirmo reizi."
Piezvanījuši Lindai un arī viņu pārsteiguši, visi tomēr nolemj, ka bērns galu galā ir pie sava tēva, Austra arī būs viņai blakus, vecāmāte taču nekaitēs Karlīnei nekādā ziņā: varbūt arī viņi ir noilgojušies... tikai laiks rādīs, kas Zigim bijis aiz ādas.
4. Negaidīts dzīves pagrieziens
Larisas veselības stāvoklis ir smags. Jau vairākas dienas ilgst cīņa uz dzīvības un nāves sliekšņa. Rit satraukuma pilnas stundas un garas cerību naktis. Bijuši konsultanti no galvaspilsētas un izteikuši priekšlikumu, - līdzko stāvoklis stabilizēsies, cietušo pārvest uz Rīgu. Tagad viss ir pacientes dzīvotgribas, dvēseles spēku un naudas maciņa ziņā. Viss maksā tik, cik maksā. Privātslimnīcā esot lielākas iespējas slimnieci glābt nekā valsts iestādē. Lindai savā lauku medmāsiņas naivumā atliek vien nobrīnīties, cik vietējie mediķi neprogresīvi un nav vēl pieraduši par darbu prasīt samaksu kā lielpilsētā. Silainē slimnīcā vēl valda vecais gars. Par to, cik izmaksā sniegtā palīdzība, neviens iepriekš, pacientam esot smagā stāvoklī, neizskaidro. Vecās tradīcijas Silainē turas stingri, slimnieku piederīgie savā postpadomju domāšanā un vientiesībā pa retam atnes māsiņām pa konfekšu kastītei, bet tikai reizumis dzirdams par kādu virsnormas naudas prezentu. Nauda galvaspilsētā ir parasta lieta, profesionāla medicīniskā palīdzība tur nav vis nekāda žēlsirdības dāvana: kopš izdomāta nauda, viss ir elementāri vienkārši - maksā ragā un pats vainīgs, ja neesi maksātspējīgs un nevari atļauties modernākās ārstēšanas metodes. Larisa, protams, ir spējīga gan maksāt, gan kapitālistiski domāt. Viņa grib dzīvot, tāpēc ar līdzekļiem nedrīkst skopoties.
Lindai šis laiks ir grūts. Kamēr Karlīne ir pie Zigurda un Austras, viņa īpaši daudz strādā, uzņemoties vēl arī papildu darbu pie Larisas gultas.

Citu datumu laikraksti