Jaunie laiki Dālderkalnā

Romāns turpinājumos. 5. Tētis reti kad viņai uztic savu braucamo, parasti viņa ir tikai pasažiere. Viss, laikam ritot, ir mainījies, un kurš zina pateikt, vai kādreiz viņa vēl viena pati tā ar mašīnu trauksies pa ceļiem un jutīsies neatkarīga un līksma?

Romāns turpinājumos
5.
Tētis reti kad viņai uztic savu braucamo, parasti viņa ir tikai pasažiere. Viss, laikam ritot, ir mainījies, un kurš zina pateikt, vai kādreiz viņa vēl viena pati tā ar mašīnu trauksies pa ceļiem un jutīsies neatkarīga un līksma?
Pie Apsīšu namiņa dakteris piestāj un, pirms aizkrīt automašīnas durvis, vedējs atsveicināšanās vietā piezīmē: "Tu tik azartiski mums palīdzēji, spiežot brūcēs tamponus, ka piemirsi par tādu lietu kā pašaizsardzību. Kur tad palika doma par cimdiņiem? Drīz imūndeficīta slimnieki būs ikdienišķa parādība, un HIV vīruss vispirms trāpīs mums, mediķiem. Ja mēs tam nebūsim gatavi, sekas būs bēdīgas, tāpēc vismaz jātrennējas."
"Es atcerējos tikai tad, kad bija jau par vēlu," Linda nomurmina, "turpmāk piedomāšu!" viņa atsveicinoties saka paldies un nevar saprast - par padomu vai par at- vizināšanu. Lūsis pamāj medmāsiņai ar roku, un mašīna ir projām.
Aizverot sava namiņa durvis, Linda nonāk pilnīgā klusumā. Varēs atpūsties, tūliņ viņa atslābināsies siltā vannā un tad gulēs kaut līdz vakaram, jo Karlīne ir ciemos, vecāki "Irbēs". Trakā nakts ir galā, nākamā dežūra būs tikai pēc trim dienām. Tad viņa atkal būs kārtībā. Viņa taču ir pelnījusi atpūtu. Larisas labā ir izdarīts viss, kas bija iespējams. Tālākais ir atkarīgs no veiksmes, dzīvotgribas, un varbūt arī Liktenim ir kāda loma.
Taču ir ne tā, kā domāja Linda. Pie mājas vārtiņiem, bremzēm spalgi kaucot, piestāj kāda vieglā mašīna. Tas ir Zigis. Blakus mašīnā sēž viņa māte un pat galvu nepagriež un vārtiņu pusi, kā tāds piemineklis.
"Ko tiem te vajag? Kas te ir aizmirsies?" Linda ir īgna un ērcīga.
Durvis aizslēgt jau ir par vēlu, jo nācējs jau ir durvis atvēris un kā saimnieks stāv uz sliekšņa. Tad atcerējies, ka nav vairs vecie laiki, klaudzina pie durvju stenderes. Tas Lindai liekas pat komiski.
"Nāc vien iekšā, ja jau esi ienācis," Linda nedabīgi skaļi sauc un pati no sava skaļuma salecas. Viņu pārņem nepatika.
"Ilgi neesi redzēta, nolēmu garām braucot paskatīties, kā meitai iet."
"Pavisam nelaikā. Es esmu no naktsdežūras un Karlīne ir pie Ilgas un Jura Bulduros."
"Kāpēc tu viņu vazā pa pasauli?"
"Kādu pasauli? Ezeriņi taču ir krustvecāki, mēs tā abi nolēmām."
"Toreiz jau tavi radi skaitījās arī manējie, bet ne mēs bijām laulāti baznīcā, ne bērns kristīts. Kādi tur krusttēvi?"
"Mums tā ģimeniskuma bijis tik maz un garīgām lietām laika arī neatlika. Tiešām, es negribu strīdēties. Tev taču tēva tiesības neviens netaisās atņemt, tikai vēlams to apstiprināt arī materiāli. Neatceros, ka būtu ko bērnam saņēmusi. Atvedi?" Linda ir ērcīga un nelaipna.
Linda pamana uz Zigurda pieres sviedru rasu, tātad viņš ir saskaities, kā tas bija viņu kopdzīves laikā, sāk kliegt: "Man ir minimālā alga, desmit lati mēnesī tev nebūs, ja tiesāsies, nekladzini!"
"Bērnam ir arī jāēd katru dienu. Par to minimālo algu tu nepūt pīlītes! Tu un minimālā alga, tas neiet kopā, ka nepaliec arī vienreiz ar to minimālo. Manējā gan tai ir tuvu, un tu to zini."
Tā nu viņi atkal ir viens pret otru nostājušies un nekāda mierīgā saruna nav iznākusi.
"Tu jau laikam mani dziļāk neaicināsi. Cerēju, ka arī mamma ienāks apraudzīt Kerolu."
"Karlīni, Zigi, viņa ir Karlīne. Ko tu iespītējies par vārdu? Savā laikā taču biji mierā. Un Austra pēc iekšānācējas nemaz neizskatās. Vai viņa arī nav mierā ar mazmeitas vārdu?"
"Mums ar mammu tā līne - trīne nekad nav patikusi, tas skan kā govs vārds!"
"Izbeidz, Zigurd! Ja tik vien būtu jums kā vārds! Izbeidzam šīs tukšās runas! Neuzprasies uz kašķi! Mums pat strīda saturs nav svarīgs, ka tikai pakašķēties! Vai tāpēc tu atbrauci? Jau laiks būtu palikt prātīgākiem, arī bērna dēļ."
"Ko tu pati uzprasījies un arī kašķējies? Es redzēju, ka tevi atveda smalkā mašīnā, man tas nepatika. Gan jau tava dzīve uzlabosies, ja gadījies pielūdzējs. Kas tad man..."
"Dakteris Lūsis mani tikai pa ceļam atveda. Galu galā - vai tas tev nav vienalga, ar ko satiekos. Brauc, lūdzu, projām! Mani nogurums gāž no kājām. Mēs vēl nespējam normāli aprunāties. Atbrauc, kad bērns būs mājās.

Citu datumu laikraksti

  • Mediķi turpina dumpoties

    Arī pagājušajā nedēļā mediķi turpināja cīnīties par algas palielināšanu. Šobrīd anesteziologiem pievienojušies arī ķirurgi, kas pieprasa palielināt...

  • Oktobra beigās pārgriezīsim pulksteņus

    Naktī no 31.oktobra uz 1.novembri Latvijā pulksteņa radītājus vajadzēs pagriezt par vienu stundu atpakaļ. Šāda kārtība noteikta arī Lietuvā un...

  • “Optimisti” atsāk nodarbības

    Alūksnes pensionāru kluba “Optimisti” dalībnieki pirmajā nodarbībā tiksies 17.oktobrī pulksten 9.30 sporta skolas angārā. Tā vadītāja Gaida Gozeviča...