Jaunie laiki Dālderkalnā

6. “Nu labi, es braucu, kaut gan man vajadzēja ar tevi mierīgi parunāt, jo ir lietas, kas vēl skar mūs abus. Ja jau tu mani raidi projām, tad runāsim citreiz, bet par to, ka bērns dzīvo projām, es gan esmu dusmīgs...”.

6.
"Nu labi, es braucu, kaut gan man vajadzēja ar tevi mierīgi parunāt, jo ir lietas, kas vēl skar mūs abus. Ja jau tu mani raidi projām, tad runāsim citreiz, bet par to, ka bērns dzīvo projām, es gan esmu dusmīgs..."
"Nu nav taču viņa vienmēr pie krustvecākiem.Tev taču tas jāsaprot, ka man tāds darbs, un bērnam tur ir ļoti labi. Tu jau arī varētu viņu kādreiz pieskatīt, vai es to liedzu?"
Un prom viņš ir. Lindai negribās vairs ne gulēt, ne vairs atpūta pēc dežūras prātā. Vai mūžīgi tā bijušais vīrs viņu traumēs? Kāpēc viņai tā neveicas? Vai visu mūžu bijušais vīrs kā ēna vilksies aiz muguras un kontrolēs viņas privāto dzīvi? Vai laiks visu nenoliks pa vietām un kādreiz beigsies savstarpējie apvainojumi, personiskās ambīcijas? Vai visi šķirtie ir tādi nenormāli sarunu nevedēji un ienaidnieki, kas nevar apvaldīt bijušās privātīpašnieciskās tieksmes? Ja būtu kādi kursi šķirtajiem pāriem, Linda gan tos apmeklētu.
3. Tēti, uzcel man sniegavīru... Lindas māsa Ilga jau vairākus gadus ir sievas kārtā. Juris viņai ir tik labs vīrs, ka neko labāku pat nevarētu iedomāties: gādīgs, uzticīgs, labi pelna, un viņiem netrūkst arī to skaisto jūtu, ko sauc par mīlestību. Ir arī labiekārtots dzīvoklis, ir viss, kas dzīvei vajadzīgs, tikai bērniņš vēl nav pieteicies. Tas gan neliekas nekas traģisks, tomēr jaunā Ezeriņu ģimene domās arvien atgriežas pie šī lielā dabas noslēpuma, bieži jautājot, kas viņiem kā pārim trūkst, lai piepildītu dabas nolikto - savas dzimtas turpinājumu. Kamēr Ilga ir aizņemta studējot filoloģiju, atlikuši vēl pāris mācību gadi, tas, protams, ir pat labi, jo viņa sevi var ziedot vīram un mācībām. Arī viņas dzejnieces talants uzplaukst kā pavasara krāšņākais zieds.
"Bet kas notiks, ja bērna vietā radīsies tikai dzejolīši? Varbūt tā ir lemts? Ir jānes kāds upuris, viņa sevi mierina, bet cerības bieži mijas ar izmisumu. Reizēm Ilga izjūt pat tādu kā seksuālu apsēstību, kad tuvības mirkļos ar Juri galvenais nav vis patīkamas izjūtas un kaisle, bet doma: kad, kad tas beidzot notiks, un viņa varēs gavilēt: grūtniecības tests beidzot būs pozitīvs. Izveidojies dīvains dvēseles stāvokli, kad runas par iespējamo neauglību piepilda viņu ikdienu. Viņi ir pat strīdējušies un atkal mīlējoties salabuši. Uzmākusies kāda apsēstība: bērna ieņemšana kļuvusi par galveno mērķi. Ja nepalīdzēs medicīna, Ilga ir gatava vērsties pat pie pūšļotājiem un dziedniekiem, jo psihoterapeita konsultācijas viņa jau ir apmeklējusi. Arī ginekoloģe atzīst Lindu par veselu. Ģimenes centrā abu analīzes un pārbaudes ir pilnīgi normālas.
Pēdējās augusta dienās viņi pie sevis ir paciemoties atveduši mazo krustmeitu Karlīni. Linda ir tik aizņemta darbā, izjukusī ģimenes dzīve, nogurdinošais darbs, tas nenāk par labu arī Karlīnei. Ilga patiesi ir no sirds iemīlējusi krustmeitu, slepeni arī cerot, ka bērna klātbūtne varbūt palīdzēs viņas mātišķo jūtu uzplaukšanā. Viņa tagad kā apsēsta raksta bērnu dzejoļus, lasa literatūru par bērnu attīstību, un mazā māsas meita viņai ir iedvesmas avots. Sirsnības un mīlestības Karlīnei tiek atliku likām. Turot klēpī Karlīni, Ilga atkal un atkal iztēlojas, kā jutīsies, savā klēpī sajūtot dzīvības mošanās trīsas. Tad Juris viņu lolos, lutinās kā nekad neviena grūtniece nav jutusi, un, kad pienāks dzemdību laiks, piedalīsies arī šinī visintīmākajā procesā. Ilga nešaubās, ka viņš būs tam gatavs.

Citu datumu laikraksti