Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Joprojām domās izstaigā sāpju ceļu

Represētie: uzskata, ka vēsturi nevar aizmirst.

Represētie: uzskata, ka vēsturi nevar aizmirst
Alūksniete Līga Melnūdre ik gadu 25. martu - Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu - pārdzīvo ar īpašu smeldzi. 1949.gada represijās cietusi viņas ģimene un tuvinieki Pededzes pagastā.
54 gadus diendienā viņa sev uzdod jautājumu "kāpēc?", uz kuru atbildi tā arī nevar rast. Viņai joprojām šķiet, ka mokpilnais laiks izsūtījumā bijis tikai vakar. To viņai atgādina arī karadarbība Irākā, kurā cieš nevainīgi cilvēki. "Man liekas, ka ar katru gadu šī diena vairāk aiziet nebūtībā. Nāk jauni notikumi, vecais aizmirstas, bet mums, represētajiem, tas ir sāpīgi," stāsta Līga Melnūdre. Viņa uzskata, ka daudzie simti cilvēku 1949.gada pavasarī cietuši ne jau savas vainas, bet politisku apsvērumu dēļ. "Kas tolaik bija turīgāki, tos sūtīja projām uz Sibīriju, bet viņu īpašumi palika citiem. Taču ilgi šī manta svešajiem nekalpoja, tā aizgāja pa burbuli. Diemžēl ne jau bez vietējo atbalsta notika šāda izsūtīšanas kampaņa un nodarīta pārestība latviešu tautai," ir pārliecināta sirmā sieviete.
Līga Melnūdre bijusi lauku bērns, augusi zemnieku ģimenē Bejā un dzīvojusi "Jaunzemu" mājās, bet vidusskolā ziemā mācījusies Alūksnē.
1948.gada decembrī Līga atzīmējusi 18 gadu jubileju un pat neapjautusi, ka pēc trim mēnešiem viņai, jaunai meitenei, nāksies teikt ardievas Latvijai un kopīgi ar daudziem citiem nevainīgiem cilvēkiem doties nezināmā un smagā sāpju ceļā. "Ja izsūtītu politikā iesaistītus vai tiesātus! Taču tur bija mazi bērni, arī zīdaiņi, un sirmgalvji," atminas sieviete.
Piektdienā, 25.marta rītā, ap pulksten trijiem saimnieka mājās Alūksnē, Pils ielā 84, kur viņa mitinājusies skolas laikā, ieradušies svešinieki un jautājuši pēc Līgas (tolaik Stilves).
"Izgāju koridorā, man nolasīja pavēli - mana ģimene uzskatāma par nevēlamu Latvijā, tāpēc jāpārvieto uz citu Padomju Savienības apgabalu, un lika parakstīties," stāsta Līga. Līdzi varējis ņemt pārtiku un savas mantas. Līga gatavojusies brīvdienās doties uz mājām, tāpēc nedēļai paredzētā pārtika bijusi iztērēta.
Domāja, ka nošaus
"Saimniece man iedeva līdzi divus kukuļus rupjmaizes un šķēli gaļas. Un tā es viena, bez ģimenes, devos tālajā ceļā. Vispirms smagajā mašīnā uz Gulbeni. Bija šķīdonis, sniegs mijās ar lietu, mašīna pa ceļam iestiga, to mums nācās stumt. Bijām slapji un notašķīti," ar asarām acīs stāsta L.Melnūdre. Viņas tēvs tolaik jau vairāk nekā mēnesi atradies apcietinājumā Rīgā, jo uzskatīts par "kulaku", bet mamma jau dažas dienas bijusi galvaspilsētā, kur gaidījusi tēvam tiesu, tāpēc par meitas likteni uzzinājuši tikai vēlāk.
Svētdienas rītā, agri no rīta, saulei lecot, ešelons no Gulbenes, kurā bijusi Līga, devies ceļā. Viņas mamma atgriezusies Alūksnē, tad mērojusi kājām ceļu uz Gulbeni, lai satiktu meitu, taču vairs nav paspējusi. "Tas viss bija kā murgs. Neviens nezinājām, kas ar mums notiks. Pa ceļam atcerējos dzirdēto par represijām 1941.gadā, kad daudzus nošāva. Arī es pieļāvu domu, ka tā var notikt," pauž L.Melnūdre.
Pārbraucot pāri Latvijas robežai, pirmo reizi atļāva izkāpt no vilciena un pastaigāties pa vagoniem. Tad Līga kādā no vagoniem atradusi radiniekus - vecmammu un tēva brāļa sievu ar diviem bērniem, astoņus un sešus gadus veciem no Pededzes pagasta. Ar viņiem kopīgi turpinājušās tālākās dzīves gaitas. Izsūtījumā sastapusi arī alūksniešu - Jausmas Podegrades, Maldas Priedeslaipas, Krieviņu un citu novadnieku ģimenes.
Bija īsts vergu tirgus
Ceļš svešatnē līdz galapunktam ildzis divas nedēļas. Kad nokļuvuši Tomskā, izvēlētas ģimenes, kurās bijis spēcīgs darbaspēks. "Tās palika Tomskas apkaimē. Mūs izsēdināja no zaļiem kokiem celtā lielā barakā, bet pēc tam pārcēla uz Obas upes krastu, lai transportētu ar kuģi un dzītu tālāk uz ziemeļiem, uz Parabelu. Tur bija īsts vergus tirgus, kur kolhozu priekšsēdētāji izvēlējās noderīgu darbaspēku," skaidro L.Melnūdre.
Viņa ar saviem tuviniekiem palikusi attālākajā kolhozā. Ceļi bijuši slikti, mālaini, lietus laikā dubļi smēlušies pāri potītēm. Sibīrijas ciematos bijis bads, aukstums un latviešu sāpes.
"Saimniece, pie kuras dzīvojām vienā istabiņā, bija žēlīga. Krustmātes meitiņa ceturtajā dienā pēc mūsu ierašanās nomira ar strutojošu plaušu karsoni, bet viņas brālītis pēc gada saslima ar meningītu un palika neredzīgs," ar sāpēm pauž L.Melnūdre.
Traucējuši knišļi
Līga bijusi viena, bez ģimenes, tāpēc darbos sūtīta ārpus kolhoza. Ziemā - meža darbos dziļā taigā, kur aukstums sasniedzis pat 50 grādu lielu salu. Kājām diendienā mērojuši trīs līdz četrus kilometrus pa aizputinātu ceļu uz mežu, pārējā laikā nācies strādāt lauksaimniecībā. Zeme tur bijusi auglīga, taču tie, kas tur dzīvojuši, neesot pratuši to apsaimniekot.
"Zirgi ganījās brīvā dabā, bet zemes apstrādei izmantoja govis. Kartupeļus stādījām, izmantojot tikai lāpstu. Latvieši ar savu darba prasmi sekmēja kolhozu attīstību," stāsta izsūtītā. Darbi bijuši smagi un vasarā visvairāk traucējuši knišļi. Ziemas bijušas garas un ilgušas līdz vēlam pavasarim. Līgai nācies izciest nopietnu pārbaudījumu - saslimusi ar malāriju un pusgadu atradusies uz dzīvības un nāves robežas.
Ticēja, ka atgriezīsies
"Tomēr izturēju. Pāri visam bija ilgas pēc mājām un tas, ka jāatgriežas Latvijā. Es ticēju, ka tā notiks," saka L.Melnūdre. Kad pusgads svešatnē bija pagājis, Līga guvusi iespēju sarakstīties ar mammu.
Tēvam bijis piespriests piecu gadu ilgs cietumsods it kā par dzimtenes nodevību. "Kad tēvu izlaida no cietuma, viņš varēja izvēlēties - doties mājās vai pie manis uz Sibīriju. Viņš brauca pie manis. Mamma kādu laiku dzīvojusi laukos pie kaimiņiem, jo savās mājās viņu nelaida, bet vēlāk pārcēlusies uz Igauniju, kur strādājusi par kalponi," stāsta sieviete. Daudzas vēstules, ko Līga sūtījusi uz Latviju tuviniekiem, pazudušas. "Tēvs viņam adresētās saņēmis tikai tad, kad atbrīvots no apcietinājuma," saka alūksniete.
Citiem tas ir neticami
1956.gada pavasarī Līga saņēmusi izsaukumu no Latvijas un atbrīvota no izsūtījuma. "Taču tas nebija vienkārši. Kolhozs mani nelaida - strādāju fermā, un tam vajadzēja darbaspēku. Reizi gadā bija kolhoza kopsapulce, kas varēja atlaist no darba. Tikai rudenī paspēju uz pēdējo kuģi, lai brauktu uz Latviju," atminas L.Melnūdre. Kad devusies projām no kolhoza, Sibīrijā palikušas 13 latviešu kapu kopiņas. Latvijā atgriezušies arī Līgas tuvinieki, tikai bez mazās radu meitiņas Mirdzas.
Nākamo vīru Imantu iepazinusi, jau mācoties Pededzes pamatskolā, ar viņu vēlāk satikusies Sibīrijā. Viņam bezgalīgās ilgas pēc Latvijas par sasniedzamu realitāti kļuvušas gadu vēlāk nekā Līgai. Vakarskolā viņa ieguvusi vidējo izglītību un neklātienē - farmaceites specialitāti. Gandrīz visu mūžu līdz pat pensijai nostrādājusi Alūksnē, aptiekā. Kopīgi ar vīru izaudzinājuši dēlu Jāni, ir mazdēls Gatis.
Gāja pa dzīves maliņu
"Tas ir smags dzīvesstāsts, kam tāds bija jāpārdzīvo. Daudzi sagandēti mūži nezināmajiem un neatklātajiem tūkstošiem. Citiem tas liekas neticami. Veselība ir tā sagrauta, ka grūti tagad savā dārzā kaut ko izaudzēt," neslēpj Līga.
Arī Latvijā izsūtītajiem neesot klājies viegli. "Pa dzīves maliņu vien pēc tam esam gājuši kā otrās šķiras cilvēki. Mēs nebijām citiem vēlami," secina L.Melnūdre. Viņa atklāj, ka vēlējusies vēl kādreiz aizbraukt uz Sibīriju, kur pavadīti septiņi gadi, taču neesot vēlreiz iznācis sirdī izjust skarbā izsūtījuma laika spēcīgo klātbūtni.

Citu datumu laikraksti

  • Cepts lasis ar piedevām

    Lasi uzskata par vienu no vērtīgākajām zivīm. Un ne velti. Kālija daudzums laša gaļā pārsniedz jebkura cita pārtikā lietojama ūdens iemītnieka gaļā...

  • Kritizē Amerikas prezidentu

    Kanādas valdības ministrs apsūdzēja ASV prezidentu Džordžu Bušu starptautiskās sabiedrības pievilšanā, uzsākot militāro triecienu Irākas...

  • Ievēros militārpersonu brīvprātības principu

    Saeima naktī uz ceturtdienu ārkārtas plenārsēdē pieņēma lēmumu, kas definē Latvijas nostāju Irākas krīzes risināšanā, ļaujot Nacionālo bruņoto spēku...

  • Pasaulē izplatās smaga infekcijas slimība

    Pasaules Veselības organizācija izplatījusi informāciju par pagaidām nezināmas smagas elpceļu infekcijas izplatīšanos vairākās valstīs. Infekcija...

  • Vai jākārto pieraksts?

    - Nesen noslēdzu līgumu par dzīvokļa īri, kas atrodas saimnieka mājā. Vai man un maniem ģimenes locekļiem ir jākārto pieraksts? Pierakstu sistēma...

  • Prot dzīvot bez latviešu saldēdiena - skaudības

    Jaunalūksnes pagasta uzņēmējs Aigars Steberis pieder pie cilvēkiem, kam risks nav svešs. Viņam nepatīk stāvēt uz vietas un dzīvot vienai dienai....

  • Vācieši devuši nozīmīgu ieguldījumu

    Vācieši Latvijā ir iesakņojušies tik dziļi, ka mūsdienās retais latvietis var droši teikt, ka viņa dzīslās nerit vācu asinis. Kopīgā vēsturē latvieši...

  • Aicina piedalīties radošā konkursā

    Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā pirmsreferenduma informēšanas pasākumu vadības grupa aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju piedalīties...

  • Ieskaties jaunajā interneta portālā!

    Sadarbībā ar Veselības veicināšanas centru darbu sācis jauns interneta portāls (www.mazulis.lv).Sadarbībā ar Veselības veicināšanas centru darbu...