Jūtas atbildīga par visu kopējo sabiedrību

Gunita Groša dzimusi un bērnību pavadījusi Alūk­snes novada Jaunannā. Šobrīd dzīvo Rīgā un realizē sevi kā aktieru atlases jeb kastinga režisore, ir viena no retajām šīs profesijas pārstāvēm Latvijā, no darba brīvajā laikā raksta lugas un dzied grupā “Dodo” un visam pa vidu paspēj būt arī māte savam trīs gadus vecajam dēlam. Gunitas dzīvē viss nav gājis kā pēc plāna, jo tāda plāna nemaz nav bijis. Dzīve pati viņu nolika īstajā vietā. Viņa ir laimīga, ka ir tur, kur ir, un dara to, ko dara.
- Pēc Jaunannas pamatskolas absolvēšanas pārcēlos dzīvot uz Rīgu, kur sāku mācīties Rīgas Hanzas vidusskolā. Diemžēl mācīšanās šajā skolā man nedeva lielu gandarījumu. Tā acīmredzot nebija mana skola, un par vidusskolas gadiem labas atmiņas man nav palikušas. Vidusskolas laikā man tā arī netapa skaidrs, ko es vēlos dzīvē darīt. Nezināju, kur mācīties tālāk, tāpēc pēc vidusskolas nekur neiestājos un nolēmu vienu gadu nedarīt neko. Sāku strādāt mūzikas veikalā, kur pārdevu diskus un kasetes. Tajā laikā iepazinos ar režisori, Latvijas Kultūras koledžas pasniedzēju, kas mani aicināja piedalīties režijas kursos. Vienkārši tāpat. Toreiz man nebija domas, ka tas varētu būt mans dzīves virziens. Taču laikam jau kaut kas tajā visā patika, jo iestājos Latvijas Kultūras koledžā un sāku apgūt amatierteātra režisora profesiju, kultūras menedžmentu. Kad mācības gāja jau uz beigām, sāku satraukties, ko darīšu tālāk, jo biju pieradusi mācīties. Nolēmu turpināt izglītoties un iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā teātra, kino un TV dramaturģijas kursā pie pasniedzēja Laura Gundara. Tā pavisam nepiespiesti iestājos. Līdztekus mācībām biju sākusi strādāt kino jomā. Pirmā filma, pie kuras strādāju, bija “Rīgas sargi”, pēc tam “Rūdolfa mantojums” pie Jāņa Streiča kā aktieru asistente uz laukuma. Tagad mana asistentes karjera ir beigusies, jau trešo gadu vadu pati savu aktieru atlases aģentūru “Casting Bridge”.
Šobrīd strādāju pie liela projekta. Slavens krievu režisors Vjačeslavs Ross Rīgā filmē seriālu “Dēls”, kur darbība notiek Somijā un Pēterburgā. Filmā ir 65 latviešu aktieri, kas atveido somus, un vien 5 aktieri no Krievijas. Turklāt masu skatos ir 500 cilvēku. Mans darbs bija atrasts šos cilvēkus. Rudenī atsākšu strādāt pie Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronika”, arī pie Dāvja Sīmaņa filmas “Pelnu sanatorija”. Savukārt pirmizrādi pavisam drīz piedzīvos filma „Džimlai Rūdi Rallallā!”, kas padarīja manā dzīvē neatkārtojamu 2011.gada vasaru, kuru pavadīju 30 latviešu leģendāru aktieru sabiedrībā.
- Kāds ir aktieru atlases režisora darbs? Tā tomēr nav izplatīta profesija?
- Kad braucu uz skolām, bērniem stāstu, ka es būtu laimīga, ja, mācoties skolā, pie manis būtu atbraucis cilvēks, kurš izstāstītu, kur mācīties aktieru atlases darbu. Nekur.  Tā ir profesija, ko var apgūt, tikai praktiski strādājot, nemaz nerunājot par to, ka tev ir jāzina visi Latvijas aktieri un jāiepazīst viņi. Kurā skolā to var iemācīties? Es nezināju, ka tas ir mans ceļš. Es pat to neizvēlējos, mani izvēlējās. Uzņemot filmu “Rūdolfa mantojums”, strādāju kopā ar savu skolotāju Brigitu Lībieti, kas ir pieredzējušākā kastinga režisore Latvijā. Sākumā es strādāju pie viņas, taču tagad viņa strādā manā aģentūrā  “Casting Bridge” un esam kolēģes. Es esmu viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kas dara šo darbu, taču es domāju nedaudz citādāk, un tas šo gadu laikā ir attaisnojies - kļūstam atpazīstami un cilvēki paši ar prieku nāk pie mums un vēlas būt mūsu datubāzē, jo zina, ka būs reāla iespēja filmēties.
Aktieru atlases režisora darbs nozīmē izlasīt filmas scenāriju un tad katrai lomai piemeklēt aktieru variantus. Jāmeklē visdažādākie cilvēki visneiedomājamākajām lomām. Reizēm piemērotus aktierus atrast ir viegli, bet dažreiz nākas krietni nopūlēties. Reiz kādai latviešu filmai meklējām brāli un māsu  - 17 gadus vecu meiteni un 12 gadus vecu puisi. Braukājām pa skolām dažādās Latvijas vietās, un rezultātā abām lomām bija 1200 kandidātu. Sarežģīti tas liekas, no malas skatoties, bet man tas ir pats par sevi saprotams process. Varbūt sākumā bija sarežģīti, jo nebija sistēmas, kā to darīt, nebija vienas pareizās shēmas. Taču tagad esmu izveidojusi savu sistēmu, kas veiksmīgi strādā. Ikdienā man jākomunicē ar ļoti daudz cilvēkiem. Man tas patīk, taču darbs ar cilvēkiem vienmēr ir nogurdinošs. Cilvēki kastingam piesakās labprātīgi. Viņiem liekas, ka kino ir kaut kas īpašs. Tā jau arī ir, tomēr tas ir ļoti smags darbs. Filmā tā aina parādās 20 sekundes, taču cilvēki pusdienu ir mirkuši lietū un saluši. Bet pēc pusgada šī salšana un mocības pārtop par skaistām atmiņām un viņi grib filmēties atkal. Patiesībā cilvēki dalās divās daļās. Vieniem patīk filmēties, un viņi saslimst ar to. Taču otra cilvēku daļa to nevar darīt, jo nesaprot, kāpēc, piemēram, jāsēž, jāgaida un nevar visu uzfilmēt uzreiz. Filmēšanas maiņa ir 12 stundas, taču nereti cilvēki gatavi strādāt labākajā gadījumā tikai 8 stundas. Mums ir vienalga – svētdiena, pirmdiena, nakts – mēs filmējam. Aģentūras datubāzē ir arī Alūksnes puses cilvēki. Lielākoties viņi strādā vai mācās Rīgā. Pieļauju, ka daudz mazāk ir cilvēku, kuri diendienā dzīvo Alūksnē, jo tas ir sarežģītāk. Filmēšana notiek Rīgā, un nereti par filmēšanos informējam tikai dienu iepriekš. Tāda ir mūsu darba specifika. To nevar ieplānot nedēļām uz priekšu. Turklāt cilvēkam no Alūksnes nebūtu izdevīgi braukt un filmēties masu skatos par 15 latiem dienā.
- Tas tomēr ir smags darbs vai talants?
- Gan viens, gan otrs. Bez smaga darba nekā nebūtu, tāpat kā bez talanta. Es domāju, ka esmu talantīga kastinga režisore. Kad izveidoju savu aģentūru, es ļoti skaidri ticēju tam, kas man ir jāizdara. Aģentūra tika dibināta, lai apkopotu vērtīgos Latvijas cilvēku resursus. Tas nav tā, ka tu vienreiz nobildē tūkstoš cilvēku, ieliec “folderī” un viņi tev ir. Ja tu ar viņiem nestrādā, tad pēc gada vari uzskatīt, ka viņu tev nav un jāsāk viss no jauna. Tiem tūkstoš cilvēkiem ir jādod iespēja izpausties. Tas nav tā kā kolekcionēt gleznas vai grāmatas. Nevar viņus ielikt plauktā un teikt: “Lūk, man ir datu bāze.” Lai visi cilvēki būtu apgrozībā, ir vajadzīgi projekti. Manā darbā visu laiku ir jāmeklē. Reizēm veikalā stāvu, lasu žurnālu un iedomājos, ka šis cilvēks lieliski derētu kādā filmā. Reizēm piemirstu kādu aktieri un, žurnālā ieraugot, atceros par viņu. Bet tas ir normāli, jo tu nevari atcerēties visas sejas. Tas nav iespējams.
- Pagājušajā nedēļā Jaunannā tika rādīta tava izrāde “Leģenda par cīkstoni Mariju”. Kāpēc tev bija svarīgi parādīt šo izrādi dzimtajā vietā?
- Man bija ļoti liels prieks rādīt izrādi Jaunannā vispirms jau tādēļ, ka tā bija iespēja to noskatīties manai omei. Viņa 12.augustā nosvinēja 85 gadu dzimšanas dienu, un viņa ir mans guru. Viņa ir labsirdīgākais,  tolerantākais, dzīves gudrākais cilvēks, ko zinu. Viņai ir gājis visādi, bet viņa joprojām ir dzīvespriecīga, vitāla un stipra. Viņa nekad nežēlojas. Viņa nav nikna uz dzīvi par to, ka gājis, kā gājis. Viņai tāda opcija kā dusmas neeksistē. Viņa pieņem visu jauno. Rādot izrādi savā dzimtajā vietā, bija liels satraukums. Cilvēki skatās un vērtē, kas tad no manis ir sanācis. Satraucos, vai vispār cilvēki atnāks. 
Izrāde “Leģenda par cīkstoni Mariju” stāsta par pensionāru dzīvi laukos, par viņu savstarpējām attiecībām ar kaimiņiem un dzīves likstām. Patiesībā es sapratu, ka izrādei vajadzēja saukties “Malēnijas Madonna”. Tas būtu precīzāks nosaukums, taču šo izdomāju, kad afišas jau bija nodrukātas. Tēma ir nopietna, bet veids, kā par viņu tiek runāts, ir komēdija. Man ir iespēja nest vēstījumu, un es ceru, ka cilvēki to spēj uztver. Malēnijai izrādē ir nozīme. Te ir savas īpatnības, kā var dzīvot un ko darīt, arī izdzīvot. Tas nav, kā dzīvot Tukumā. Pilnīgi citādāk. Tieši braucot pirms izrādes no Rīgas uz Jaunannu, runājām, ko šeit cilvēki dara un varētu darīt. Šeit ir apgrūtinoši apstākļi. Tu vari ražot, bet produkcija tālāk pārdošanai ir jāved tālu ceļu. Lai kaut reizi nedēļā brauktu uz Rīgu, jābūt samērā turīgam cilvēkam. Tomēr man, no malas skatoties, jāatzīst, ka malēnieši jeb Alūksnes novadā dzīvojošie cilvēki varētu darīt vairāk tieši šeit. Domāt un attīstīt vairāk te uz vietas, būt aktīvākiem te. Tas temps salīdzinoši ar Rīgu ir daudz lēnāks. Esmu domājusi, vai savu darbu varētu darīt Alūksnē, tas būtu ļoti sarežģīti. Vai es varētu strādāt fabrikā? Mēnesi jā, jo man patīk jaunas lietas, taču es to nevarētu darīt tikai tādēļ, lai pelnītu naudu. Var saprast, ka cilvēkiem gribas normāli dzīvot. Taču tajā pašā laikā dzīves labākie gadi tiek pavadīti, lai nopirktu mašīnu vai televizoru. Es tur neredzu vērtību. Man ir paveicies, ka man ir tā drosme pateikt, ka tā nebūs. Es, protams, nedaru visu laiku tikai to, ko vēlos darīt, bet es atrodu un daru to, kas man patīk.
Nebūtu īsti pareizi, ja es aizbrauktu no Latvijas tikai tāpēc, lai varētu nopelnīt vairāk. Ne jau tāpēc, ka esmu neaizstājama, bet es daru šeit ko tādu, kas ir kaut kas īpašs. Es jūtos atbildīga par visu kopējo sabiedrību. Es neesmu tikai es.
- Kādām sajūtām un domām brauc uz Jaunannu?
- Uz Jaunannu es braucu “pielādēt akumulatoru”. No Rīgas izbraucu iztukšota, bet te uzlādējos un atpakaļ braucu līdzsvarota. Es varu aizbraukt uz jebkuru vietu pasaulē, bet nekad tur neatpūtīšos tā, kā atpūšos tajā vietā, kur esmu dzimusi. Tā vieta, no kurienes nāc, ir lielākais enerģijas avots. Jau ienākot vien pa mājas durvīm, jūtos mierīga un laimīga. Te esmu desmit reizes mierīgāka. Uz Jaun­annu cenšamies atbraukt  maksimāli bieži, bet reizēm nesanāk atbraukt pat četrus mēnešus. Arī dēlam ļoti patīk šī vide. Viņam gribas uz šejieni braukt.
- Ko novēlētu vietējiem cilvēkiem?
- Gribas teikt kā izrādē “Leģenda par cīkstoni Mariju”: “Zini, dzīvosim tā, it kā mums tā nauda būtu.” Tas, man liekas, ir ļoti precīzi. Lai arī kā dzīvē iet, vienmēr vajag dzīvot ar sajūtu, ka mums patiesībā viss ir, lai dzīvotu laimīgi. Dzīvosim bagātīgu dzīvi! ◆

Citu datumu laikraksti

  • Gūt pozitīvas emocijas Zemgalē

    (Turpinās no 9.augusta)Turpinot braucienu pa Zemgales līdzenumiem, dodamies uz Rundāles pils muzeju. Tā apmeklējums nav lēts, taču stāvlaukumi pie...

  • Senā svētvietā veidos veselības apļus

    Tehnisko zinātņu doktors Andris Ansis Špats, apciemojot sava vectēva dzimto pusi – Alsviķus - un brālēna Kārļa Rutka ģimeni “Cīrulīšos”, netālu...

  • Pilsētas jubileju svin ziedu ceļā

    Nākamā nedēļa Apē tiks aizvadīta Pilsētas svētku pasākumos, kas veltīti 85 gadu jubilejai. Tāpēc jau šajā nedēļā to poš un tērpj ziedu...

  • Virtuālā pasaule

    Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka lielāko daļu savas vasaras esmu pavadījusi ne šajā pasaulē, bet gan virtuālajā, tātad - lielākoties pie datora....

  • Kaisot ielas, mazina putekļus

    Apē notiek Dzirnavu tranzīt­ielas rekonstrukcija, tāpēc apvedceļu un blakus esošās ielas, pa kurām brauc smagās automašīnas un tehnika, ir kaisītas...

  • Vai akcīzes nodoklis glābs veselību?

    Maruta Kauliņa, Alūksnes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Burkāns jauir tikai burkānsAkcīzes nodokļa uzlikšana neveselīgai pārtikai ir tikai...

  • Māci mani dzīvot!

    «Tu man nemāci, kā dzīvot!» bieži dzirdam un nereti sakām arī paši, gluži kā personīgu apvainojumu uztverot kāda cita vēlmi sniegt mums, viņaprāt,...

  • Cenu ietekmē gan zīmoli, gan pirmatklājēja gods

    Medicīna pati par sevi ir izglītotu cilvēku joma, un gribot negribot katram jāapgūst sava tiesa gudrību, ja liktens lēmis kādu brīdi slimot. Mediķi...

  • Sevis izaicināšanai būtu jāļaujas vairāk

    Jau ilgāku laiku plānoju doties uz Austrijas kalniem, bet mans nesenais desmit dienu ceļojums bez ērtībām izvērtās gluži uz citurieni un pilns ar...