Jaunie laiki Dālderkalnā

1. 1. Kas pasauli groza Ilgi gaidītais lietus pēc neciešamā karstuma beidzot ir klāt!

1.
1. Kas pasauli groza
Ilgi gaidītais lietus pēc neciešamā karstuma beidzot ir klāt! Spēcīgās vēja brāzmas gandrīz līdz zemei noliec Urdaviņas krasta krūmus, egles sten un elš, šķiet, ar pēdējiem spēkiem noturēdamās kājās, izmisīgi mētājot savas zaru rokas vēja auku ritmā Kaut ir tikai novakare un vēl nesen saule atradās virs egļu galotnēm, pasauli pārņēmusi krēsla: apkārtējo priekšmetu kontūras tikko izzīmējas uz tumšā fona te zilganas, te violetas, te ugunīgi sarkanas. Tikai retumis zibens pārlec no mākoņa uz mākoni, biežāk zibens pātagas sitas pret aizupītes kokiem, atskan spēcīgi pērkona spērieni. Drīz ūdens straumes gāžas pa sausumā vēl nesen tvīkušajiem celiņiem, izskalojot jaunas gultnes mazajām urgām, kas nu aiznes Urdaviņai sen gaidīto debesu dāvanu.
Dzidra un Jānis, istabas dziļumā uz vēsā mūrīša atmetušies, veras dabasspēku draudīgajā saspēlē, sākumā pat baidoties, ka māja kalna korē var saņemt ugunīgo zibens triecienu. Dzidrai jau kopš bērnības ir paniskas bailes no negaisa, gadiem ejot bailes nemazinās, kaut tagad viņa vairs netic, ka tā Dievs baras par visiem cilvēku nodarītajiem grēkiem. Taču kurš var apzvērēt, ka tā neizpaužas Dieva dusmas, ja jau ticam viņa esamībai?
"Varbūt Dievs tā baras arī uz mums?" Dzidra beidzot ierunājas. "Varbūt mūsu neveiksmēs vainojama arī šīs mājas smagā pagātne, mēs, te ienākdami taču nedomājām par to, kas viss te noticis, kaut zinājām no kaimiņu stāstiem gan par veco saimnieču bezlaika nāvi, gan Baigā gada notikumiem. Tas mājas smagums man reizēm bezmiega naktīs sirdi spieda. Kādreiz tāpat kā šodien uz mūriņa sēžot domāju, kas tik te nav bijis, kādi notikumi risinājušies šinīs sienās. Vai tu arī kādreiz esi par to domājis?"
"Labāk mazāk prātot! Tagadne ir šis brīdis, baudīsim labāk to. Sapnis par zemniekošanu arī ir izsapņots, un Dievs ar to. Man kādreiz liekas, ka viss, kas notiek, tiešām notiek arī uz labu. Ne mēs spējam daudzajos pasaules procesos iemaisīties, ne arī visu izprast, es neesmu mistiķis un visu uztveru bez emocijām. Palicis vēsāks, paliksim te līdz rītam, iekuršu uguni krāsnī, jau sen mēs esam pelnījuši vienu mierīgu vakaru. Tu taču arī vēlies nesteidzīgu divvientulības nakti? Jānis uzmet šķelmīgu skatienu sievai, kas vēl aizvien pārdzīvotā negaisa iespaidā sēž istabas dibenā uz mūrīša, rokām ceļgalus aptvērusi.
Jānis iekur uguni. Sāk sprakšķēt egļu malkas pagales, telpā iesitas salds dūmu smārds. Negaiss ir attālinājies, tikai pa retam dzirdama pērkona ducināšana. Vecajā mītnē atkal ir iegriezušies saimnieki, no skursteņa kāpj dūmi, apliecinot , ka vieta nav aizmirsta. Apsīši gan vairs nav romantisko saimniekošanas jūtu pārņemtie zemnieki, taču dzīvē ir arī citas iespējas. Viņi vēl ir gana jauni, pietiek spēka sākt jaunus darbus. Abi ir veseli un dzīvības sulu pilni. Dzidra atkal bužina vīra matus, tie vēl ir biezi un istabas puskrēslā sudraba stīgas nav manāmas. Maigās mīlas svētlaime atkal viņus apbur tāpat kā pirms gadiem, kad viņi pēc peldes Urdaviņas vēsajā ūdenī, tikai dvieļos satinušies uzskrēja pa kalna stāvo krauju un istabas siltajā patvērumā teica viens otram skaistākos mīlētāju vārdus. Tādu nesteidzīgu brīžu nav bijis tik daudz, cik gribētos, vienmēr darbs, darbs un steiga. Tagad viņi ir jau vecvecāki, ir jauni pienākumi, bet tik ļoti gribētos, lai viņu brieduma gadi vilktos vēl ilgi un nekas nespētu satricināt viņu dzīves alkas, tāpat kā viņu Dālderkalna pamatus.
Kad krāsns mutē gailē vairs tikai ogles un pār pasauli nolaižas vakara miers kā silts vecmāmuļas lakats un ietin visu apkārtni savās skavās, Apsīši atceras te kopā piedzīvotos labos un ne tik labos, arī smieklīgos brīžus: "Tu taču atceries, kā internātskolas zēns, mazais mūsu mājas spociņš, bēniņos patvērumu meklēdams bija uzkāpis, mēs pat nobijāmies kā no kāda bandīta, un tu sauci: "Nāc lejā, vai es šaušu!" Un tev pat koks nebija rokā. Tā viņš izauga mūsu acu priekšā par staltu jaunekli, un sauc viņu par Kārli, tāpat kā to mazo zēniņu, kurš te piedzima māju iepriekšējai saimniecei un nomira izsūtijumā Sibīrijā, pat nesasniedzis saprātīgu vecumu. Saki vien, ka tas nav liktenis, man tā reizēm liekas, ka viss notiek kāda liela saprāta vadīts... Arī mūsējam taisni Kārlis vārdā," Dzidra atkal prāto.
"Un tagad šis puika ir iemīlējies mūsu meitā," Jānis piemetina kā Dzidras teikto domu turpinādams.
"Man liekas, ka tur nekas nevar sanākt. Par daudz viņš vēl jauns - divpadsmitās klases skolnieks, romantiski samīlējies skaistajā kaimiņa meitā, varbūt tas ar laiku pāries. Linda izturas pret viņu kā pret brāli. Pašai šķirtenes nasta, bērns pie rokas. Kas tur var Kārlim sanākt?"

Citu datumu laikraksti

  • Kļūdu labojums

    Laikraksta “Alūksnes Ziņas” 25.septembra numura īsziņā “Uzņēmumam nedzēš nodokļu parādu” ir neprecizitāte.Laikraksta "Alūksnes Ziņas" 25.septembra...

  • Iespējams, slēpj nelaimes gadījumus darbā

    Mālupes pagastā SIA “Sildgunda” kūdras ražošanas punktā traktorists, regulējot kustībā esošu transportiera lenti, guva smagu traumu.Mālupes pagastā...

  • Pirmo reizi iegūst “zaļo” sertifikātu

    Pededzes pagasta zemnieku saimniecība “Slobodka” nesen saņēma bioloģiskās saimniekošanas sertifikātu. Saimnieki Ņina un Guntis Koki cer, ka tas...