Jaunie laiki Dālderkalnā

Otrā pusē asistents, kura seju Linda neredz.

4.
Otrā pusē asistents, kura seju Linda neredz. Pie savas aparatūras rosās anesteziologs. Viss norit lietišķi un tik ikdienišķi, kā tūkstošiem reižu šinī vietā. Linda zina, ka šinī svētnīcā nedrīkst ienākt bez speciāla sterila apģērba, taču arī viņa šobrīd ir te piederīga, jo turpina turēt brūcēs iespiestos tamponus, un rokas atlaiž tikai tad, kad slimniece uzcelta uz operāciju galda. Sāk darboties lielais mākslīgās elpināšanas aparāts un asins atsūcējsūknis. Operāciju māsa Olita bez prasīšanas padod ķirurgam vajadzīgos instrumentus. Te var strādāt bez vārdiem, Lūsis parasti runāt sākot tikai tad, kad esot vai nu uz sevi vai uz personālu saskaities. Tādās reizēs pat uzkliedzot un izmetot pa necenzētam vārdam. Šobrīd viņš nav dusmīgs, liekas, kaut ko pie sevis dungo. Linda kādu brīdi vēro šo darba procesu, viņai neviens vairs nepiegriež vērību. Viņa savas asinīm notraipītās rokas tur elkoņos saliektas, tad pēkšņi atjēdzas, cik neprofesionāli ir izrīkojusies, neuzvelkot gumijas cimdus. Labi, ja neviens to darba steigā nav pamanījis. Tas, ko viņa aizmirsa steigā izdarīt, zināms pat medicīnas praktikantam.
Linda iziet operāciju zāles priekštelpā un mazgā savas asinīm notraipītās rokas tik cītīgi, it kā pati gatavotos operācijai, kad rokām jābūt sterilām: "Stulbā terapijas nodaļas māsiņa!" viņa sevi nolamā, "zoss, īsta aita! Pa svešām asinīm... bez cimdiem."
Turpat netīrās veļas konteinerā, kas paredzēts notraipītām drēbēm, viņa iemet arī savu asiņaino halātu.
Ejot uz savu nodaļu garām uzņemšanai, viņa pamana policistu, kas runā ar dažūrārstu, acīmredzot, interesējoties par profesionāliem jautājumiem. Viss personāls ir kājās un pārrunā notikušo. Tā ir sensācija: te, Silainē, šāda veida slepkavības mēģinājums! Varbūt Larisai jau iepriekš ticis draudēts?
Vēlāk uz Lindas nodaļu atnāk daktere Silvija, Lindas kaimiņu Lejaskrogu saimnieka Ezeriņu Andreja vedekla, tā paša Andreja, kas ir Larisas civilvīrs. Silvija pa telefonu mierina vīra tēvu, un Linda nevar vien nobrīnīties, cik profesionāli ir šādi vārdi, kādus bieži nākas lietot mediķiem, mierinot arī bezcerīgi slimā tuviniekus, liekas, arī pati Silvija tic visam, ko stāsta. Svētie meli ir reizēm tik nepieciešami. Ārstam bieži ir jāpaziņo bēdīgas vēstis, darbojoties kā psihoterapeitam. Te nedrīkst kā ar cirvi pa pieri: tā un tā - iznākums ir... Linda gan nemācētu bēdu vēsti paziņot, vienlaikus mierinot. Daktere Silvija jau pati par sevi ir kā miera eņģelis, maigu balsi, vienkārša un iejūtīga - kā jau cilvēks, kam darīšana ar jaunāko sabiedrības daļu - bērniem. Viņa vienmēr ir bez kosmētikas, klusa pat mediķu ballītēs. Šķiet, dziedot uz skatuves, kas ir viņas vienīgā ārpusmedicīnas aizraušanās, viņa patiesi atraisās. Ar greznumlietām viņa nekad neaizraujas. Būtu Lindai viņas alga, viņa gan zinātu, kā mirdzēt... Linda ir aizdomājusies par lietām, kas tik tālas no ikdienas darba.
Šonakt Linda pat nemēģina pasnaust. Trakā nakts paiet kā viens acumirklis. Pēc dežūras nodošanas viņa vēl aiziet uz intensīvās terapijas nodaļu. Larisa guļ pēcnarkozes miegā, tik bāla, ka liekas caurspīdīga. No sistēmas viņas vēnā pil asinis, tumšas un biezas. Linda uz asinstrauka lasa, kas ir donors. Šis cilvēks tā arī neuzzinās, kam tikušas viņa asinis. Donors ir Ignāts Kleins. Iespējams, nododot savas asinis, šis Kleins cerējis tikai uz dažiem latiem pusdienu tiesai vai degvīna pudelei un humānisma domas viņam nemaz nav bijušas prātā. Donoru kustība arī sevi reizēm ir degradējusi. Kardiogrāfa monitorā Linda redz, cik zemi un sīki ir tur zīmētie Larisas sirdspuksti. Bet varbūt vēl viss būs labi, māsiņa arī tā domā. Cerēt vajag vienmēr, tā ir lielākā dzīves gudrība - vienmēr domāt to labāko un ap sevi uzturēt šo cerību starojumu. Arī Linda to praktizē, domās ap Larisas galvu izzīmējot gaišu loku.
Lindas dežūra ir beigusies. Uz mājām gulēt! Tikai tagad viņa jūt, cik nogurusi jūtas, kaut gan pati gandrīz neko nav darījusi, tikai bijusi visam, kas notika slimnīcā, lieciniece. Izejot no slimnīcas, viņa gandrīz saskrienas ar ķirurgu Lūsi. Arī viņam beigusies dežūra. Viņiem mājas ir uz vienu pusi, un Lūsis aicina medmāsiņu aizvizināt. Dakterim ir tāda pat mašīna kā savulaik viņas vīram Zigurdam. Cik liekas sen, kad arī viņa pati brauca pie stūres, vadāja Karlīni. Viņai patika būt šofera lomā.

Citu datumu laikraksti

  • Mediķi turpina dumpoties

    Arī pagājušajā nedēļā mediķi turpināja cīnīties par algas palielināšanu. Šobrīd anesteziologiem pievienojušies arī ķirurgi, kas pieprasa palielināt...

  • Oktobra beigās pārgriezīsim pulksteņus

    Naktī no 31.oktobra uz 1.novembri Latvijā pulksteņa radītājus vajadzēs pagriezt par vienu stundu atpakaļ. Šāda kārtība noteikta arī Lietuvā un...

  • “Optimisti” atsāk nodarbības

    Alūksnes pensionāru kluba “Optimisti” dalībnieki pirmajā nodarbībā tiksies 17.oktobrī pulksten 9.30 sporta skolas angārā. Tā vadītāja Gaida Gozeviča...

  • Alūksne - pilsēta, kuru mēs mīlam

    Cik daudz tu zini par savu novadu, pilsētu, ciematu? Vai esi izpētījis visu savā apkārtnē tikpat rūpīgi, kā to esam izdarījuši mēs - “Latvijas...

  • Balsosim par alūksnietēm bērnu “Eirovīzijā”!

    Kristīne zaharova: dziesmā izdziedās visas emocijas. Šovakar alūksniete Kristīne Zaharova kopā ar Līvu Zariņu un Ievu Bistrovu uzstāsies 2....

  • Precizē sadarbību

    Tikšanās ar Alūksnes rajona padomes priekšsēdētāju Jāni Ceļmilleru deva iespēju Alūksnes Nevalstisko organizāciju atbalsta centra brīvprātīgajai no...