Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jonizēta ūdens vērtībai trūkst zinātnisku pierādījumu

Masu medijos nereti parādās informācija, kas aicina iegādāties aparātus ūdens jonizēšanai. Ar skābā vai sārmainā ūdens palīdzību esot iespējams atbrīvoties no dažādām kaitēm, piemēram, podagras, nieru akmeņiem, muskuļu sāpēm, alerģijas, astmas, infarkta, cukura diabēta un pat audzējiem. Vai šis “strukturētais” ūdens ir brīnumlīdzeklis, kas apgāž tradicionālās medicīnas postulātus, pseidomedicīniska biznesa slēpta reklāma vai arī “patiesība ir tur – ārā”?

Savu preci dāsni slavē
Jonizatoru ražotāji un izplatītāji cenšas pārliecināt, ka mūsu organisms ir “skābs” un to var novērst ar jonizēto ūdeni, kurš pēc savas struktūras un īpašībām esot tuvāks mūsu organisma šķidrumiem nekā parastais dzeramais ūdens, uzreiz iekļaujoties dzīvības procesos un daudzpusīgi iedarbojoties uz veselības stāvokli.
Latvijā reģistrētā SIA “Joneks” savā mājaslapā skaidro Lietuvā ražotā jonizatora darbību. Izlaižot caur parastu dzeramo ūdeni elektrisko līdzstrāvu, atsevišķos jonizatora nodalījumos iegūst divus dažādus ūdeņus. Elektrolīzes laikā ūdens molekulas, kas sastāv no ūdeņraža un skābekļa, sadalās ūdeņraža jonos un hidroksila jonos. Sadalās arī ūdenī izšķīdušie sāļi: pozitīvos metālu (kalcija, magnija, kālija, nātrija) jonos un negatīvos hlora, sēra, fosfora un citos jonos. Pie katoda pievelkas sārmu metālu, kalcija, nātrija un hidroksila joni. Tas ir jonizēts sārmains (dzīvais) ūdens jeb katolīts ar vieglu negatīvu lādiņu un ūdeņraža rādītāju pH 10–12. Pie anoda sakrājas nemetālu – hlora, fosfora, sēra un ūdeņraža – joni, veidojot jonizētu skābo (mirušo) ūdeni jeb anolītu ar pozitīvu lādiņu un pH 2–4.
Ūdens jonizatori pasaules tirgū ir jau vairākus gadu desmitus, taču tiem netrūkst arī oponentu. Būtisks ir iebildums: joprojām nav kvalitatīvu un vērienīgu zinātnisku pierādījumu labumiem, ko dāsni sola jonizatoru ražotāji un pārdevēji.

Kas ir šis pH?
Cilvēka organismā dažādos orgānos un šķidrumos pH atšķiras, pH 7 ir neitrāla vide, skaidro dietoloģe Laila Meija. Asinīs šī vide ir viegli sārmaina pH 7,35–7,45, bet kuņģī – stipri skāba. Tas ir normāli un nepieciešams gremošanai, kā arī cīņai pret uzņemtajiem mikroorganismiem.
“Urīna pH mainās atkarībā no tā, ko ēdam, un ar mērķi saglabāt konstantu asins pH. Organisms vienmēr saglabā nemainīgu pH asinīs, izmainīts pH asinīs ir intensīvās terapijas nodaļas pacientiem vai citiem smagi slimiem pacientiem, piemēram, ar nieru darbības traucējumiem. Attiecībā par jonizētā ūdens iespējamo pozitīvo iedarbību uz cilvēka veselību pašlaik noteikti to nevar apgalvot, jo tam nav zinātnisko pierādījumu bāzes. Ir tikai nedaudzi un ne pārāk jauni pētījumi in vitro (mēģenē) vai ar dzīvniekiem. Lai izdarītu secinājumus un sniegtu konkrētas rekomendācijas, pētījumi jāturpina,” norāda Rīgas Stradiņa universitātes docente, daktere L. Meija.
Ūdens jonizatoros izmanto vara un sudraba jonus. Dzirdēts arī par koloidālo sudrabu. “Tas ir ūdens, kurā elektrolīzes procesā izšķīdināti sudraba joni. Iedarbība līdzīga – šie joni nogalina virs 650 dažādu baktēriju, vīrusu, sēnīšu un aļģu. Tomēr dažkārt sudraba joniem piedēvē tādas ārstnieciskās spējas, kas ne vienmēr ir pierādītas,” uztura speciāliste Līga Jaunzema skaidro arī jēdzienu ūdens pH vai ūdens skābums, kas norāda uz ūdeņraž­jonu vai hidroksīdjonu koncentrāciju. “Vienkāršoti: ūdenim ar augstu pH ir augsta sārmainība, ar zemu pH – skābums. Šis rādītājs ūdens aprites ceļā nemitīgi mainās atkarībā no tā, kas tajā izšķīst. Papildus uzņemt īpašu sārmainu ūdeni mūsu organismam nav nepieciešams. Neapgalvoju, ka tas būtu kaitīgs, taču arī ne obligāti vajadzīgs: ne skābs, ne sārmains ūdens nespēj izmainīt mūsu asiņu pH, kam tiešām jāsaglabājas strikti nemainīgam. Mūsu organisms ir gudrāks, nekā domājam. Ūdenim jābūt neitrālam, pH = 6,5–7,5 (pieļaujamais diapazons dzeramajā ūdenī 6,5–8,5). Arī ar pārtikas produktiem, kam dažāds pH līmenis, organisms bez problēmām tiek galā. Daudz lielāku uzmanību der pievērst uzturā esošajām sintētiskajām piedevām, kas tiešām ietekmē veselību, nevis pH rādītājiem.”

Vērts pārbaudīt kvalitāti
Ārsti iesaka ik dienu izdzert no sešām līdz astoņām glāzēm ūdens, bet kādu vislabāk lietot, lai uzņemtu pēc iespējas mazāk organismam nevajadzīgu vielu? Netīrs ūdens var izraisīt dizentēriju un citas zarnu infekcijas, kā arī A hepatītu un stafilodermiju. No krāna tekošais satur hloru, kas ir kancerogēns: sadedzina molekulas. Ūdeni cilvēkam kaitīgu var padarīt dažādi ķīmiskie aģenti, smagie metāli, toksiskie piesārņojumi. Turklāt dzeramais ūdens bieži vien satur daudz kalcija un dzelzs.
Uztura speciāliste L. Jaunzema atgādina, ka bez ievērības nevar atstāt dzeramā ūdens mikrobioloģisko un organisko piesārņojumu, kas rodas dēļ bojātām caurulēm vai notekūdeņu piemaisījuma. “Pilsētās ūdens piegādātājs šos rādītājus stingri uzrauga, bet lauku viensētās un vasarnīcās gan vērts ūdenī šos rādītājus pārbaudīt. Īpaši, ja ūdens tiek ņemts no seklas akas un tuvumā ir sausās tualetes vai dzīvnieku novietnes. Vieglākais veids, kā šādu ūdeni padarīt lietošanai drošu, ir tā novārīšana, tomēr labāk izvēlēties avota, dziļurbuma vai speciāli filtrētu ūdeni.

Alternatīva – filtrēt
Keramiskie filtri aiztur patogēnus, kas lielāki par 0,2 līdz 0,3 mikrometriem (µm). Izmantojami arī aktīvās ogles filtri. “Bet vairums vīrusu un mazāko baktēriju izkļūst cauri šiem filtriem, turklāt filtrēšanas elementi paši ar laiku var kļūt baktēriju un sēnīšu apdzīvoti,” brīdina L. Jaunzema. Pēdējos gados parādījušies filtri, kuros keramiskajam elementam vai aktīvajai oglei pievienotas sudraba nanodaļiņas. Tās aizkavē patogēno organismu augšanu.
Ūdens dezinficēšana ar hlora, joda vai sudraba šķīstošajām tabletēm, kas nogalina lielāko daļu patogēno baktēriju, piemērota ekstremāliem apstākļiem, ceļojumiem, bet ne ikdienai. Dažiem cilvēkiem ir alerģiska reakcija uz jodu, turklāt tas maina ūdens garšu.
“Filtru izplatītāji, kas nāk uz mājām un veic krāna ūdens kvalitātes pārbaudi, balsta to uz vienkāršu elektrolīzes principu, kuras laikā minerālvielas tiek izgulsnētas. Lai arī rezultāts izskatās briesmīgs, tas neliecina par veselībai kaitīgu ūdeni,” uzsver L. Jaunzema. Atdalot nogulsnes, tiek iegūts tā saucamais destilētais ūdens, kas draudzīgs tehnikai, bet ne veselībai. Sanāk paradoksāli – krāna ūdenī minerālus gribam izfiltrēt, bet vienlaikus pērkam minerālūdeņus veikalā, jo zinām – šie minerāli organismam vērtīgi. Turklāt šīs attīrīšanas metodes ir ļoti dārgas.
Pirms jebkādas ūdens attīrīšanas sistēmas iegādes ieteicams veikt ūdens analīzes akreditētā, sertificētā laboratorijā, piemēram, “Bior”, paraugu ņemot atbilstoši tās prasībām – notecinot ūdeni trīs minūtes un tad iepildot paraugu tīrā negāzētā ūdens pudelē vai speciālā, sterilā laboratorijas traukā un nogādājot to laboratorijā, cik drīz vien iespējams. Tikai šajā gadījumā saņemsiet pietiekami ticamu priekšstatu par ūdens kvalitāti. ◆

Citu datumu laikraksti